Tvaikoņa «Kolehida» kārtējā braucienā no Odesas uz Ba- tumi, atspiedušies pret margām, mierīgi tērzēdami, uz pastaigas klāja stāvēja vairāki pasažieri. Kaut kur dziļi, pašā kuģa vidū, klusi rībināja spēcīgie dizeļi, šļakstinādamies gar tvaikoņa augstajiem sāniem, sapņaini burbuļoja ūdens, augšā virs galvas trauksmaini pīkstēja kuģa radioraidītājs.
— Vai zināt, — teica kāds no pasažieriem, — ir gaužām žēl, ka nav vairs lielo buru kuģu, šo ceļo, balto gulbju. Cik ļoti labprāt es pašreiz vēlētos būt uz īsta burinieka vai uz fregates. Papriecāties par stingrajam, balti mirdzošajām burām, klausīties, kā čīkst varenie un reizē graciozie un slaidie masti, ar sajūsmu vērot, kā pēc kapteiņa pavēles apkalpe ātri kā zibens rāpjas dažādos mastos un rājās… un kā nu tos vēl tur sauc! Kaut jel reiz man būtu bijusi izdevība redzēt īstu burinieku! Bet lai tad ar būtu īsts burinieks! Citādi — tagad jau lai vai kāds «vienkocis», pat tas, redziet, iegādājas sev motoriņu, kaut gan — ņemiet vērā! — saucas par buru kuģi.
— Par buru-motorkuģi, — aizrādīja kāds pilsonis tirdzniecības flotes jūrnieka formā.
Iestājās klusums. Visi, izņemot jūrnieku, aizgāja uz kuģa kreiso bortu, lai paskatītos, kā turpat netālu pusdienas saules apmirdzētajā jūrā kūleņo un plunkšķinās līksms nenogurstošu delfīnu bars. Bet mūsu jūrniekam delfini jau kopš daudziem gadiem vairs nebija nekas jauns. Viņš pēc iespējas ērtāk iekārtojās atpūtas krēslā un mēģināja pašķirstīt kādu žurnālu. Bet drīz vien saule viņu nogurdināja, viņš aizvēra žurnālu un sāka ar to vēdināties.
Un pēkšņi kaut kas tik ļoti saistīja viņa uzmanību, ka viņš pārstāja vēdināties ar žurnālu, pielēca kājās un pieskrēja pie reliņiem. Tālu, gandrīz vai' pie paša apvāršņa, viņš ieraudzīja
aši, ārkārtīgi aši slidošu skaistu, bet briesmīgi vecmodīgu buru kuģi. Tas šķita ka paradība 110 senajām brīnumpasakām.
— Draugi! — jūrnieks uzsauca saviem nesenajiem sarunu biedriem. — Nāciet šurp, ātrāk! Paskatieties, cik interesants burinieks! . .. Tad ir gan vecmodīgs! .. . Oho, tam jau kaut kas noticis ar grotmastu! … Grotmasta nav! Gluži it ka govs būtu nolaizījusi! Bra-ālīt balto! Nu paskatieties tikai, tam taču ačgārni piepūstas buras. Pēc visiem likumiem fokmastam jau sen vajadzēja aizlidot par bortu! … Zili brīnumi!. ..
Bet, kamēr pārējie viņa vārdus aptvēra un pienāca pie kuģa labā borta, nezināmais burinieks jau bija pagaisis skatienam.
Mēs sakām «nezināmais» tāpēc, ka jūrnieks bija ar mieru vai apzvērēt, ka šis brīnišķīgais burinieks neesot pierakstīts neviena no Melnās jūras padomju ostam.
Un tiešām, buru kuģis, kuru pamanīja no tvaikoņa, nebija pierakstīts nevienā no Melnās jūras padomju ostām. Tas nebija pierakstīts arī nevienā ārzemju ostā. Tas vispār nebija pierakstīts nekur un ne pie ka aiz tā vienkārša iemesla, ka bija radies un ielaists ūdenī tikai pirms dažam stundām.