Tikko musu draugi paguva apsēsties savas vietas, pie Chotabiča pienāca meitene ar baltu priekšautiņu un baltu, nolakotu kasti, kas bija pakārta tai pleca.
— Vai nevēlaties eskimo? — viņa apjautajas un pēkšņi izbailes iekliedzās.
Būsim taisnīgi: jebkurš cits viņas vietā nebūtu mazāk nobijies.
Patiešām, kādu atbildi varēja sagaidīt eskimo pārdevējā?
Labākajā gadījumā: «Labprāt. Dodiet man, lūdzu, divas porcijas.» Ļaunakajā gadījumā: «Nē, ziniet, labāk neņemsim.»
Bet iedomājieties tikai: sirmgalvis ar salmu cepuri, izdzirdis pārdevējas pieklājīgo apvaicāšanos, tūdaļ piesarka kā tomāts. Viņa acis pieplūda ar asinīm, pats viņš sabožas, draudīgi saliecās uz priekšu un biedinoši sēca:
— Ahā-ā! Tu gribi mani ar savu nolādēto eskimo kapā iedzīt! Nu, nē, tas tev, nicināmā, neizdosies! Manam mūžam pietiks ari ar tām četrdesmit sešām porcijām, kuras es, vecais muļķis, apēdu cirkā un gandrīz vai aizvācos pie senčiem. Drebi nu tu, nelaimīgā, jo es tevi tūdaļ pārvērtīšu riebīgā krupī! .. .
Izteicis šos vārdus, viņš pietrūkās kājās un pacēla jau virs galvas savas kalsnās, krunkainās rokas, kad blakus sēdošais zēns ar saulē izbalējušajām uzacīm un vasaras raibumiem nosētu seju ieķeras vecajam rokās un pārbijies iesaucas:
- Viņa taču nav vainīga, ka tu aiz negausības pārēdies saldējumu! . .. Apsēdies, lūdzu, savā vieta un nedari muļķības!
Dzirdu un paklausu, — vecītis padevīgi atteica, nolaida rokas, apsēdas savā vietā un, pagriezies pret pārbiedēto pārdevēju, iespaidīgi piebilda: — Vari iet. Es tev piedodu. Ej savus
ceļus un, esi līdz sava mūža galam pateicīga šim jauneklim, jo viņš izglaba tev dzīvību.
Līdz pat spēles beigām meitene vairs nerādījās šajā pusē.