Pielūko, — Voļka draudoši paziņoja, — būs tracis! — Lai būtu kā būdams.
Tajā pašā mirkli uz gluži sausas vietas «Cirtņa» vārtsargam paslīdēja kāja un viņš trešo reizi ielaida bumbu vārtos.
— Ak tā! — Voļka grieza zobus. — Tātad tu negribi ar labu? Tad saturies!
Viņš uzlēca uz sola un, rādīdams ar pirkstu uz Chotabiču, kas sēdēja viņam pie kājām, iesaucās:
— Pilsoņi! Viņš visu laiku palīdz «Paplāksnim»!
Kas palīdz? . .. Vai tiesnesis? … Ko jūs teicat? … — apkārtējie sāka uztraukties.
Tad ne jau, tiesnesis ne! . . . Tiesnesim te nav nekāda darīšana . .. Sis te, lūk, večuks palīdz viņiem . . . Liec, lūdzams, mani mierā!
Pēdējie vārdi bija domāti Zeņam, kas izbijies raustīja savu draugu aiz piedurknes. Zeņa saprata, ka nekas prātīgs no Voļkas ķildas ar veco nevar iznākt. Bet Voļka nelikās mierā, kaut ari neviens viņa vārdus neuztvēra nopietni.
Tātad tu saki, — visapkārt vai plīsa aiz smiekliem, — tātad tu saki, ka vecais no šejienes, no ziemeļu tribines, pārbīda vārtus, ka vien vēlas? Ha-ha-ha! Viņam droši vien kabatā ir tads īpašs slēdzis, ar kuru var pārbīdīt vārtus ari no tālienes? Varbūt tas arī bija viņš, kas pirmīt bumbas pa laukumu izsvaidīja!
— Nu, protams, viņš! — Voļka niknumā apstiprināja, izraisīdams jaunu smieklu brāzmu.
Un vai zemes trīce Cile arī ir viņa roku darbs? llo-ho-ho! Hi-hi-hi! Ha-ha-ha!
- Nē, Cilē viņš nav vainīgs, — Voļka godīgi paskaidroja.
Zemestrīce notiek no zemes slāņu katastrofiskas pārvietošanas. Un kur nu vēl Cile. Viņš taču tikai nesen kā izlīda no trauka.
Paklau, draudziņ, — kāds vecāks futbola entuziasts labsirdīgi teica Voļkam, kad smiekli mazliet aprima. — Nelien nu tu pats traukā, neapkauno sevi cilvēku priekšā, nerunā muļķības un'netraucē noskatīties spēlē. Tur, brālīt, patlaban notiek tādi
brīnumi, ka pat bez taviem prātojumiem kļūst nelabi! (Pilsonis arī juta līdzi «Cirtnim».)
Patiešām, līdz pārtraukumam bija palikušas vēl veselas vienpadsmit minūtes, bet stāvoklis jau bija 14:0 «Paplākšņa» labā.
Ar «Cirtņa» komandas spēlētājiem visu laiku notika kaut kas neizskaidrojams. Likās, ka tie ir aizmirsuši, kā jāspēlē: bumbu piespēlēja pārsteidzoši nevarīgi un muļķīgi, spēlētāji ne no šā, ne no tā klupa, it ka tikai šodien butu iemācījušies staigat.
Bridi vēlāk pavisam neparasti sāka izturēties aizsardzība.
Rūdīti futbola meistari, jau ieraugot vien bumbu, bailīgi lēca sāņus, it ka vairīdamies no mīnas, kura nupat nupat sprāgs.
15:0!
16:0!
18:0!
23:0!
Caurmērā ik pēc četrdesmit sekundēm «Cirtņa» vārtos ielidoja bumba.
Kas noticis ar vārtsargu? Kādēļ viņš pieglaudis seju pie sānu staba un tikai iesaucas: «Vai dieniņ!», kad sit pa viņa vārtiem? Kadcļ viņš pēkšņi ne no šā, ne no tā domīgs aiziet no vārtiem visizšķirīgākajā mirklī, kad cīņa noris pie paša soda laukuma?
— Kauns! — no tribinēm uz viņu kliedza. — Šausmas! Kā tu spēlē?
Bet viņš, izslavēts pirmās klases vārtsargs, joprojām nedrošiem soļiem gāja prom no vārtiem, tiklīdz sāka tuvoties pa- plāksnieši.
— Kas tev lēcies? — nekur nevarēja rimties rezerves spēlētājs. — Dulls esi, vai?
Un vārtsargs nopūzdamies atbildēja:
— Laikam gan dulls būšu kļuvis. Man tā vien liekas, ka visu laiku kāds mani it kā aiz apkakles vadātu. Es turos pretim, bet viņš mani stumj laukā no vārtiem. Es gribu ķert bumbu, bet viņš mani spiež klāt pie staba un pie tam tā, ka nekādi nevaru izrauties.
— Ir nu gan tev nelaime piesitusies, Griša!
— Un kāda vēl! .. .
Taču beidzot cirtnieši pārrāva «Paplākšņa» uzbrucēju un pus- sargu fronti, spraigi dzīdami bumbu uz viņu vārtiem.
Paplāksnicšu aizsargi no ilgas bezdarbības bija galīgi izlaidušies un nespēja* tik ātri sagatavoties cīņai pret pēkšņajiem draudiem. Bet vārtsargs — tas pavisam mierīgi sēdēja zālē un grauza meloņu sēkliņas.
Kamēr viņš, nesagrauztās sēkliņas rīdams, pieleca kājās, cirtnieši raidīja bumbu neaizsargatajos vārtos, pašā centrā.
— Chotabič, mīļais, labais, ļauj taču cirtniešiern kaut vienus vārtus dabūt! — Voļka sāka lūgties.
Bet Chotabičs izlikās, ka neka nedzird, tin bumba, kas lidoja uz vārtu centru, pēkšņi pagriezās pret kreiso stabu un atsitās pret to ar tādu spēku, ka aizlidoja atpakaļ pāri visam laukumam, uzmanīgi, it kā tā būtu dzīva, aplidoja ar līkumu apkārt cirtniešiern, kas pagadījās ceļā, un lēnām ievēlās jau tik daudz zaudējušās «Cirtņa» komandas vārtos.
24:0! Šis skaitlis vienkārši pārsteidza, jo komandas bija spēkā vienlīdzīgas.
Tad nu Voļka galīgi zaudēja pašsavaldīšanos.
— Es pieprasu, es beidzot pavēlu tev nekavējoties pārtraukt šo nejēdzību! — viņš šņāca Chotabičarn ausī. — Citādi es uz visiem laikiem pārtraukšu pazīšanos ar tevi! Izvēlies: vai nu es, vai «Paplāksnis»!
— Tu taču pats esi futbola cienītājs, vai tad tiešām tu nevari mani saprast? — Bet, pēc Voļkas sejas izteiksmes noskārzdams, ka šoreiz viņu draudzībai tiešām var pienākt gals, Chotabičs nokunkstēja: — Padevīgi gaidu tavus rīkojumus.
— Cirtnieši nav vainīgi, ka tu jūti līdzi «Paplāksnim». Tu esi apkaunojis viņus visas valsts priekšā! Izdari tā, lai visi redzētu, ka viņi nav vainīgi savā neveiksmē.
— Dzirdu un paklausu, o manas sirds jaunais vārtsargs.
Nebija vel apklususi tiesneša svilpe, kas vēstīja pārtraukumu,
kad brīvprātīgās sporta biedrības «Cirtnis» komandas vienpadsmit spēlētāji visi kā viens sāka šķaudīt un kāsēt.
Šā tā sastājušies ierindā un vārgi cilādami kājas, gausā
riksītī viņi aizvilkās uz savu ģērbtuvi, nemitīgi šķaudīdami tin kāsēdami.
Mirkli vēlāk tur izsauca ārstu: visa komanda jutās nevesela. Ārsts visiem pataustīja pulsu, lika novilkt sporta kreklus, pēc tam ieskatījās visiem mutē un savukārt ataicināja uz ģērbtuvi tiesnesi:
— Redziet, Luka Jevgeņjevič: spēli vajadzēs atlikt, bet rezultātus pasludināt par anulētiem.
— Kāpēc tad tā?
— Tāpēc, — apmulsis atteica ārsts, — ka visu «Cirtņa» komandu nedrīkst vismaz septiņas dienas laist futbola laukumā, jo visi dalībnieki ir slimi.
— Slimi?! Ar ko tad?
— Ļoti savāds gadījums mcdicina, Luka Jevgeņjevič. Visi šie vienpadsmit pilnīgi pieaugušie biedri reizē saslimuši ar bērnu slimību — masalām. Es, Luka Jevgeņjevič, pats nebūtu ticējis, ja tikko nebūtu viņus, cik vien iespējams, rūpīgi izmeklējis …
Tā beidzās futbola vēsturē vienīgā reize, kad entuziastiem bija iespējams ietekmēt spēles gaitu. Kā redzat, nekas labs no tā neiznāca.
Retais gadījums, kad vienpadsmit pieauguši sportisti otro reizi savā mūžā un turklāt visi reizē saslimst ar masalām, bet nākamā dienā pamostas pilnīgi veseli, sīki aprakstīts pazīstamā profesora L. I. Kāsētāja rakstā, kas nodrukāts zinātniskajā medi- cinas žurnālā «Masalas un sērgas». Raksts saucas «Še tev nu bij!», un tas ieguvis tādu popularitāti, ka žurnālus, kur šis raksts iespiests, bibliotēkās nemaz nav iespējams dabūt. Vienmēr tie ir izdoti. Tāpēc arī jūs, dārgie lasītāji, tos nemaz nemeklējiet. Tā kā tā neatradīsiet, tikai laiku vien veltīgi izšķiedīsiet.