necereti mierīgi Chotabičs uzņēma nolaišanos ar eskalatoru. Ziņkāres pilns viņš uzkāpa uz slīdošās bezgalīgas lentas, kas tūdaļ pārvērtās kāpnēs ar glītiem metala pakāpieniem, un jau lejā, uz perona, kautrīgi pateica saviem jaunajiem pavadoņiem:
— Slīdošās kāpnes — tā ir ļoti vienkārša lieta. Ja tev, o Voļka ibn Aļoša, tas sagādātu prieku, es jau šodien pat pārvērtīšu par slīdošām kāpnēm ikvienas kāpnes tavā namā, lai slavēti tā pamati, jumts un jo sevišķi trešais stāvs, kurā tu tik laimīgi dzīvo.
— Aprunāsimies vēlāk, — Voļka izvairījās no tiešas atbildes. Viņš šaubījās, vai no Chotabiča priekšlikuma kas jēdzīgs var iznākt. — Es padomāšu.
Taču padomāt neizdevās, jo tieši šaja brīdī tuneļa tumšajā dziļumā atskanēja vilciena dobjā krakšana, tumsā iezvērojās priekšēja vagona prožektori, brīdinoši iedūcās sirēna, un pie perona piebrauca grezns, spoži apgaismots gaiši zils vilciens.
— Uz otro vagonu! — Voļka noraizējies komandēja un pēkšņi pamanīja, ka Chotabičs pazudis.
Tad viņi metās cauri pūlim, satraukti saukdami: «Chotabič! Chotabič! Kur tu paliki, Chotabič!»
— Esmu šeit, o mani draugi! Jūsu nelaimīgais kalps atrodas šeit! — no tālienes atskanēja pazudušā vecīša skumjā balss.
Brīdi vēlāk zēni viņu ieraudzīja. Vecītis centās izskriet ārā pa to pašu eskalatoru, kas tikko bija nogādājis viņus uz perona. Lai arī kā pūlējas Chotabičs, nekādu panakumu nebija, jo tikmēr, kamēr viņš ar savām no izbailēm bezspēcīgajām kājām paspēra dažus soļus uz priekšu, kāpnes tādu pašu gabalu nolaidās
zemāk. Iznāca tā, ka vecais cilāja kajas, pats palikdams uz vietas, kā vāvere ritenī.
— Rausies nost no eskalatora! — sauca viņam no lejas Voļka.
Taču vecais laikam nekādi nespēja aptvert, kā to izdarīt, kaut gan vajadzēja tikai pagriezties ar seju pret peronu.
Voļkam bija jauzskrien pa eskalatoru, kas virzījās augšup, lai pēc tam nolaistos reizē ar Chotabiču, kas joprojām mīņājās uz vietas.
Voļkas biļete tagad vairs nederēja, bet pirkt jaunu biļeti nebija laika, jo vecais pa to starpu varēja galīgi zaudēt spēkus.
— Es tikko no lejas! — Voļka aizelsies skaidroja kontrolierei. — Man, rau, tur vecītis iesprūdis!
Droši vien pirmo reizi brauc ar metrovilcienu?—kontroliere līdzjūtīgi pašūpoja galvu un izlaida Voļku cauri ar veco biļeti.
Dažus mirkļus vēlāk Voļka jau atradās blakus Chotabičarn, pagrieza viņu ar seju pret peronu, un bez kādiem starpgadījumiem abi nobrauca lejā.
— Kāpēc tu muki, joks tads? — viņš apjautājās vecītim.
Es, mans pavēlniek, ieraudzīju, ka no pazemes līda laukā'
dārdošs nezvērs ar uguns acīm, un nevarēju nemukt. Es neesmu no bailīgajiem, bet parādi man kaut vienu vienīgu džinu, kas nebūtu nobijies, ieraugot šīs drausmīgās acis.
— Kā nu tā var! — Voļka nogaudas. — Tu taču pats man apzvērēji, ka nebīsies no metro!
— Nē, neesmu vis zvērējis! Es tev solījos nebīties un patiešām vairs nebīstos no autobusiem, trolejbusiem, smagajiem automobiļiem, tramvajiem, lidmašīnām, vieglajiem auto, prožektoriem, ekskavatoriem, rakstammašīnam, patafoniem, skaļruņiem, putekļu sūcējiem, elektrības slēdžiem, primusiem, dirižabļiem, ventilatoriem un pīkstošām gumijas rotaļlietām. Bet par metro mēs pat runājuši neesam.
Vecajam bija taisnība: par metro Voļka toreiz bija piemirsis.
— Tas nav nekāds briesmonis, tas ir parasts metro vilciens, un, lūdzams, nekavē mūs vairs ar savu muļķīgo bai- ļošanos.
Teciņiem viņi devās pari peronam pie tikko pienākušā vilciena un, lauzdami ar elkoņiem ceļu, sāka virzīties dziļāk vagonā. Pasažieru bija daudz, vilciens pārpildīts, un, kad no tālienes atskanēja vilciena priekšnieka balss: «Gatavs», vagonu automātiskās durvis bez trokšņa aizvērās un vilciens aizgāja, atstādams Chotabiču uz klajas platformas.
Viņš aizkavējās tikai vienu sekundi — gribēja paraudzīties, kas tur tā sauc: «Gatavs»!