Vagona pavadonis stāsta savam maiņas biedram, kas šā notikuma laikā gulējis.)
amodināju tevi, Kuznia Jegorovič, tāpēc, ka mūsu vagonā nupat notika kaut kas apbrīnojams un pilnīgi neaptverams.
Zini, uzklāju, kā jau pienākas, visiem gultas un septītajā kupejā ari uzklāju. Klāju un vēroju: šajā kupejā brauc kāds vecītis, tāds ar garu bārdu un pirmsrevolūcijas laika salmu cepuri galvā, viņam līdzi divi puišeļi. Visdrīzāk gan, man tā likās, viena vecuma, un saproti, šiem ne skripatiņas bagažas līdzi. Nu nekā, itin nekā!
Pie tam vēl viens no puikām, tāds gaišmatītis, mūsains, pēkšņi vaicā:
«Biedri vagona pavadoni, ka varētu nokļūt restorānā vagonā?»
Es šim saku:
«Diemžēl, musu vilcienam nav restorānā vagona, bet no rīta varēšu jums piedāvāt .tēju ar sausiņiem.»
Te puika paskatās uz veci, un tas viņam pamet ar aci. Puika saka: «Nu labi, iztiksim bez jūsu tējas, ja jau reiz nav restorānā vagona.»
Interesanti gan, nodomāju, kā tad nu jūs līdz pašai Odesai bez manas tējas iztiksiet. Un aizeju uz mūsu kupeju, bet durvis tikai pieveru, lai paliktu spraudziņa.
Vagonā visi jau sen gulēt nolikušies, visās kupejās pasažieri jau trešos sapņus redz, bet tikai septītajā kupejā joprojām ču-ču- ču-ču — sarunājas. Ko viņi īsti runā, es nedzirdu, tomēr pavisam noteikti dzirdu, ka par kaut ko runā.
Tad pēkšņi atveras durvis un pa tām izspraucas tas pats vecītis; viņš nemana, ka es to vēroju, noņem no galvas savu pirmsrevolūcijas laika cepuri… Un ko gan tu, Kuzma Jcgorovič, domā, ko šis vecītis dara? Goda vārdu dodu, nemeloju! Izrauj sev no bārdas vienu šķipsnu! Kaut es uz vietas izčibētu, ja meloju! Dieviņ, tētiņ, domāju, — ārprātīgais! Redz, kā man nevedas. Uzradies šis trakais taisni manā dežūras laikā. Klusēju un gaidu, kas notiks tālāk.
Bet tālāk, izrādās, vecais saplucina to pašu bārdas šķipsnu, met šos mēslus uz grīdas un kaut ko pie sevis murmina. Te nu es arvien vairāk pārliecinos, ka šis pusmūža pasažieris ir nenormāls un ka labais gals ar viņu nebūs, vajadzēs Brjanskā izsēdināt. Ek, domāju, skandals ar viņu tikpat kā drošs. Varbūt viņš jau šajā pašā mirklī sāks brukt virsū cilvēkiem un dauzīt stiklus …
Skatos — nē, nevienam virsū nebrūk, mierīgi stāv un murmina. Mazliet pamurminājis, ieiet savā kupejā.
Un pēkšņi dzirdu — gaitenī dzirdami basu kāju soļi. Tikai nevis man priekšā, bet aizmugurē. Tad es sāku saprast, ka no
kāpņu platformiņas kāds ienācis vagonā, un atkal briesmīgi nobrīnījos, jo, vilcienam ejot, es platformu vienmēr turu aizslēgtu.
Paskatījos atpakaļ un .. . goda vārds, Kuzma Jegorič, zvēru tev, nemeloju … redzu, nāk vagonā iekšā četri iedeguši puiši, nu tādi kā īsti kurortnieki un pie tam gluži kaili. Tik vien bija apģērba kā lupatiņas ap gurniem. Basām kājām.
Izeju no mūsu kupejas lauka un uzrunāju viņus: «Pilsoņi, jūs droši vien vagonus esat sajaukuši. Šis, pilsoņi, ir starptautiskais, un mums šeit visas kupejas ir aizņemtas.» Bet šie visi vienā balsī:
«Klusē, neticīgais! Mēs zinām, kurp ejam. Mums tieši šeit ir jābūt, kurp ejam.»
Tad es viņiem saku:
«Tādā gadījumā, pilsoņi, palūgšu jūsu biļetes.» Viņi atkal man visi reizē:
«Nejauc mums prātus, sveš- zemniek, jo mēs steidzamies pie sava kunga un pavēlnieka!» Es saku:
«Mani pārsteidz tas, ka jūs mani nosaucāt par svešzemnieku. Es esmu padomju pilsonis un atrodos pats savā zemē. Tas ir viens. Bet otrkārt, mums kungu vairs nav kopš pašas Oktobra revolūcijas. Tas, es saku, ir divi.»
Vecākais no viņiem saka: «Tev vajadzētu kaunēties, neticīgais! Tu izmanto to, ka mums rokas ir aizņemtas un ka tāpēc mēs nevaram tevi nosist par tavu neprātīgo bezkaunību. Tas,» šie saka, «nav godīgi, ka tu to izmanto.»
Te es pamanu, ka visi četri kailie pilsoņi līdz pēdējai iespējai apkrāvušies ar dažādiem ēdieniem.
Viens tur smagu cepešbļodu, bet cepešbļodā — cepts jērs ar rīsiem. Otram — liels grozs ar āboliem, bumbieriem, aprikoziem un vīnogām, kaut gan, — daru tevi uzmanīgu, Kuzma Jego- rič! — līdz augļu ienākšanās laikam vēl ir vairāk nekā mēnesis. Trešais uz galvas nes krūzei līdzīgu trauku, un šajā traukā kaut kas klunkst. Pēc smaržas jūtu, ka tur ir kāds vīns. Tāds kā rislings. Ceturtajam abās rokās pa šķīvim ar pīrāgiem un kūkām. Atzīstos, man mute vien vaļā palika. Bet šo vecākais man saka:
«Tu, neticīgais, labāk būtu mums parādījis, kur šeit ir septītā kupeja, tādēļ ka mums pēc iespējas ātrāk jāizpilda mūsu uzdevums.»
Tad es tā kā sāku noskārst un vaicāju:
«Kāds tad izskatās tas jūsu saimnieks? Vai tads vecītis ar bārdu?»
Viņi saka:
«Tas pats. Viņš ir tas, kam mēs kalpojam.»
Es viņus vedu uz septīto kupeju un pa ceļam runāju:
«Vajadzēs no jūsu saimnieka iekasēt soda naudu par to, ka jūs bez biļetēm braucat. Vai jūs ilgi jau viņam kalpojat?»
Vecākais atbild:
«Mēs viņam kalpojam trīs tūkstoši pieci simti gadu.»
Atzīstos, domāju, ka esmu pārklausījies. Prasu vēlreiz: «Cik gadu jūs sakāt?»
Viņš atbild:
«Cik teicu, tik arī kalpojam. Trīs tūkstoši pieci simti gadu.»
Pārējie trīs māj ar galvām: sak, vecākais pareizi teicis.
Dieviņ, tētiņ, nodomāju, nepietika man ar vienu ārprātīgo tagad vēl četri klāt!
Bet es runāju tālāk kā ar normāliem pasažieriem. Es saku:
«Kas tā par nebūšanu! Tik daudz gadu kalpojat, bet saimnieks jūs pat ar darba tērpiem nav apgādājis. Staigājat, es atvainojos par izteicienu, gluži pliki!»
Vecākais atbild:
«Pēc darba tērpiem mums nav nekādas vajadzības. Mēs pat nezinām, ko tas nozīmē.»
, Tad es saku:
«Pavisam ērmīgi to dzirdēt no cilvēka ar tik solidu ražošanas stāžu. Jūs droši vien neesat šejienietis? Kur jūs pastāvīgi dzīvojat?»
Šis atbild:
«Mēs pašreiz nākam no Arabijas.»
Es saku:
«Tad man viss ir skaidrs. Re, kur ir septītā kupeja. Pieklauvējiet!»
Pēkšņi iznāk tas pats vecītis, un te nu uzreiz visi šā ļaudis krīt ceļos un sniedz viņam savus ēdienus un dzērienus. Bet es pasaucu vecīti sāņus un saku:
«Pilsoni pasažieri, vai tie jūsu cilvēki?»
Vecais atbild:
«Jā, manējie.»
Tad es viņam saku:
«Viņi brauc bez biļetēm, par to jāmaksā soda nauda. Vai esat ar mieru maksāt?»
Vecais saka:
«Esmu ar mieru kaut tūdaļ. Tu tikai paskaidro man: kas tas ir — soda nauda?»
Redzu, ka vecītis ir gluži saprātīgs, tāpēc čukstot viņam paskaidroju:
«Te viens no jūsu kalpotājiem ir prātā sajucis. Viņš stasta, ka kalpojot jums trīsarpus tūkstoši gadu. Jūs taču piekritīsiet, ka viņš ir sajucis.»
Vecais atbild:
«Nevaru tam piekrist, jo viņš nemelo. Jā, pareizi, trīs tūkstoši pieci simti gadu. Pat vēl mazliet vairāk, tā ka man,» šis saka, «bija tā ap divi, divi simt trīsdesmit gadu, kad es kļuvu viņu pavēlnieks.»
Tad es vecim pateicu:
«Beidziet nu par mani smieties! Jūsu vecumā tas ir gaužām nepieklājīgi. Maksājiet nekavējoties soda naudu, vai es viņus tuvākajā stacijā izsēdināšu! Un vispār jūs man liekaties aizdomīgs, ka tik garā ceļā dodaties bez bagažas!»
Večuks vaicā:
«Kas tad tā tāda ir «bagaža»?»
Es atbildu:
«Nu, saiņi, čemodāni un tā tālāk!»
Vecais smejas:
«Kā nu tu tā, o vagona pavadoni,» šis saka, «tu ņem un izdomā, ka man neesot bagažas? Palūkojies plauktos!»
Skatos, tiešām plaukti stāvgrūdām pilni ar bagažu. Tikko kā skatījos, tad nebija nekā un pēkšņi — še tev! — tik daudz čemodānu un milzums saiņu.
Tad nu es saku:
«Te, pilsoni pasažieri, kaut kas nav kārtībā. Maksājiet ātrāk soda naudu, bet nākošajā pieturā es atvedīšu šurp galveno konduktoru, lai tad viņš tiek galā. Es vairs netieku gudrs, kas te īsti notiek.»
Večuks atkal smejas:
«Kādu soda naudu? Par ko man jāmaksā soda nauda?»
Tad es briesmīgi noskaitos; apgriežos un rādu ar pirkstu uz gaiteni. Bet tur neviena nav! Es tīšām visu vagonu apskraidīju, visur ieskatījos. No maniem «zaķiem» ne vēsts.
Vecais saka:
«O vagona pavadoni, ej vien savā kupejā!»
Es aizgāju arī.
Vai tu, Kuzma Jegorič, tagad saproti, kāpēc es tevi modināju? Netici? Vai gribi, uzpūtīšu tev elpu, lai tu saprastu, ka esmu pilnīgi skaidrā prātā? Nē, es jau katrā ziņā … Ko? Vai ož pēc sīvā? Ko nu tu, Kuzma Jegorič! Lai es kādreiz braucienā kaut ko tādu atļautos! Es pat nevienu lāsīti kopš vakardienas neesmu baudījis! Ko tu saki: lāsīti neesmu baudījis, bet pāris glāzītes gan iemetis? Ai-ai-ai, Kuzma Jegorič! Ha-ha-ha! Nu gan sasmīdināji! Ha-ha-ha! Hi-hi-hi! Vai zini ko, Kuzma Jegorič! Ņemsim, uzdziedā
sim katlu dziesmiņu. Vai ne? Pasažierus uzmodināsim? Nu, tā klusi. «Bij dienas kādreiz priecīgas, es jautri dzīroju …»
Labi jau, labi, likšos gulēt. Es, brāl Kuzma Jegorič, esmu mierīgas dabas cilvēks. Likties gulēt? Lūdzu, ar lielāko prieku. Ar labu nakti, Kuzma Jegorič . ..
Stundu pirms vilciena ienākšanas Odesā vagona pavadonis iegāja septītajā kupejā novākt guļvietas. Chotabičs viņam piedāvāja ābolus.
— Laikam gan Maskavā pirkti — «Gastronomā»? — vagona pavadonis bijīgi teica un noglabāja ābolus kabatā savam dēliņam. — Šajā gada laikā tas ir liels retums — āboli, — viņš turpināja. — Liclum lielais paldies jums, pilsoni!
Bija skaidri redzams, ka viņš ne drusciņ neatcerējās, kas ar viņu bija noticis ceļa posmā Nari—Malojaroslaveca.
Kad viņš izgāja no kupejas, Žeņa sajūsmā nosēcās:
— Voļka — tas gan ir puika!
— Kāpēc tad šis «gan»? — teica Chotabičs. — Tas ir pilnīgi lieks. Voļka ibn Aļoša pavisam noteikti ir brašs zēns, un viņa priekšlikums bez jebkādām šaubām pelna uzslavu.
Tā kā mūsu lasītājiem varbūt nebūs īsti saprotama tikko aprakstītās īsās sarunas jēga, tad pasteigsimies to izskaidrot.
Kad apmulsušais vagona pavadonis naktī bija atstājis septīto kupeju, Voļka teica Chotabičarn:
— Vai varētu izdarīt tā, lai vagona pavadonis būtu visu aizmirsis?
— O Voļka, tas man «tīrais nieks!
— Tad dari tā un pēc iespējas drīz. Viņš tagad liksies gulēt, bet rīt pamodīsies un nekā neatcerēsies.
— Vareni, o gudrības vācele! — jūsmoja Chotabičs, pamāja ar roku un izdarīja tā, ka vagona pavadonis pēkšņi bija piedzēries.
Tas notika tieši tajā brīdī, kad vagona pavadonis uzpūta elpu savam maiņas biedram Kuzmam Jegoričam.