Stadionā tikmēr mutuļoja tā īpatnā svētku rosība, kāda tur vienmēr verd izšķirošu futbola sacīkšu laikā. Spēcīgi skanēja radio. Astoņdesmit tūkstoši cilvēku, sēdēdami savās vietās, dedzīgi apsprieda gaidāmās spēles iespējamo iznākumu, un no šīs apspriešanas gaisā visu laiku dūca vienmērīgs, ne ar ko citu nesalīdzināms cilvēku balsu troksnis. Visi nepacietīgi gaidīja spēles sākšanos.
Pēdīgi smaragdzaļajā laukumā iznāca tiesnesis ar saviem palīgiem. Tiesnesis rokās turēja bumbu, kurai šodien būs lemts pārciest ne mazums spērienu, pa zemi noripot un pa gaisu nolidot ne vienu vien kilometru, lai, ielidojot dažas liekas reizes kādos vārtos, tādējādi izšķirtu, kura no komandām šodien gūs uzvaru. Tiesnesis nolika bumbu pašā laukuma centrā. Abas komandas izskrēja no savām ģērbtuvēm un nostājās viena otrai pretim. Kapteiņi paspieda viens otram roku, izlozēja, kurai komandai spēlēt pret sauli. Šis neapskaužamais liktenis par lielu prieku sporta biedrības «Paplāksne» komandai un daļai entuziastu piekrita biedrības «Cirtnis» komandai.
— Vai tu, o Voļka, neuzskatīsi par iespējamu izskaidrot savam necienīgajam kalpam, ko šie divdesmit divi man tik patīkamie jaunie cilvēki darīs ar šo bumbu? — Chotabičs godbijīgi apjautājās.
Bet Voļka atbildes vietā tikai nepacietīgi atmeta ar roku:
— Tūlīt pats visu sapratīsi!
Tieši šajā mirklī «Cirtņa» spēlētājs skaņi iespēra ar zābaka purnu pa bumbu, un spēle sākās.
-»- Vai tiešām šiem divdesmit diviem simpātiskajiem jaunajiem cilvēkiem vajadzēs skraidīt pa tik plašu lauku, tērēt spēkus, klupt un grūstīt citam citu tikai tādēļ, lai varētu dažus mirkļus
padzenat šo neizskatīgo ādas bumbeli? Un viss tikai tādēļ, ka spēlei pa visiem ir tikai viena vienīga bumba? — dažas minūtes vēlāk Chotabičs neapmierināti iejautājās.
Taču Voļka, spēles aizrauts, vecītim atkal nekā neatbildēja. Vai nu tagad Chotabičs bija prātā! «Paplaksnes» uzbrucēji bija pārņēmuši bumbu un tuvojās «Cirtņa» vārtiem.
— Zini ko, Voļka? — Zeņa pačukstēja savam draugam. — Man šķiet, ka tā tiešām ir laime, ka Chotabičs nekā no futbola nejēdz. Citādi viņš te pastrādātu tik trakas lietas, kā vaivai!
— Man arī tā šķiet, — Voļka viņam piekrita un, pēkšņi iekliedzies, pielēca kājās.
Reizē ar viņu pietrūkās kājās un satraukti iedūcās arī visi astoņdesmit tūkstoši skatītāju. Spalgi ieskanējās tiesneša svilpe, bet spēlētāji jau tāpat bija sastinguši uz vietas.
Bija noticis kaut kas futbola vēsturē nedzirdēts un ar dabas likumiem nekādi neizskaidrojams: kaut kur no augšas, no debesīm, nokrita un aizripoja pa laukumu divdesmit divas spilgti izkrāsotas bumbas. Visas tās bija pagatavotas no ļoti labas safjanādas.
— Cūcība!. .. Nedzirdēts huligānisms! … Kas tur taisa tik muļķīgus jokus! — cilvēki no tribinēm satraukti kliedza.
Protams, vaininieku vajadzēja nekavējoši padzīt no stadiona un pat nodot milicijai, taču neviens nespēja to atrast. Tikai trīs cilvēki no astoņdesmit tūkstošiem skatītāju: Chotabičs un viņa abi jaunie draugi zināja, kas ir šis vaininieks.
Ko lu izdarīji! — Voļka sāka čukstēt Chotabičarn ausi .. . Tu apturēji visu spēli un neļāvi paplaksniešiem iegūt drošus vārtus!
Par paplaksniešu neveiksmi Voļka pateica tikai tāpat vien, bez sarūgtinājuma: viņš juta līdzi «Cirtņa» komandai.
— Es jau gribēju, lai butu labak, — tapat čukstus taisnojas apjukušais Chotabičs. — Es domāju, ka ta ērtāk, ja katram spēlētājam ir iespēja, neskrejot un negrūstoties ka negudram pa šo milzīgo lauku, tiku tikām izspēlēties pašam ar savu bumbu.
— Nu, ko lai ar tevi iesāk! — Voļka noplātīja rokas, tad apsēdināja vecīti atpakaļ solā un aši izstāstīja viņam galvenos futbola spēles principus. — Zēl tikai, ka «Cirtnim» jāspēlē pret sauli, bet spēles otrā puslaikā, kad komandas apmainīsies vietām, saule vairs nevienam netraucēs. Iznāk, ka «Cirtņa» komanda ne par šo, ne par to nokļuvusi labākos apstakļos, — beigās izteiksmīgi piebilda Voļka. Viņš cerēja, ka Chotabičs ņems viņa vārdus vērā.
Patiešam, tas nav taisnīgi, — - piekrita vecais, un tai pašā mirkli saule noslēpās aiz viegla makonīša un vairs neparādījas līdz pat spēles beigām.
Pa to laiku no lauka aizvāca liekās bumbas, tiesnesis atzīmēja veltīgi izšķiesto laiku, un spēle turpinājās.
Pec Voļkas paskaidrojuma Chotabičs sāka sekot spēlei aizvien uzmanīgāk un uzmanīgāk. Paplāksnieši, pateicoties notikumam ar divdesmit divām bumbām, bija zaudējuši drošus vārtus un tagad nervozēja, bieži aizsitot garām. Bet vecais jutās viņu priekša vainīgs un mocījās ar sirdsapziņas pārmetumiem.