kļudities jau var katrs, — Voļka augstsirdīgi piebilda, līdzcietīgi raudzīdamies apjukušajā Chotabičā. — Galu galā tā ir pat labāk, ka šis izrādījies parasts gredzens. . . Bet par dāvanām — liels paldies.
Delikāti aizgriezušies prom no vecīša, zēni izvilka no' futrāļiem binokļus un no sirds izpriecājās par to neapstrīdamam vērtīgām īpašībām. Tālie nami šķita pienākam klat pie pašas upes, sīkie punktiņi pārvērtās soļojošos cilvēkos, bet tālumā joņojošā automašīna, tā vien likās, notrieks no kājām laimīgo binokļa īpašnieku. Par lielāku tuvinājumu nevarēja pat sapņot.
— Chotabič, — pēc dažām minūtēm ierunājās Voļka, — še paskaties, kas pie mums nāk.
Viņš pasniedza Chotabi-čam binokli, bet tas jau ar neapbruņotu aci bija ieraudzījis, ka straujiem soļiem, gandrīz vai skriešus, smagi elsdams, viņiem tuvojas pats sešpudu smagais Harijs Vandendaless.
Pamanījis, ka viņu novēro, misters Vandendaless sāka iet lēnāk, cēli gāzelēdamies, it kā viņš nemaz nebūtu steidzies, bet tāpat vien iznācis pastaigāties laukā no pilsētas trokšņiem. Pienācis tuvāk, viņš ar savu sarkano, it kā applaucēto fizionomiju centās saldi jo saldi smaidīt:
— Ak man dievs! Kāds patīkams un negaidīts satikšanās! …
Kamēr viņš tuvojas mūsu paziņām, kamēr sirsnigi spiež viņiem rokas, mēs varam īsumā paskaidrot, kādēļ viņš atkal parādās mūsu stāstā.
Gadījās tā, ka misis Vandendalesa todien bija ļoti sliktā omā. Tādēļ viņa mazliet pārsteidzās, kad izsvieda gredzenu pa logu. Bet, izmetusi to, viņa palika pie loga, lai atvilktu elpu. šajā brīdī viņas uzmanību pievērsa večuks, kas pacēla ielas vidū nokritušo gredzenu un metās prom.
— Vai redzēji? — viņa pagriezās pret noskumušo misteru Vandcndalcsu. — Ir gan jocīgs večuks! Pagrāba šo nieka gredzenteli, it kā tas būtu vismaz ar smaragdiem izrotāts, un aizmuka.
— 0, tas ir ļoti uzmācīgs večuks! — kļuvis jautrāks, atteica misters Vandendaless. — Jau veikalā viņš man uzmācās, vilkās pakaļ Iidz pašai mājai un, iedomājies tik, mana dārgā, tikko tiek klāt, tā krīt manā priekšā ceļos un sauc: «Esmu tavs vergs, jo tavās rokās ir gredzens, kas pieder Suleimanam.» Bet es šim atbildu: «Ser, jūs rūgti maldāties. Es tikko kā nopirku šo gredzenu, un tas pieder man un vienīgi man.» Bet šis ietiepjas kā ēzelis: «Nav vis, tas ir Suleimana gredzens! Tas ir burvju gredzens!» «Nav nekāds burvju gredzens, bet gan platīna!» — «Nē, mans kungs, nevis platina, bet burvju!» — un tā vien grasās, it kā gribētu skūpstīt manu svārku stūri. Bet manos svārkos, tu jau zini, dārgā, naudas maks. «Ei, tu,» es saku, «pie mums Amerikā mani uzskatīja par diezgan labu bokseri,» — un zliukš šim pa ģīmi! Bet tad sadevu gan viņam! Vēl tagad patīkami atcerēties! …
Misis Vandendalesa kādu brīdi nicīgi noraudzījās savā pļāpīgajā laulātā draugā, bet tad, acīm redzot nevarēdama ciest viņa pašapmierināto sejas izteiksmi, novērsās, un viņas skatiens gluži nejauši uzdūrās «Tūkstoš un vienas nakts» sējumam, kas mētājās uz divana. Un tad viņai pēkšņi iešāvās prātā kāda doma. Misis Vandendalesa atkrita tuvākajā krēslā un ar rūgtumu balsī izdvesa:
— Ak mans dievs! Kā gan man neveicas dzīvē ar šo cilvēku! Ar jūsu izdomas spējām, ser, jums vajadzētu būt nevis komersantam, bet zārku meistaram. Katrai ķirzakai ir vairāk smadzeņu nekā jums, ser!
— Kas tad noticis, mana dārgā? — vīrs uztraucās. — Neviena taču tuvumā nebija, kad es viņu dauzīju. Es viņu dauzīju pavārtēs. Liecinieku nebija. Par to, mana dārgā, neuztraucies! . ..
— Džentlmeņi! — traģiski iesaucās misis Vandendalesa, kaut gan neviena, atskaitot viņus abus, istabā nebija. — Džentlmeņi, šis cilvēks vēl jautā, kas esot noticis! Papūlieties, ser, nekavējoties panākt veci un atņemt viņam gredzenu, kamēr vēl nav par vēlu!
Kam tas mums vajadzīgs, mana dārgā? Nieka sudraba gredzentelis un turklāt vel pašizgatavots.
Šis cilvēks mani iedzīs kapa! Šis cilvēks prasa, kādēļ man esot vajadzīgs ķēniņa Suleimana burvju gredzens! .. . Džentlmeņi, viņš vel prasa, kādēļ man vajadzīgs gredzens, kas izpilda katru tavu vēlēšanos, kas var tevi padarīt par visbagātāko un visvarenāko cilvēku pasaulē!
— Bet, manu jaukumiņ, kur tu esi redzējusi burvju gredzenus?
— Bet kur jūs, ser, esat redzējis, ka šeit, Padomju Savienība, cilvēks kristu otra priekšā ceļos un pie tam vēl censtos noskūpstīt viņam roku?
— Ne jau roku, mana mīļā, bet svārkus.
- Nu, tālab! Papūlieties, ser, nekavējoties noķert veci un atņemt tam gredzenu! Un es, ser, neapskaužu jūs, ja jūs iedrošināsieties atgriezties mājās bez gredzena! . . .
Lūk, kādiem notikumiem Chotabičs un viņa jaunie draugi varēja pateikties par to, ka viņu priekšā tik negaidīti parādījās bargās misis Vandcndalesas vīrs ar sarkano seju.
Ja misters Vandendaless būtu Chotabiča vietā, viņš ne par ko neatdotu gredzenu, pat vienkāršu ne, nemaz jau nerunājot par burvju gredzenu. Tieši tādēļ viņš arī nolēma rīkoties aplinkus.
— Ak man dievs! Kāds patīkams un negaidīts satikšanās! … — viņš iesaucās, tik saldi smaidīdams, it kā visu mūžu par to vien būtu sapņojis kā iedraudzēties ar Chotabiču, Voļku un Žeņu. — Kāds skaist laiks! Kā jums klājas?
— Pateicos tev, o sirmais svešzemnieki — Chotabičs pieklājīgi atbildēja. — Kā es, tā arī mani jaunie draugi — visi mēs esam pie labas veselības. Ceru, ka arī tu esi vesels?
— Pateikšos, pateikšos, es lot, ļot vesels. Kāds jūs ļoti brīnišķīgs puik! — noskandēja misters Vandendaless un grasījās papliķēt Voļkas vaigus, bet tas ar riebumu novērsās. — Es domāj, — turpināja Vandendaless, izlikdamies, it ka viņš nebūtu pamanījis Voļkas izturēšanos, — es domāj, jūs ļoti sapņo but gangsters? Man ir Amerik div dēl, viņi visdien spēlē par bandit un gangster. O, tie ir ļot gudr puiks. Viņi būs slaven Amerik baņķjer! — Te viņam palaimējās, un, iekams Zeņa atģidās, viņš rotaļīgi papliķēja zēna vaigu. — Mīl zēn, vai jūs grib būt par baņķjer?
— Ko vēl ne! — Zeņa noskaitās un atvirzījās tālāk no Vandendalesa. — Neesmu jau prātā jucis! Pie mums kā par laimi, nav nekāda Amerika! …
— Ha-ha-ha! — misters Vandendaless glaimīgi iesmējās un padraudēja viņam ar pirkstu. — Jūs man taisiet smiekl. Jūs ir ļoti jautrs jokupēters. . . Es jums par to dāvinās vien ļot prak- tisk amerikaņ zīmuls …
— AAan jūsu zīmuļu nevajag, un lieciet, lūdzu, mani mierā! Zeņa pārskaities iesaucās, kad amerikanis mēģināja viņu vēlreiz papliķēt pa vaigu. — Jums ir pašam savi bērni, viņi grib kļūt par banditiern, plikšķiniet viņus pa vaigiem, cik vien jums tīk. .. Bet mēs baņķierus un banditus neciešam. Vai sapratāt?
— Ha-ha-ha! — misters Vandendaless jūsmoja par šiem vārdiem, it kā viņš būtu dzirdējis vispatīkamākos komplimentus. — Man Amerik bij viens pazīstam indženier, viņš arī teic, ka necieš baņķiers. Tagad viņš sēž iekš vien ļot skaist Ņujorks cie- tum …
— Vai drīkstu kaut ko jautāt? — pēkšņi ierunājās Voļka un pa paradumam ka klasē pacēla roku. — Kādēļ pie jums Amerikā linčo nēģerus?
— O! — iesaucās misters Vandendaless. — Jūs ir viens jaun politiks cienītājs! Tas ir ļot lab! .. . Pie mums Amerik pilrng brīvīb, katrs var darīt, kas viņam interesant.
— Bet vai nēģeri var sadot arī baltajiem pretim, ja tas viņiem ir interesanti?
— Fui, kāds muļķīg joks! — misters Vandendaless savie- bas. — Jūs nekad nedrīkst tik muļķīg jok dzīt! Nēģer būs zināt sav viet! Nēģer … — Te viņš atrada par vajadzīgu pasmieties un pārtraukt šī kutelīgā jautājuma apspriešanu. — Jūs ir ļoti mīļ vecīt, — viņš griezās pie Chotabiča, lai ievadītu sarunas citā virzienā. — Es cer, mēs būsim ar jums ļoti lab draugi.
Chotabičs klusēdams paklanījās.
O! — ar samākslotu izbrīnu iesaucās Vandendaless. — Es redz uz jūs pirkst vien sudrab gredzen. Vai jūs būs dot man šo sudrab gredzen apskatīt?
Ar lielāko prieku un no visas sirds, — pateica Chotabičs un pastiepa roku ar gredzenu.
Taču misters Vandendaless nevis patīksminājās par gredzenu, bet aši norāva to Chotabičam no pirksta un tūdaļ uzspīlēja savā gaļīgajā pirkstā, kas izskatījās pēc pusvārīta cīsiņa.
— Pateikšan, pateikšan! — viņš nogārdza, un viņa jau tā sarkanā seja tik ļoti pieplūda ar asinīm, ka Chotabičs nobijās, ka tik misteru Vandcndalesu nejauši neķer trieka. — Jūs kaut kur nopirk šo gredzen?
Viņš gaidīja, ka vecais samelos, ka katrā ziņā viņš darīs visu iespējamo, lai neatdotu visspēcīgo gredzenu. Misters Vandendaless, ar skatienu apvērtējis vārgo večuku, kas stāvēja viņa priekšā, un mazliet tālāk sēdošos zēnus, apsvēra, ka gadījumā, ja iznāks plūkšanās, viņš viegli tiks ar tiem galā.
Taču viņam par lielu izbrīnu vecais ir nedomāja melot. Viņš mierīgi pateica:
— Neesmu šo gredzenu pircis. Es pacēlu to uz ielas tavas mājas priekšā. Tas ir tavs gredzens, o sirmais svešzemnieki
— O! — sajūsmā iesaucās misters Vandendaless. — Jūs ir ļot godīg vecs! Jūs var būt man mīļš kalps!
Dzirdot šos vārdus, zēni saviebās, bet cieta klusu. Gribējās redzēt, kas notiks tālāk.
— Jūs man nesen lab paskaidrojt, ka šis gredzen ir burvīgs gredzen. Vai tas faktiski var izpildīt katr vēlēšan?
Chotabičs apstiprinoši pamāja ar galvu. Puikām paspruka smiekli. Viņi nodomāja, ka Chotabičs nolēmis izjokot šo nepatīkamo amerikani, un gaidīja jautru turpinājumu.
— O! — izdvesa misters Vandendaless. — Pateikšan, pateikšan! Vai jūs man būs paskaidrot, kā rīkot ar šo burvīg gredzen?
— Ar lielāko prieku un no visas sirds, o sarkansejainākais
» no svešzemniekiem, — atbildēja Chotabičs, zemu klanīdamies. — Tu paņem burvju gredzenu, uzmauc to kreisās rokas pirksta un pagriežot izsaki savu vēlēšanos.
— Vai tad noteikti būs izpildīt?
— Pavisam noteikti.
— Visdažādāks mans vēlēšan?
— Visdažādākās.
— Ak ta? — apmierināts nomurmināja Vandendaless, un viņa seja tūdaļ kļuva salta un augstprātīga. Viņš aši pagrieza gredzenu un uzsauca Chotabičarn: — Ei tu vec muļķi! Panāc šurp! Tu iepakos dolarz!
Viņa bezkaunīgais tonis sakaitināja Voļku un Žeņu. Viņi jau paspēra soli uz priekšu un jau pavēra mutes, lai dotu tam pienācīgu pretsparu, bet Chotabičs sāka nikni māt ar rokām un piegāja pie Vandendalesa.
— Lūdzu piedošanu, — viņš padevīgi teica. — Es nezinu, kas tie dolāri tādi ir. Parādi man kaut vienu, lai es zinātu, kādi tie izskatās.
— Kulturs cilvēks vajag zināt, kāds izskatas Ameriks dolarz! — caur zobiem nicinoši nosēca Vandendaless, izvilka no naudas maka desmitdolaru zīmi un, pamācoši pavēcinājis to Chotabičarn gar degunu, atkal noglabāja makā. — Dolarz Amerika ir pats kulturālākais priekšmet, tas nozīmē, ka arī visā pasaulē. Jums to būs lab saprast?
Chotabičs paklanījās.
— Bet tagad … — teica Vandendaless, — tagad ir laiks sākt biznes. Lai man tūdaļ atnākt simt tūkstoš dolarz!
— Turi tikai kabatu! — iespurdzās Voļka un pameta 2eņam ar acīm. — Nu tik misters ir ticis pie «burvju» gredzena! «Valkā, Katja, vesela!»
— Lai man bez kavēšan atnākt simt tūkstoš dolarz! — atkārtoja misters Vandendaless.
Viņš jutās sarūgtināts: nauda kā neradās, tā neradās. Zēni raudzījās viņā ar atklātu ļaunu prieku.
— Es neredzu dolarz! Kur mani simt tūkstoš dolarz? — viņš ierēcās negantā niknumā, un tai pašā acumirklī nez no kurienes pēkšņi nokritis maiss iebelza viņam pa galvu un viņš pakrita bez samaņas.
Kamēr Chotabičs atdabūja viņu pie samaņas, zēni atsēja maisu.
Maisā bija cieši sabāztas simt kārtīgi apsietu krāsainu paciņu. Katrā paciņā bija pa simt desmitdolaru banknošu.
Ir gan savāds gredzens! — Zeņka pikti nomurmināja.
Kārtīgam cilvēkam velosipēdu negrib dot, bet arnerikaņu spekulantam ne no šā, ne no tā — simt tūkstošu dolāru! Še tev nu bija «Valka, Katja, vesela!».
— Patiešāhi, pilnīgi nesaprotami, — Voļka paraustīja plecus.
Pa to laiku misters Vandendaless atvēra acis, ieraudzīja izsvaidīto dolāru paciņu kaudzi, uzlēca kājās, pārbaudīja vienu paciņu, pārliecinājās, ka tajā ir tieši simt desmitdolaru banknošu, pārskaitīja paciņas un pārliecinājās, ka to ir tieši viens simts. Taču apmierinājuma smaids no viņa sarkanās sejas driz vien pazuda. Tikko viņš bija paguvis ar satraukumā drebošam rokām aizsiet dārgo maisu, viņa acis atkal iedegās alkatīgās ugunīs.
Viņš cieši piespieda maisu pie savām tuklajām krūtīm, atkal pagrieza gredzenu un strauji izsaucās:
— Simt tūkstoš par maz! .. . Lai man tūdaļ būs simts miljonu dolarz! — Ašāk! …
Viņš tikko paguva atlēkt sāņus, kad zālē ar dobju troksni novēlās milzīgs, savas desmit tonnas smags maiss. Maisa šuves no trieciena atira vaļā, un zālē izbira prāva kaudze Amerikas asignaciju - - simt tūkstošu paciņu. Katrā paciņā bija simt naudas zīmju.
Tāpat kā iepriekšējās paciņās, arī šajās bija pa simtam desmitdolaru banknošu, kas ne ar ķo citu neatšķīrās no īstajām kā vienīgi ar to, ka visām tām bija viens un tas pats numurs. Tas bija tas pats numurs, kuru Chotabičs bija paguvis ievērot uz desmitdolaru zīmes, ko viņam parādīja aiz alkatības sajēgu zaudējušais «burvju» gredzena īpašnieks.
Nez vai tas būtu iepriecinājis misteru Vandendalesu: kurā katrā bankā jau pievērstu uzmanību asignaciju numuriem, bet vienādi numuri ir tikai viltotai naudai. Taču pašam Vandendale- sam patlaban nebija laika pārbaudīt numurus. Gluži bāls aiz uzbudinājumā viņš uzrāpās nenovērtējamās kaudzes galā un izslējās kā piemineklis, kā tirgoņa alkatības dzīvs iemiesojums, gatavs uz jebkuru nelietību, uz visnecilvēcīgāko noziegumu, lai tikai iegūtu lieku paciņu naudas, kas viņa dzimtenē un visā kapitālistiskajā pasaulē deva varu par cilvēkiem. Vandendalesa mati bija izspūruši, acis spīdēja kā ārprātīgam, rokas trīcēja, sirds krūtīs neganti dauzījās.
— Bet tagad .. . bet tagad … bet tagad es gribu desmit tūkstoš zelt pulkstens ar briljant, divdesmit tūkstoš zelt cigārs etvij, trīsdesmit… nē, piecdesmit tūkstoš pēr]u kaklrots, piecpadsmit tūkstoš veclaiks porcelan serviz! … — viņš jau brēca bez apstājas, tik tikko spēdams izvairīties no neskaitāmajām bagātībām, kas krita viņam virsū.
— Ko jūs te stāvēt kā kung? — viņš nikni uzbrēca Chotabičarn, Voļkam un Zeņam, kas bija nostājušies mazliet tālāk un ar neslēptu riebumu raudzījās uz Vandendalesu. — Jūs ir man vergs, jūs ir man kalps! Jums ir nekavējot jāvāc šī mant un jāliek kop! Ātr! Citādi es jūs būs sist ar boks!
Vai nevarētu drusciņ lēnāk! — Voļka noskaitās. — Neesiet jau Amerikā. Un jums nav darīšana ar vergiem, bet ar brīviem padomju cilvēkiem, tā gan!
— Jā, jums tūlīt tikt par man verg! .. . Tūlīt… Viens mi- nuts .. . tūlīt jums tikt par mans vergs uz vis mūž! . ..
Vandendaless pagrieza gredzenu un norēcās, savas nosvīdušās dūres gaisā kratīdams:
— Man ir vēlēšan, lai šis nekaunīgais vecs un šie ncklausīg un nekaunīg padomj puiks būtu man vergs, viņi būs tīrīt man bērn zābaks, lai būtu man kalps vienmēr, līdz mūž galam! . .. Man ir vēl viens mazs vēlēšan: es ir vēlējies, lai viss fabriks, vis šachts, vis rūpnīcs, vis banks, vis dzelzceļ, automobil un lidma- šin, vis Padomju Savienībs zems un mežs piederēt man, mana firmai «Harijs Vandendaless un dēli», un tikai mana firmai! . . . Tu dzirdēj, brīnumain gredzen? Bez kavēšan būs pildīt mans pavēls! Es ir amerikaņ mākler cilvēks, un man nav laiks gaidīt!… Viss Krievija, viss pasauls jāpieder amerikaņu mākler cilvēks! . ..
Bet vai tev, o sarkansejainais svešzemniek, nepietiks ar jau saņemtajām bagātībām? — stingrā balsī noprasīja Chotabičs.
Klusēt! — iebrēcās Vandendaless un niknumā saka spārdīties ar kājām. — Kad saimnieks tais biznes, tad kalpam būs pienākums klusēt! .. . Gredzens, izpild mans pavēls! Ašāk! . .. Bet tev, melnādainais večuk, es būs ar boks parādīt, kā būs paklausīt sav balto amerikaņ saimniek!
Un viņš ar dūrēm metās virsū Chotabičarn. Bet Voļka un Zeņa satvēra Vandendalesu ar tādu spēku, ka šis kā baļķis ievēlās zālē.
I\ā jūs drīkst traucēt sav saimniek sist ar boks sav slikt kalp! — viņš iebrēcās, cenzdamies piecelties kājās. — Jūs tagad ir mans padevīgs vergs! …
— Vācies labāk atpakaļ uz savu Ameriku, nolādētais imperiālisti — Voļka aizelsies viņam uzsauca. — Prom no mūsu zemes! … Lai no tevis ir smakas te vairs nebūtu! Velies ratā! …
— Lai notiek tā! — Chotabičs skarbā balsī apstiprināja Voļkas vārdus un izrāva no savas bārdas četrus matus.
Tai pašā mirklī maisi ar dolāriem, kastes ar servizēm, pulksteņiem, kakla rotām — vārdu sakot, viss tas, ko misteram Van- dendalesam bija atnesis sudraba gredzens, iekrita kā ūdenī. Bet viņš pats pēkšņi lielā ātrumā sāka velties pa zāli, pēc tam pa celiņu uz to pusi, no kurienes vēl nesen cerību pilns bija ieradies. Pēc brīža viņš jau bija izgaisis tālumā, atstādams aiz sevis nelielu putekļu mākonīti…
Kad zēni mazliet atģidās no visa notikušā, Voļka domīgi nomurmināja:
Nekā nesaprotu … Kas galu galā tas bija par gredzenu — parasts vai burvju gredzens?
— Protams, ka parasts, — Chotabičs mīlīgi atteica.
— Kādēļ tad tādā gadījumā tas izpildīja šī amerikaņu laupītāja vēlēšanās?
-— To jau nedarīja gredzens, to darīju es.
— Tu? Kādēļ tad?
Aiz pieklājības, o viszinātkārākais jaunekli. Man bija
neerti šā cilvēka priekšā. Es viņam uzmācos veikalā, neliku mierā, kad viņš atgriezās mājup, es viņam atlikulikārn apniku, iekams viņš aizcirta sava dzīvokļa durvis man deguna priekša, un man bija neērti neizpildīt dažas viņa vēlēšanās. Bet viņa negausība un melnā dvēsele nocietināja manu sirdi . ..
— Redzi nu! — noteica Voļka.
Iziedams no dārza uz ielas, Chotabičs uzmina kādam mazam, apaļam priekšmetam. Tas bija gredzens «Valkā, Katja, vesela!». Vandendaless to bija nozaudējis, kad viņš veldamies mēģināja ieķerties ar rokām zālē.
Vecais pacēla gredzenu, noslaucīja to ar savu milzīgo, spilgti zilo kabatas lakatu un klusēdams uzvilka labās rokas zeltnesī . ..
Voļka ar Chotabiču un Zeņa Bogorads jau sen bija atgriezušies mājās, paguvuši nolikties gulēt un pamosties nākošās dienas rītā. bet misters Harijs vēl aizvien vēlās un vēlās.
Nākošajā dienā ap pulksten astoņiem no rīta kilometrus četrsimt uz austrumiem no Parizes deviņus gadus veco franču meiteni Zannu Dakjū ceļā uz skolu kāds priekšmets bija notriecis no kājām. Šis priekšmets, pēc viņas izteicieniem, ātri vēlies pa ceļu un atgādinājis ar lupatām cieši piebāztu maisu.
Apmēram piecas stundas vēlāk zvejnieks Gastons Šarmatjē, kas lāpījis tiklus Padekale jūras šauruma krastā, izdzirdot savādu troksni, atskatījies un pamanījis, ka pa nokalni noripo no ceļa un strauji ieveļas ūdenī smags, iegarens priekšmets, kas, kā viņam šķitis, atgādinājis rupji aptēstu, drausmīgi noputējušu ozola baļķi. Šis priekšmets, atri veldamies, sācis attālināties no krasta. Tā ka zvejniekam Šarmatjē ļoti vajadzējis kokus savas būdas labošanai, viņš nolaidis ūdenī laivu, taču, lai kā centies, nav varējis šo brīnumaino baļķi panākt.
Pieci tvaikoņi, kas braukuši no Amerikas uz Eiropu ar ieročiem un olu pulveri, un trīs tvaikoņi, kas atgriezušies no Eiropas uz Ameriku, vezdami saskaņā ar «Maršala plānu» salaupītās vērtīgās izejvielas, atzīmējuši savos kuģa žurnālos, ka atklātā okeānā sastapuši savādu būtni, kas atgādinājusi lielu delfinu, bet spļaudījusies kā kamielis un laiku pa laikam kaukusi kā hiēna pirms nobeigšanās. Kā zināms, delfini ncspļaudas un nekauc, un, galvenais, neveļas pa viļņiem, bet vairāk peld zem ūdens, ar purnu pa priekšu un muguru uz augšu vai ari met kūleņus. Tādēļ visi astoņi sardzes virsnieki uzskatīja par nepieciešamu atzīmēt, ka tas nebūs vis bijis delfins, bet gan cits, zinātnei līdz šim nepazīstams dzīvnieks. Kāds 110 sardzes virsniekiem, kam piemita tieksme uz zinātnisku darbu, šo neparasto būtni, pats nenojauzdams, bija ļoti asprātīgi nosaucis par «Atlantijas sakali».
Nākošās dienas rītā, kad mistera Vandendalesa laulātā draudzene, uztraukusies par vīra ilgo prombūtni, jau gatavojās ziņot par viņa nozušanu, no aizokeana pienāca šifrēta telegrama:
Ilarijs Vandendaless šorīt atrasts kādā Volstrita sētmalē ļoti nosmulētā izskata kā nokļuvis šeit izskaidrot nevar vai negrib kā izrādījies pēc rūpīgas pārbaudes ne lidmašīna ne kuģī nav braucis steidzīgi aicina mājās misis Vandendalesa.