Līdz stacijai mūsu ceļotāji aizgāja gandrīz vai bez piedzīvojumiem. Un, ja neņem vērā to, kas notika, iekāpjot autobusā, tad jāsaka, ka pilnīgi bez piedzīvojumiem.
Bet, autobusā iekāpjot, notika šāds atgadījums. Jau Zeņa un Voļka, tiesa gan, ar grūtībām, tomēr bija iespraukušies pārpildītajā autobusā, jau Chotabičs bija uzlicis kāju uz kāpšļa, lai sekotu viņiem, kad pa atvērto logu izliecās konduktors un valdonīgā balsī teica:
— Pilsoņi, vairāk vietu nav. Autobuss atiet! 'Tā kā viņa vārdi neatstāja nekādu iespaidu uz veco vīru ar salmu cepuri galvā, tad šis īpaši tam večukam piebilda:
— Paliksim vien šeit, pilsoni!
Večuks izbrīnījies pavērās konduktorā, noņēma kāju no kāpšļa un aizkustināts noteica:
— O mans kungs, ja tas tev sagādā prieku, tad es to uzskatīšu tikai par godu, kaut gan ļoti steidzos meklēt savu nelaimīgo brāli.
Konduktors, pa tam jau paguvis dot atiešanas signālu, pēkšņi pilnīgi nesaprotamā kārtā atradās uz ielas līdzās vecītim ar salmu cepuri. Šis viņu godbijīgi sveicināja, bet konduktors, galīgi pārsteigts un apjucis, samulsumā noraudzījās pakaļ autobusam, kas nozuda ielas līkumā.
— Uzdrošinos izteikt visdziļāko pārliecību, o ļoti cienījamais svešiniek, ka mēs abi šeit brīnišķīgi pavadīsim laiku, kamēr ieradīsies nākošais autobuss, — Cliotabičs pieklājīgi uzrunāja konduktoru, kas aiz pārsteiguma bija zaudējis valodu.
Bet tad konduktors atjēdzās un kliegdams brēkdams drāzās pakaļ savai aizbēgušajai mašīnai.
— Apturiet! — viņš kliedza, žigli tipinādams kājām un ar roku spiezdams sev klāt smago somu, kurā žvadzēja sudraba un vara naudas gabali. — Apturiet autobusu, pilsoņi! …
Chotabičs, konduktora dīvainās izturēšanās pārsteigts, ar lielu interesi nolūkojās viņam nopakaļ, bet tad, kad šis jau bija nozudis ielas pagriezienā, kur stāvēja Voļkas apturētais autobuss, viegli panāca to un paguva iekāpt pat ātrāk nekā konduktors.
Drīz vien autobuss turpināja savu ceļu un Chotabičs, noliecies pie sa-
viem draugiem, neatzinīgi vērdamies arvien vēl apstulbušajā konduktorā, čukstus stāstīja:
— Dīvains gan, ļoti dīvains cilvēks ir šis konduktors! Es viņam vārdus no mutes laukā nevilku. Viņš pats lika man priekšā: «Paliksim vien šeit.» Mani iepriecināja un pārsteidza sirsnība un atsaucība, kādu man paradīja šis cilvēks, piedāvādamies par biedru, lai man būtu īsāks laiks, gaidot nākošo autobusu. Bet, tiklīdz mašīna sāka kustēties un viņš atradās man līdzās uz ielas, tas jau bija pārdomājis, pameta mani vienu pašu un aizskrēja ķert autobusu. Dīvains, ļoti dīvains cilvēks! — nobeidza Chotabičs un līdzjūtīgi paskatījās uz konduktoru.
— Viņš vispār nemaz netaisījās palikt ar tevi kopā uz ielas, — Voļka mēģinaja ieskaidrot vecītim. — Viņš teica «paliksim vien šeit» tādā nozīmē, ka paliksi tikai tu, bet viņš brauks projām.
Taču Chotabičs Voļkas paskaidrojumus saprata ļoti savdabīgi.
Viņš nelaipni paveras uz konduktora pusi un skarbi teica:
— Tagad man ir pilnīgi skaidrs, ka šis ir ne tikai dīvains, bet arī ļoti nepatiesīgs cilvēks.