Tadejādi liktenīgā kārtā sašķēlās Voļkas Kostiļkova un Hasana Abdurachmana ibn Chotaba simpātijās. Kad pirhiais staroja aiz prieka (bet tas notika katru reizi, kad kāds no «Paplākšņa» komandas spēlētājiem aizsita garām pretinieka vārtiem), vecais bija drūmāks par lietus padebesi. Toties, kad «Cirtņa» uzbrucēji aizsita garam «Paplakšņa» vārtiem, aina krasi mainījās: Chotabičs smēja laimīgus smieklus, bet Vo|ka neganti skaitās:
Nesaprotu, Chotabič, par ko tu smejies? Gandrīz vai iesita vārtus!
— Gandrīz jau neskaitas, o visudargais, — Chotabičs atbildēja ar kaut kur dzirdētu frāzi.
Vecais, pirmo reizi dzīvē iepazinies ar futbolu, vēl nezināja, kas tas ir entuziasti. Voļkas sarūgtinājuma pilno piezīmi, ka saule spīd tieši «Cirtņa» komandai acīs, viņš uztvēra tikai kā zēna rūpes par taisnīgumu. Viņam, protams, nevarēja ne prātā ienākt, ka viņš pats ir kļuvis entuziasts, tāpat kā to nevarēja iedomāties arī Voļka. Voļka bija ta aizrauts ar notikumiem uz laukuma, ka visam pārējam nepievērsa ne mazākās uzmanības. Tas arī bija par cēloni neparastajiem notikumiem, kas todien risinājās stadionā.
Sākās ar to, ka kādā sevišķi sasprindzinātā momentā, kad «Cirtņa» uzbrucēji tuvojās «Paplakšņa» vārtiem, Voļka pieliecās Chotabičarn pie pašas auss un dedzīgi pačukstēja:
— Chotabič, mīļais, kad cirtnieši sitis pa «Paplākšņa» vārtiem, esi tik labs, paplet viņiem vārtus drusku platākus.
Vecais sarauca pieri:
— Bet kāds labums «Paplaksnim» no tā būs?
- «Paplaksnim» taču nemaz nevajag. Labums no tā būs «Cirtnim»!
Vecais neatbildēja. Cirtnieši atkal aizsita garām. Bet paris minušu vēlāk dūšīgs «Paplākšņa» uzbrucējs, skatītāju uzmundrinošu saucienu pavadīts, iesita «Cirtņa» vārtos klasisku bumbu.
— Jegoruška, tu tikai, lūdzams, nesāc par mani smieties, «Cirtņa» vārtsargs pusbalsī teica kādam no rezerves spēlētājiem, kad spēle uz īsu brīdi pārsviedās «Paplākšņa» pusē, — bet es esmu gatavs zvērēt, ka manu vārtu stabs palīdz «Paplākšņa» komandai . ..
— Ko-oo?!
— Saproti, kad viņi sita pa vārtiem, labējais stabs .. . goda vārds! . .. labas puses stabs … atvirzījās centimetrus piecdesmit sāņus tin ielaida bumbu .. . Pats savām acīm redzēju!
— Vai temperaturu izmērīji? — apjautājās rezerves spēlētājs.
Kam? Stabam?
— Nē. Pats sev. Tev laikam lieli karstumi.
— Tfu! — vārtsargs apvainots nospļāvās un sāka skraidīt vārtu priekšā.
Paplāksnieši, veikli apvezdami aizsargus, strauji tuvojās «Cirtņa» vārtiem.
Bac! Otrie vārti triju minušu laika! Turklāt abas reizes ne jau «Cirtņa» vārtsarga vainas dēļ. Vārtsargs cīnījās kā lauva. Bet ko viņš varēja darīt? Sitiena mirklī viņa vārtu augšējā kārts pati no sevis pacēlās augstāk tieši par tik, cik bija vajadzīgs, lai bumba ielidotu vārtos, tikko pieskārusies vārtsarga pirkstu galiem.
Kam par to ko teiksi? Kas tev ticēs? Vārtsargam kļuva skumji un baigi kā mazam zēnam, kas naktī nokļuvis biezā sila.
— Vai redzēji? — galīgā bezcerībā viņš pajautaja Jego- ruškam.
— S-š-š-ķiet, ka redzēju, — stostīdamies atteica rezerves spēlētājs. — Bet nevienam taču par to nekā neiesk-kaidrosi. Tik un tā neticēs.
— Tur jau tā lieta, ka neviens neticēs, — bēdīgā balsī piekrita «Cirtņa» vārtsargs.
Bet šajā laikā ziemeļu tribinē brieda kluss skandals.
Mirkli pirms otro vārtu iesišanas Voļka bija pamanījis, ka vecais paslepus izrauj matu no savas bārdas.
«Kādēļ gan tas viņam būtu vajadzīgs?» Voļka satraukts nodomāja, joprojām nenojauzdams, kādi notikumi briest futbola laukumā.
Taču arī šī doma Voļkas galvā uzausa ne tik drīz.
«Cirtnim» šāsdienas sacīkstēs klājās pārāk ļauni. Par veco ir prātā neienāca.
Taču trešoreiz «Cirtņa» vārtos iesistā bumba noskaidroja īsto stāvokli.
Patiešām: tuvojās pirmā puslaika beigas, un laime beidzot it kā bija pievērsusies «Cirtnim». Spēle pārsviedās uz «Paplakšņa» laukumu. Cirtnieši rāvas, ka mēdz teikt, vaiga sviedros, un drīz vien viņu labakais uzbrucējs ar drausmīgu speķu raidīja bumbu «Paplākšņa» vārtu augšēja stūrī.
Visi astoņdesmit tūkstoši skatītāju neaprakstāmā satraukumā pielēca kājās. Šai neatvairāmajai bumbai vajadzēja dot «Cirtnim» pirmos iesistos vārtus. Voļka un Zeņa, kas abi juta līdzi «Cirtnim», priecīgi pameta viens otram ar acīm, bet tūdaļ arī vīlušies nopūtās: bija paredzams, ka vārti droši, bet bumba atsitās pret augšējo kārti un pie tam vēl ar tādu spēku, ka viss stadions nodimdēja.
Bumbas atsitiena troksnis saplūda ar «Paplakšņa» vartsarga skaļo brēcienu: lejup noslīdēdama, vārtu augšējā kārts izglāba viņu no vārtu zaudējuma, bet toties ļoti sāpīgi iebelza tam pa galvu.
Tagad Voļka visu saprata, un viņu pārņēma šausmas.
— Hasan Abdurachman ibn Chotab, — viņš drebošā balsī teica, — ko tas viss nozīmē? Tu taču zini, ka mēs abi — kā es, tā Zeņa — jūtam līdzi «Cirtnim»! Bet tu, izrādās, gluži pretēji: jūti līdzi «Paplaksnim»?
— Diemžēl, o mans visucildenais, tas ir tiesa, — vecais nomāktā balsī atbildēja.
— Vai tad es tevi neizglābu no ieslodzījuma māla traukā? — Voļka sarūgtināts turpināja.
— Tas ir tikpat pareizi kā tas, ka patlaban ir diena, un kā tas, ka tevi gaida liela nākotne, — Chotabičs tikko dzirdami pateica.
— Kādēļ tad tu palīdzi «Paplāksnim», bet ne «Cirtnim»?
— Diemžēl, es nespēju valdīt pār savu rīcību, — Chotabičs izmisis atbildēja, un lielas asaras sāka ritēt pa viņa krunkaino seju. — Es ļoti vēlos, lai uzvarētu «Paplākšņa» komanda …