Tajā līksmajā un saulainajā rudens dienā, kad mūsu draugi devās uz futbola sacīkstēm, piedzīvojumi sākās jau metro vestibilā.
— Nesaprotu, kāpēc jāstāv rindā pie kases, kad ērti var izmantot automatu, — pateica Voļka un aizskrēja samainīt trijnieku.
Visiem trijiem vajadzēja pusotra rubļa sīknaudas, pa pusrublim katram.
Parfimērijas kioskā Voļkam vienkārši atteica; sieviete, kas pārdeva saldējumu, paskaidroja viņam, ka sīknauda tai nepieciešama pašai, ko izdot pircējiem; konditorejas kioskā pārdevējs apvaicājās, kādēļ zēnam ievajadzējies sīknaudas, un, uzzinājis īsto iemeslu, ieteica nopirkt biļetes kasē, pie kuras patlaban nebija neviena cilvēka.
Patiešām, rindas pie kases vairs nebija, bet Voļka tomēr nostājās rindā pie narzana kioska un pēc minūtēm trim, izdzēris glāzi putojošā ūdens, saņēma atpakaļ sīknaudu divdesmit un piecpadsmit kapeiku gabalos.
— Redziet nu, cik tas vienkārši, nemaz nav jāstāv rindā pie biļešu kases, — viņš ņipri uzsauca saviem biedriem un pasniedza katram pa vienam divdesmitkapeiku un diviem piecpadsmit kapeiku gabaliem.
Voļka un Zeņa jau sen turēja rokās pa iegarenam plāna kartona gabaliņam, kas patīkami smaržoja pēc tipogrāfijās krāsas, bet Chotabičs vēl joprojām ņemas gar savu automatu. Nenoguris viņš meta spraugā monētas, bet tās tūdaļ skanēdamas krita laukā pa turieni, no kurienes vajadzēja izkrist, bet vēl arvien nekrita biļete. Vecais pat nosvlda aiz piepūles; viņš atstūma platmali pakausī un cītīgi turpināja savus mēģinājumus, bet iznākums vienmēr bija viens un tas pats. Beidzot viņš neizturēja, padevās un noskumis izdvesa:
— Diemžēl, o mani visucienījamie draugi, jums vajadzēs braukt bez manis, jo, raugi, es esmu bezspēcīgs prot šo skaisto dzelzs kasti. Tā ir apburta un nemitīgi spļauj atpakaļ jūsu padevīgā kalpa naudu. Apzvēru jums, ka tie ir mana niknākā ienaidnieka Džirdžisa stiķi.
— Ir gan tev lecies tas Džirdžiss! — Voļka sāka smieties. — Padod šurp savas monētas, tūlīt ielaidīšu tās automatā, un viss būs kārtībā.
Pateicis šos vārdus, viņš ielaida tuvākā automata spraugā divas piecpadsmitkapeiku un vienu divdesmitkapeiku monētu, un tūlīt izkrita biļete.
— Tu esi dižs un varens, o Voļka! — vecais viņu godbijīgi cildināja. — Es noliecu galvu tavu patiešām neizskaidrojamo spēju priekšā.
— Es nebūt neesmu varens, — Voļka godīgi atzinās, — gluži vienkārši — jālieto tikai nebojāti automati.
— Un tomēr tu esi varens, — Chotabičs pārliecināti atkārtoja. — Tu esi varens tādēļ, ka uzreiz, nevienam nejautādams, uzminēji, kura no šīm kastēm ir kārtībā un kura nedarbojas.
Zēniem gandrīz vai paspruka smiekli, dzirdot šos naivos vārdus, bet viņi vēl laika apvaldījās, atcercdamies, ka vecais ir analfabēts un tādēļ nevar izlasīt uzrakstu, ka aparats nedarbojas.
Zini, Chotabič, tev ir jāmācās, — Voļka nopietni pateica vecajam.