Pieņemsim ka mūsu pazīstamais starptautiskā vagona pavadonis atrvilcienā Maskava—Odesa kaut kādā dīvainā kārtā būtu nokļuvis uz divmastu burinieka «Dārgais Omārs». Vislielāko pārsteigumu viņam tad sagādātu nevis tas, ka viņš ne no šā, ne tā pēkšņi atrodas uz jūras kuģa, un pat ne tas, ka šis kuģis nemaz nav līdzīgs parastajiem tvaikoņiem, kas šķērso mūsu jūras un upes. Vislielākais brīnums viņam būtu tas, ka visi «Dārgā Omara» pasažieri un komanda viņam ir pazīstama.
Šis buru kuģis par godu mums sen jau pazīstamā Hasana Abdurachmana ibn Chotaba nelaimīgajam brālim saucās «Dārgais Omārs».
Chotabičs ar saviem abiem jaunajiem ceļabiedriem vēl tikai
šorīt bija atstājuši starptautiskā vagona septīto kupeju, un kuģa apkalpe sastāvēja tieši no tiem pašiem četriem melnādainajiem pilsoņiem, kuru ražošanas stāžs sniedzās līdz XVI gadsimtam pirms mūsu eras.
Jādomā, ka pēc otrreizējas sastapšanās ar viņiem mūsu jūtīgais vagona pavadonis uz ilgāku laiku būtu saslimis.
Pat Voļka un Zeņa, kas pēdējās dienās bija pieraduši pie dažādām nejaušībām, arī tic pilnīgi apstulba, sastopot uz kuģa savus nesenos paziņas, kas, kā izrādījās, pie tam bija arī ļoti veikli un prasmīgi matroži.
Diezgan nopriecājušies par «Dārgā Orriara» nelielās komandas ašajām un noteildajām kustībām, par to, cik bezrūpīgi viņi lodāja pa takelažu augstu virs klāja it kā pa gludu parketa grīdu, zēni devās apskatīt kuģi. Tas bija ļoti skaists, bet mazs, gandrīz tāds kā Maskavas upes tramvajs.
Tomēr Chotabičs apgalvoja, ka pat Suleimanam ibn Daudam neesot bijis tik milzīga kuģa kā «Dārgais Omārs».
Uz «Dārgā Omara» viss laistījās aiz pārsteidzošas tīrības un greznības. Borti, augstais, kokgrebumiem rotātais priekšgals un kuģa pakaļgals bija inkrustēti ar ziloņkaulu un zeltu. Ļoti dārgā rožkoka klājs bija izgreznots gandrīz tikpat krāšņiem paklājiem kā Chotabiča un viņa draugu kajites.
Tāpēc Voļku ārkārtīgi pārsteidza tas, ka kuģa priekšgalā viņš uzgāja tumšu un netīru būceni ar nārām, uz kurām mētājās vesels lēvenis visvisādu kankaru.
Kamēr viņš, pārvarējis riebumu, iepazinās ar šo mazo, trūcīgi iekārtoto telpu, ieradās arī Zeņa. Pēc rūpīgas apskates Zeņa secināja, ka šis nepievilcīgais būcenis būšot domāts tiem pirātiem, kurus viņi varbūt pa ceļam notvers.
— Nekā tamlīdzīga, — Voļka pastāvēja pie sava. — Tas vienkārši tā būs palicis pēc kapitālremontā. Pēc remonta jau dažkārt paliek kāds pamests stūrītis, kur mētājas dažādas lupatas un visvisādas drazas.
— Kāda runa te var būt par kapitālremontu, ja šorīt šāds kuģis vispār nemaz neeksistēja? — Zeņa teica.
Uz šo jautājumu, Voļka nevarēja dot pilnīgi apmierinošu atbildi, un zēni devās pie Chotabiča, lai viņš palīdzētu izšķirt strīdu.
Bet izrādījās, ka vecais vēl guļ, tā ka viņi ar Chotabiču sastapās tikai pēc pusotras stundas pie pusdienām.
Nemākulīgi sakrustojuši zem sevis kājas, viņi apsēdās uz mīkstā paklāja, kas zaigoja brīnišķīgi spilgtās krāsās. Galdu un krēslu nebija ne šajās telpās, ne arī vispār kur citur uz šā kuģa.
Viens apkalpes loceklis palika augšā pie stūresrata, pārējie atnesa un nolika uz paklāja daudz dažādu ēdienu, uzkožamo, augļu un dzērienu.
Kad viņi pagriezās, lai atstātu telpas, Voļka un Zeņa viņiem uzsauca:
— Kurp jūs, biedri?
Un Voļka pieklājīgi apvaicājās:
— Ko tad jūs, vai nepaliksiet pusdienot?
Atbildes vietā kalpi tikai noraidoši māja ar rokām.
Chotabičs apmulsa:
— Es droši vien ne visai uzmanīgi būšu klausījies, o mani jaunie draugi. Man likās, it kā jūs būtu aicinājuši piedalīties mūsu mielastā tos, kas mūs apkalpo ….
— Kā tad, aicinājām, — Voļka teica. — Un kas tad tur sevišķs?
— Bet tie taču ir vienkārši matroži, — Chotabičs iebilda tādā tonī, it kā ar šiem vārdiem jautājums būtu izsmelts.
Taču viņam par izbrīnu zēni joprojām palika pie sava.
— Jo vairāk tāpēc, ka viņi ir matroži, — teica Voļka, — nevis kaut kādi kapitalisti, bet īsti darba cilvēki, pašu ļaudis.
Bet Zeņa piebilda:
— Bez tam jāņem vērā, ka viņi, liekas, ir nēģeri, apspiestā nacija. Pret viņiem jāizturas sevišķi smalkjūtīgi.
— Te ir kāds bēdīgs pārpratums, — Chotabičs sāka uztraukties, zēnu vienprātīgā uzbrukuma apmulsināts. — Es vēlreiz lūdzu jūs ņemt vērā, ka tie ir vienkārši jūras braucēji. Mums neklājas sēdēt kopā ar viņiem pie viena mielasta. Tas pazemos mūs viņu acīs un arī mūsu pašu acīs.
— Mani tas nemaz nepazemos, — Voļka aši atcirta.
— Un mani arī nepazemos. Gluži otrādi, tas būtu ļoti interesanti, — savukārt teica Zeņa, kāri noraudzīdamies uz kūpošo tītara cepeti. — Sauc drīzāk matrožus, citādi tītara cepetis atdzisis.
— Man tā kā negribas ēst, o mani jaunie draugi. Es ēdīšu pusdienas vēlāk, — Chotabičs drūmi noteica un trīs reizes skaļi sasita plaukstas: — Ei kalpi!
Matroži uzreiz bija klāt.
— Šie jaunie kungi laipni izteica vēlēšanos pusdienot kopā ar jums, maniem necienīgajiem kalpiem.
— O lielais un varenais pavēlnieki — teica vecākais no matrožiem, nokrizdams Chotabiča priekšā ceļos un ar pieri skardams dārgo, mīksto paklāju. — Mums itin nemaz negribas ēst. Mēs esam tik paēduši, ka no vienas pašas cāļa kājas mūsu kuņģi pārplīsīs un mēs nomirsim šausmīgās mokās.
— Melo! — Voļka pārliecināts čukstēja Zeņam ausī. — Galvu varu likt ķīlā — viņi melo. Viņi labprāt ēstu, bet baidās no Chotabiča . .. Jūs teicāt, ka esot paēduši, — viņš pievērsās matrožiem, — bet sakiet, lūdzu, kad jūs paguvāt ieturēt pusdienas!
— Lai tev top zināms, o mans jaunais un cildenais kungs, ka mēs varam pat gadu un vēl ilgāk nekā nebaudīt, nemaz nesajuzdami izsalkumu, — visu matrožu vārdā izvairīgi atbildēja vecākais no tiem.
— Viņi jau ne par ko nebūs ar mieru, — Zeņa bezcerīgi pavēstīja. — Viņi no tā baidās.
Matroži kāpās uz izeju un nozuda.
— Tavu prieku, man pēkšņi tīri vai sāk rasties ēstgriba, Chotabičs mundri teica. — Sāksim nu drīzāk mielastu!
— Nē, ēd nu viens pats, Chotabič, un uz mūsu sabiedrību neceri! — Zeņa pikti nomurmināja un sparīgi piecēlās no paklāja. — Ejam, Voļka!
— Ejam. Mums šeit nav ko darīt! Eh! Audzini tu cilvēku, centies viņu pāraudzināt, bet prātā nemaz neņemas .. .
Večuks nu palika vienatnē ar neskartajām pusdienām. Viņš sēdēja, sakrustojis zem sevis kājas, taisns, augstprātīgs un svinīgs kā austrumu elkdieviņš. Bet, tikko zēni bija nozuduši aiz aizkariem, kas atdalīja kajiti no klāja, Chotabičs sāka no visa spēka sist sev" pa galvu ar savām kalsnām, bet spēcīgām dūrī- tēm. Ak vai nabaga Hasanam Abdurachmanam ibn Chotabam! Atkal kaut kas bija iznācis ne tā, kā viņš to vēlējās. Bet tik labi taču sakās ceļojums ar «Dārgo Omāru»! Ar kādu patiesu sajūsmu zēni bija cildinājuši tā iekārtojumu, tā buras, kas saulē zaigoja visās varavīksnes krāsās, mīkstos paklājus, kuros kaila kāja tīkami iegrima līdz pat potītēm, augstvērtīgos melnkoka un ziloņkaula rokturus, varenos, slaidos mastus, kas bija rotāti ar mozaiku no visskaistākajiem un reti sastopamiem akmentiņiem! Kāpēc viņiem pēkšņi uznācis tik dīvains untums? Un ja nu tas nav ne untums, ne kaprize, bet pavisam, pavisam kas cits? Cik neizdibināmi gan ir šie jaunekļi, kas, lai arī izsalkuši, tomēr atsakās no mielasta tikai tādēļ vien, ka viņa kalpiem nav atļauts ieturēt pusdienas kopā ar viņiem kā līdzīgam ar līdzīgu! Ai, cik apmulsis un aizvainots bija Chotabičs, un kāds izsalkums, briesmīgs izsalkums viņu mocīja!
Kamēr vecā Chotabiča krūtīs sirsnības jūtas pret Voļku un Žcņu cīnījās ar gadu tūkstošu veciem aizspriedumiem, mūsu jaunie ceļotāji dedzīgi apsprieda radušos stāvokli. Chotabiča kalpi centās nerādīties viņiem acīs, taču kāds no tiem vai nu aiz izklaidības, vai aiz neuzmanības pēkšņi iznāca no tā paša būceņa, kas, pēc Voļkas iepriekšējiem minējumiem, esot it kā paredzēts sagūstītajiem pirātiem. Tātad šī nabadzīgā mītne uz greznā burinieka «Dārgais Omārs» bija matrožu starpklājs!
— Nē-e! — Voļka sašutis noteica. — Uz šada kuģa mēs neparko nepaliksim! Vai nu lai Chotabičs nekavējoties, šajā pašā mirklī maina šeit kārtību, vai arī lai vecais sūta mūs atpakaļ uz mājām, un mūsu draudzībai ar viņu būs gals.
Un pēkšņi viņi izdzirda sev aiz muguras Chotabiča balsi.
— O jūs, manas sirds buras, — viltīgais večuks viņus uzrunāja tā, it kā nekas sevišķs nebūtu noticis, — kādēļ veltīgi kavējaties šeit uz klāja, kad jūs gaida visizmeklētākās un garšīgākās pusdienas? Tītara cepetis vēl kūp, bet tas taču var atdzist, un tad tas nenovēršami zaudēs savu labo garšu. Steigsimies atpakaļ uz kajiti, jo kā mani iemīļotie matroži, tā arī es, jūsu padevīgais vergs, esam ļoti izsalkuši un iztvikuši aiz slāpēm.
Zēni ielūkojās kajitē, no kuras viņi tikko kā bija izgājuši, un redzēja tur matrožus svinīgi sēžam uz paklāja un gaidām viņus atgriežamies.
— Labi, — Voļka sausi noteica. — Mums, Chotabič, vajadzēs ar tevi vēl ļoti nopietni parunāt. Bet pagaidām ieturēsim pusdienas.
Mielasts vēl nebija beidzies, kad jūrā sacēlās spēcīgi viļņi; mazais kuģītis (te uzlidoja liela viļņa galotne, te iekrita dziļā aizā starp divām milzīgam ūdens sienam. Dārdēdami un nikni krākdami, viļņi vēlas pāri klājam un sen jau bija aizskalojuši jūrā uz tā noklātos tepiķus. Ūdens straumes nemitīgi lauzās iekšā telpās. Kļuva salti, bet ogļu pannu ar kvēlojošām oglēm tā svaidīja no kakta kaktā, ka drošības labad, lai neizceltos ugunsgrēks, to izmeta pāri bortam. Sulaiņi — matroži, kuru apģērbs sastāvēja vienīgi no gurnu apsēja, aiz aukstuma gluži pelēki, visiem spēkiem rāvās gar burām, kas draudīgi plandījās.
Vēl pusstunda — un no «Dārgā Omara» būtu palikušas tikai skumjas atmiņas. Taču jūras viļņošanās aprima tikpat pēkšņi, ka bija sākusies. Atmirdzēja saule. Atkal kļuva silts. Bet nu bija iestājies pilnīgs bezvējš. Buras ļengani nokarājās, un kuģis sāka šūpoties aprimstošajos viļņos, nemaz nevirzīdamies uz priekšu.
Chotabičs nolēma, ka nupat ir izdevīgs mirklis uzlabot sabojātās attiecības ar saviem ceļa biedriem. Priecīgi rokas berzēdams, viņš teica:
— Bezvējš? Lai jums, o cēlsirdīgie un taisnīgie, top zināms, ka bezvējš mums ir tīrais nieks. Mēs brīnum labi iztiksim arī bez vēja. Tūlīt «Dārgais Omārs» joņos vēl ātrāk nekā agrāk. .. Lai notiek tā!
Un viņš paknikšķināja ar kreisās rokas pirkstiem.
«Dārgais Omārs» tūdaļ trakā ātrumā sāka drāzties uz priekšu, bet buras, sastapušās ar gaisa pretestību, gluži dabīgi piepūtās pret vēju.
Kopš buru kuģu pastāvēšanas laikiem vēl nevienam nebija
gadījies but par šadas visai dīvainas parādības aculiecinieku. Taču ne Voļka, ne Zeņa, ne Chotabičs, kuri tobrīd bija stāvējuši kuģa pakaļgalā, nepaguva palīksmot par šādu skatu, jo inerces spēks nosvieda tos no kuģa jūrā. Tūlīt pēc tam grotmasts, neizturējis milzīgo gaisa pretestību, drausmīgi krakšķēdams, nogāzās tieši tur, kur tikko bija stāvējuši mūsu ceļotāji.
«Dārgais Omārs» vienā acumirklī pazuda no redzes loka.
«Patlaban ļoti labi noderētu laiva vai vismaz glābšanas riņķis,» nodomāja Voļka, spirinādamies pa ūdeni un sprauslādams kā zirgs. «Krasti nav redzami.»
Patiešām, kurp vien paveries, visur tikai mierīga un bezgalīga jūra.