Izlūkojot Chotabiča veselīgo fizionomiju, neviens gan nevarētu iedomāties, ka vēl pavisam nesen viņš bija tik ļoti slims.
Ne visai spilgts, bet vienmērīgs veca cilvēka sārtums rotāja viņa melnīgsnējos vaigus, viņa soļi tāpat kā agrāk bija viegli un raiti, plats smaids atplaiksnīja viņa atklātajā un labsirdīgajā sejā. Un vienīgi Voļka, kas tik labi pazina Chotabiču, manīja, ka veco džinu nemitīgi kremt kada apslēpta doma. Chotabičs bieži nopūtās, domīgi bužināja savu bardu, un no viņa godīgajam un laipnajām acīm bridi pa brīdim noritēja liela asara.
Voļka izlikās nekā neredzam un nesatrauca večuku ar uzmācīgiem jautājumiem. Viņš bija pārliecināts, ka galu galā Chotabičs pats noteikti sāks par to runāt. Tā arī bija.
— Skumjas un ilgas plosa manu veco sirdi, o cildenais džinu glābēj, — kādreiz, kad krāšņais saulriets meta rožainu atblāzmu Maskavas upes rāmajos vakarīgajos ūdeņos, klusi pateica Chotabičs. — Man nedod mieru domas par manu nabaga pazudušo brāli, par viņa šausmīgo bezizejas likteni. Un, jo vairāk es par viņu domāju, jo vairāk sliecos uz to, ka pēc iespējas drīzāk jādodas viņu meklēt. Ko tu uz to teiksi, o gudrais Voļka ibn Aļoša? Un, ja nu tu būtu vēlīgs pret šo manu lēmumu, vai tad tev nelab- patiktos darīt mani laimīgu un dalīties ar mani šā meklējuma priekos un likstās?
— Bet kur tad tu taisies meklēt savu brāli? — Voļka lietišķi apvaicājās, jo bija jau pieradis mierīgi noklausīties dažnedažādos, pat visneiedomājamākos Chotabiča priekšlikumus.
— Vai tu atceries, Voļka, mūsu bezgala laimīgās iepazīšanās rītausmā es jau tev stāstīju, ka Suleimana džini viņu, vara traukā ieslodzītu, iemeta kādā 110 dienvidu jūrām. Tur karsto zemju krastos tad, protams, arī būtu meklējams Omārs Jusufs.
Iespēja doties ceļojumā pa dienvidu jūrām Voļkam bija īsti pa prātam.
— Nu ko, - viņš teica, — esam ar mieru. Es katrā ziņā braukšu tev līdzi. Kur tu, kā mēdz teikt, tur arī es. Būtu labi, ja … — Te Voļka apmulsa.
Bet iepriecinātais Chotabičs viņam pateica priekšā:
— … paķertu līdzi arī mūsu lielisko draugu 2eņu ibn Koļu? Vai pareizi esmu tevi sapratis, o mans labais Voļka ibn Aļoša?
— Ehc!
— Par to nevar būt ne mazāko šaubu, — teica Chotabičs.
Un turpat uz vietas tika nolemts, ka ekspedicija, kas meklēs
vecā Chotabiča nelaimīgo brāli, dosies ceļā ne vēlāk kā pēc divi dienām.
Ja jautājumā par izbraukšanas laiku domstarpības neradās, lad gluži negaidot pilnīgi pretēji uzskati atklājās jautājumā par to, kadu satiksmes līdzekli izmantot ekspedīcijas braucienā.
Brauksim ar lidojošo paklāju, — Chotabičs lika priekšā. — Mums visiem uz tā būs pietiekami ērti.
— Nē, nē, — Voļka noteikti protestēja, — uz lidojošā pa- klaja es vairs nekāpšu. Padevīgi pateicos! Man jau atliku likām pietiek no viena lidojuma. Negribu salt kā suns!
— Es jums apgādāšu siltu apģērbu, o cildenais Voļka. Un, ja jūs vēlēsieties, paklāja vidū visu laiku degs liels, nedziestošs ugunskurs un lidojuma laikā mēs varēsim pie tā sildīties.
— Nē, nē, nē! — Voļka atcirta. — Par lidojošo paklāju ir runas nevar būt. Labāk jau brauksim līdz Odesai ar vilcienu, bet no Odesas …
Un Voļka izklāstīja savu brauciena plānu, ko Chotabičs pazemīgi pieņēma un jūsmīgi atbalstīja Zeņa, kad tam pēc pusstundas to izstāstīja ar visiem nepieciešamiem sīkumiem.