Hotabičs bija gauži satriekts par jauno nelaimi, kas viņarn atkal uzbrukusi. Viņš sāka skraidīt pa tukšo platformu šurpu turpu, nikni plūkdams savas bārdas šķipsnas un pilnā balsī vaimanādams:
— Ak vai man, vai man, nelaimīgajam džinam Hasanam Abdurachmanam ibn Chotabam! Ko es viens iesākšu šajā noslēpumainajā pazemes pilī?
Pienāca stacijas dežurants, ieraudzīja pa peronu izmētātās bārdas šķipsnas un pateica:
— Pilsoni, metro telpās jāievēro klusums … un tīrība . ..
«Pagalam!» nodomāja Chotabičs. «Nu ir gals klāt!» Viņš nobijās no šā pieklājīgā jaunā cilvēka ar sarkano cepuri ne mazāk kā no vilciena. Pats Voļka bija izturējies pret stacijas dežurantu ar cienību. Vecais juta, ka nupat vairs neklāsies labi, un nolēma pēc iespējas dārgāk pārdot savu dzīvību.
Par laimi dežurants atsāka sarunu, un vecais tūdaļ mainīja savu lēmumu.
— Pilsoni vcctētiņ, — dežurants līdzjūtīgi teica, — jūs gluži veltīgi sarūgtināties. Tūlīt pienāks otrs vilciens, un jūs godīgi un kārtīgi aizbrauksiet līdz tai vietai, kur jums vajadzīgs.
Vecītis gribēja viņam kaut ko atbildēt, pasūdzēties par savu sūro likteni, bet pēkšņi juta, ka aiz bailēm un spēcīgajiem pārdzīvojumiem aizmirsis krievu valodu.
Viņš sāka kaut ko murmināt arabiski, un dežurants sarūgtināts noplātīja rokas:
— Tādā gadījumā, pilsoni, jums vajadzēs nākt man līdzi uz dispečera istabu. Jūs tur pasēdēsiet, bet es pa to laiku sadabūšu cilvēku, kas prot runāt jūsu valodā.
Viņš paņēma Chotabiču viegli zem rokas, lai aizvestu to uz dispečera telpu, un kas zina, cik ilgi vecītis tur dabūtu nokver- nēt, ja perona pretējā pusē nepiebrauktu jauns vilciens, no kura izlēca Voļka un Zeņa un, cik vien jaudas, metās pie Chotabiča.
— Re, kur viņš, re, kur viņš! — puikas kliedza. — Ir nu gan negals ar tevi, Chotabič!
Atnāca apkopēja ar slotu, saslaucīja vecīša bārdas šķipsnas un sabēra tas urnā tieši tajā brīdī, kad Chotabičs ar saviem draugiem beidzot apsēdas spilgti apgaismotajā metro vagonā, kurā viņi laimīgi aizbrauca līdz «Dinamo» stacijai.