Tikko tas vairs nebija vajadzīgs, mākonītis, kas aizsedza sauli, aizslīdēja aiz apvāršņa. Atkal kļuva karsts. Astoņdesmit tūkstoši cilvēku atstāja stadionu, lēni virzīdamies pa samērā šaurajām betona ejām.
Ļaudis nesteidzās — katram gribējās izteikt savas domas par tik dīvaini beigušās spēles nepieredzētajiem apstākļiem. Radās minējumi, cits par citu pārdrošāki. Bet pat vislielākie karstgalvji nevarēja kaut aptuveni iedomāties sacīkšu izjukšanas īstos iemeslus.
Tikai trīs cilvēki nepiedalījās spriedelēšanā. Klusēdami viņi atstāja ziemeļu tribini. Klusēdami iekāpa pārpildītajā trolejbusā, ne vārda neteikusi, izkāpa Ochotnij Rjada tuvumā un devās uz mājam.
— Futbols ir lieliska spēle, — Chotabičs beidzot uzdrošinājās pateikt.
— J-jā-a … — Voļka gari noņurdēja.
— Cik tīkams, man domāt, ir mirklis, kad tu iesit bumbu pretinieka vārtos! — vecais turpināja vārgā balsī. — Vai nav tiesa, o Voļka?
— J-jā-a … — Voļka atkal noņurdēja.
Vai tu vēl joprojām uz mani dusmojies, o manas sirds vārtsargs? Es nomiršu, ja tu man tūdaļ pat neatbildēsi!
Viņš tipināja blakus savam dusmīgajam draugam, skumji pūzdams un nolādēdams to stundu, kad bija piekritis zēnu priekšlikumam iet uz stadionu.
— Tu vēl vaicā? — Voļka viņam bargi atbildēja, bet turpināja jau daudz laipnāk: — Esi gan savārījis tu, vecais, putru! Visu mūžu to atcerēšos. Iedomājieties tikai, kāds entuziasts atradies! N-ē-e, ar tevi mēs vairs uz futbola sacīkstēm kopā neiesim! Un tavas biļetes arī nevajadzēs.
— Tavi vārdi man ir likums, — ar skubu atbildēja Chotabičs, būdams ļoti apmierināts, ka tik viegli ticis cauri. — Man pilnīgi pietiks, ja tu man šad tad ar saviem vārdiem pastāstīsi par futbola sacīkstēm.