Futbola sacīkšu dienas visi Maskavas iedzīvotāji sadaļas divās nometnēs, kuras viena otru nesaprot.
Vienā nometnē — futbola entuziasti. Otrā — neizprotami cilvēki, kas izturas gluži vienaldzīgi pret šo ārkārtīgi aizrautīgo sporta veidu.
Pirmie jau krietni pirms sacīkšu sākšanās traucas no visām pilsētas malām pie «Dinamo» stadiona augstajiem vārtiem.
Uz tiem, kas šaja laikā dodas pretējā virzienā, uz centru, viņi skatās ar personīga pārākuma jūtām.
Pārējie maskavieši savukārt neizpratnē rausta plecus, raudzīdamies, kā simtiem pārpildītu tramvaju, autobusu, trolejbusu uti tūkstošiem vieglo mašīnu lēnām peld pa vētraino un trokšņaino futbola entuziastu jūru.
Bet ari šo entuziastu nometni, kas neieinteresētam novērotājam šķiet tik vienprātīga, šajās dienās patiesībā plosa dziļas un gandrīz neatrisināmas pretrunas. Tas nav redzamas, kamēr futbola cienītāji vēl atrodas ceļa, bet pie ilgotajiem stadiona vārtiem šis pretrunas uzreiz izlaužas asi un nesamierināmi. Tad pēkšņi izrādās, ka pilsoņu vienai daļai ir biļetes, bet otrai biļešu nav. Tie, kuriem ir biļetes, solidi un mierīgā garā dodas iekša stadionā. Pārejie turpretim norūpējušies šaudas šurp turp un skrien pie klātnākošajiem pilsoņiem, žēlabaini saukdami: «Vai nebūtu vēl kāda lieka biļetīte?», «Pilsoņi, vai jums nav liekas biļetītes?»
Taču lieko biļetīšu parasti izrādās gaužām maz, bet tīkotāju pēc tām ir tik daudz, ka Voļka ar saviem draugiem paliktu beša, ja Chotabičs neliktu lieta savu mākslu.
Ar lielāko prieku un no visas sirds, — viņš klusu atbildēja uz Voļkas lūgumu. — Tūdaļ jums būs tik daudz biļešu, cik vien vēlēsieties.
Un patiešām, viņš nepaguva vēl izteikt pedejo vārdu, kad viņa rokās parādījās vesela paciņa zaļu, gaiši zilu, sārtu un dzeltenu biļešu.
— Vai tev, o mans brīnišķīgais Voļka, pietiks šo dažādas krāsas papīrīšu? Ja nepietiek, tad es …
Viņš pavēcināja biļetes gaisa, un tas viņam gandrīz vai maksāja dzīvību.
Ai, liekas biļetītes! — kads no entuziastiem priecīgi iesaucas un pilnā sparā metās pie Chotabiča.
Pāris mirkļos ne mazāk ka pusotra simta satrauktu cilvēku piespieda Chotabiču pie stadiona betona nožogojuma tā, ka vecītis tepat arī būtu izlaidis elpu, ja Voļka, paskrējis mazliet sāņus, nebūtu pilnā balsī iebrēcies: »
— Pilsoņi, kam vajag lieku biļetīti? Kam vajag lieku biļetīti? .. .
Padzirduši šos burvju vārdus, visi, kas nupat vēl mācas virsū apjukušajam Chotabičarn, metas pie Voļkas, bet tas iespruka pūlī un pazuda, ka ūdenī iekritis.
Bet brīdi vēlāk kontrolierim, kas stāvēja pie ziemeļgala var-
tiem, Voļka, Zeņa un Chotabičs uzrādīja trīs biļetes un iegaja stadiona, atstājuši aiz sevis tūkstošiem cilvēku, kuriem todien ta arī nebija lemts noskatīties sacīkstēs.