ziniet jel, o mani jaunie draugi, ka mans stāsts ir brīnišķīgs
un mani piedzīvojumi neparasti, un es vēlos, lai jūs pasēdētu man blakus, kamēr es izstāstu to, kas notika, un atklāju, kāpēc esmu šeit.
Notika tā, ka svešzemnieks ar tumšsarkano seju iznāca no veikala, atlaida mājās savu automašīnu un gaja kājām, lai kaut cik nodzītu taukus, ar kuriem tik bagātīgi bija apveltīts viņa tuklais, nobarotais ķermenis, un gāja tik ātri, ka es tik tikko spēju viņam līdzi tikt. Es viņu panācu tikai nākošajā ielā un, nokritis viņa priekšā zemē, saucu: «O mans kungs, pavēli man sekot tev!»
Bet viņš turpināja savu ceļu un neklausījās manī. Astoņpadsmit reizes es viņu panācu, astoņpadsmit reizes es kritu viņa priekšā ceļos, un astoņpadsmit reizes viņš mani pameta ceļos zemojušos, nikni brēkdams: «Vācieties prom! Jūs ir viens vecs bandits!»
Viņš spārdīja mani kājām, un es viņam nekā nevarēju padarīt, jo, raugi, viņam bija Suleimana brīnumgredzens un es baidī
jos viņu saniknot. Es nezināju, kā izvairīties, lai nebūtu jāiet viņam lidzi, un tāpēc es sekoju tam. Bet viņš nodomāja, ka es diedelēju naudu, un kliedza, ka viņam neesot līdzi ne centa, kaut gan naudu es viņam nelūdzu, bet ļoti labi zināju, ka viņam ir daudz naudas, un viņš zināja, ka es to zinu. Un katru reizi, kad neviens to neredzēja, viņš mani nežēlīgi sita. Tad mani pārņēma šausmas, un aiz briesmī- - gām bailēm man apsīka siekalas, un man zuda cerība, ka palikšu dzīvs. Es sāku tik gauži raudāt, ka ar asarām samērcēju savu apģērbu.
Un tā mēs gājām, līdz bijām sasnieguši viņa namdurvis, un es gribēju pa tām ieiet viņam līdzi, bet šis ļaunais svešzemnieks pagrūda mani krūtīs un uzkliedza: «Nelieniet iekš man dzīvokli jeb es saukšu rnilicioner!»
Es viņam jautāju: vai tiešām man būs jāstāv pie viņa durvīm līdz pašam vakaram? Un viņš atbildēja: «Kaut vai līdz nākošam gadam!»
Un tad es paliku stāvam pie viņa durvīm, jo, raugi, tā cilvēka vārdi, kuram pieder Suleimana gredzens, man ir likums. Tā es stāvēju tik ilgi, kamēr izdzirdu sev virs galvas stipru troksni, un man virs galvas atvērās logs. Tad es palūkojos augšup un redzēju pie loga parādāmies garu, kalsnu sievieti zaļā zīda tērpā, un viņa smēja ļaunus un nicinošus smieklus. Bet aiz viņas muguras bēdīgs stāvēja tas pats ar sarkano seju, un sieviete, viņu izsmiedama, teica: «Ak vai, kā esmu maldījusies, pirms četrpadsmit gadiem kļūdama jūsu sieva! Jūs esat bijis un visu mūžu
arī paliksiet parasts sīkbodnieks! Ak dievs, neprast atšķirt tādu niecīgu sudraba gredzenteli no platina gredzena! O, ja to dabūtu zināt mans nabaga tēvs! . ..»
Un viņa izsvieda gredzenu uz ielas un aizcirta logu, un es, to redzēdams, nokritu bez samaņas, jo, kad nomet zemē Sulei- mana gredzenu, var notikt šausmīgas nelaimes. Bet vēlāk es atvēru acis un pārliecinājos, ka esmu dzīvs un ka nckada nelaime nekur tuvumā nav notikusi, un tad mani pārņēma liels prieks, jo, raugi, no ta es secināju, ka varu uzskatīt sevi par laimīgu.
Un tad es pielēcu kājās, pateikdamies savam liktenim, pacēlu gredzenu un traucos pie jums, mani draugi, pa ceļam nopirkdams jūsu kārotās dāvanas. Tas nu ir viss, ko varu jums pastāstīt.
— Gluži kā pasakā! — Zeņa jūsmīgi iesaucās, kad vecais bija beidzis savu stāstījumu. — Bet vai es drīkstu paņemt rokās šo brīnumgredzenu?
— Ar prieku un no visas sirds! Uzmauc to kreisās rokas rādītāja pirkstā un pēc tam pagriez to, skaļi izsakot savu vēlēšanos. Tūdaļ tā arī piepildīsies.
— Tas ir ko vērts! — Zeņa atkal jūsmoja, uzmauca gredzenu, pagrieza to un skaļi teica: — Vēlos, lai man tūdaļ un uz vietas būtu velosipēds! …
Visi trīs sastinga gaidās. Bet velosipeds neradās.
Zeņa atkartoja vēl skaļāk:
— Vēlos, lai man tūdaļ būtu velosipeds! Šajā pašā acumirklī! …
Taču velosipeds kā par spīti neradās.
— Droši vien gredzenā kaut kas būs iesprūdis, — teica Voļka, paņēma to no Zeņas un sāka rūpīgi pētīt. — Āre, te jau kaut kas iekšpusē rakstīts! .. . Krieviski! … — viņš sacīja un lēni, pa balsieniem izlasīja: «Valkā, Katja, vesela! Vasja Kukuškins. 1916. g. 2. V»