Grāmatā «Tūkstoš un viena nakts» ir «Pasaka par zvejnieku». Zvejnieks izvilcis no jūras savus tīklus, bet tīklos bijis vara trauks, kurā atradies varens burvis — džins. Viņš bijis ieslodzīts šajā traukā turpat vai divi tūkstoši gadu. Šis džins zvērējis aplaimot to, kas viņu izlaidīs brīvībā: padarīt bagātu, atklāt tam visus zemes dārgumus, pārvērst viņu par visvarenāko sultānu un turklāt izpildīt vēl trīs sava atbrīvotāja vēlēšanās.
Vai arī, piemēram, «Aladina burvju lampa». Liktos it kā veca, ne ar ko neievērojama lampa, varētu teikt — vienkārša grabaža. Bet vajadzējis to tikai drusku paberzt — un pēkšņi nez no kurienes radies džins, kas izpildījis jebkuru, pat visneiespējamāko sava pavēlnieka vēlēšanos. Jūs vēlētos kādus sevišķus ēdienus un dzērienus? Lūdzu. Lādes, līdz malām pilnas ar zeltu un dārgakmeņiem? Darīts. Greznu pili? Acumirklī. Pārvērst jūsu nelabvēli par zvēru vai rāpuli? Ar vislielāko prieku.
Atjauj tikai šādam burvim pēc viņa paša saprašanas apveltīt savu pavēlnieku — un atkal parādīsies tās pašas neskaitāmās dārglietu lādes, tās pašas sultānu pilis.
Pēc seno brīnumpasaku džinu izpratnes un pēc to domām, kuru vēlēšanās viņi šajās pasakās izpildīja, tā tad arī bijusi cilvēka vispilnīgākā laime, par kādu vien varēja sapņot.
Daudzi gadsimti ir aizritējuši kopš tā laika, kad pirmo reizi stāstītas šīs pasakas, taču priekšstats par laimi vēl ilgi saistījās un kapitalistiskajās valstīs vēl šobaltdien daudziem saistās ar pilnām zelta un briljantu lādēm, saistās ar varu pār citiem cilvēkiem.
Ai, kā šie ļaudis ilgojas, lai pie viņiem ierastos kaut vai kāds paputējis seno pasaku džins ar savām pilīm un bagātībām! Protams, viņi domā, ka jebkurš džins, kas divi tūkstoši gadu pavadījis ieslodzījumā, gribot negribot mazliet būs atpalicis no dzīves. Iespējams arī, ka pils, ko viņš dāvinās, nebūs visai labi iekārtota, raugoties no modernās technikas sasniegumu viedokļa. Architektura taču kopš kalifa Haruna al Rašida laikiem spērusi milzu soli uz priekšu! Radušās vannas istabas, lifti, lieli, gaiši logi, centrālapkure, elektriskā apgaismošana … Bet ko nu, vai tad ir vērts par sīkumiem runāt! Lai dāvina tādas pilis, kādas viņam tīk. Kaut tikai bijušas lādes ar zeltu un briljantiem, tad jau viss cits arī tiks: būs gods, vara, gardi ēdieni, būs svētlaimīga, bezdarbīga dzīve, kāda piederas bagātam «civilizētam» slaistam, kas nicina visus tos, kuri pārtiek no sava darba augļiem. No šāda džina var paciest arī vienu otru sarūgtinājumu. Un nav taču nekāda nelaime, ja viņš nezina daudzus mūslaiku sadzīves noteikumus, smalkas manieres un ja arī dažkārt noved tevi skandalozā situācijā. Brīnumdarim, kas mētājas ar dārglietu lādēm, šie cilvēki piedos visu.
Bet kā būtu, ja šāds džins pēkšņi nokļūtu mūsu zemē, kur pavisam citādi priekšstati par laimi un taisnīgumu, kur bagātnieku vara jau sen un uz visiem laikiem iznīcināta, kur cilvēku laimīgu un slavenu dara tikai godīgs darbs?
Centos iedomāties, kas notiktu, ja no ieslodzījuma traukā džinu izglābtu visparastākais padomju zēns, tāds, kādu mūsu laimīgajā sociālistiskajā valstī ir miljoniem.
Un pēkšņi, iedomājieties tikai, es uzzinu, ka Voļka Kostiļkovs, tas pats, kas'agrāk dzīvoja tepat mūsu Trjochprudnajas šķērsielā, nu tas pats Voļka Kostiļkovs, kas pērn nometnē bija vislabākais nirējs… Tomēr labāk ņemšu un stāstīšu jums visu pēc kārtas.