Kurp tu? — Voļka uzsauca Zeņam, kas sāka strauji peldēt prom. — Tā kā tā līdz krastam neaizpeldēsi. Netērē spēkus, gulies uz muguras!
Zeņa paklausīja. Saudzīgi pacēlis labajā rokā savu cepuri, uz muguras pagriezās arī Chotabičs.
Tā sākās vienīgā visā kuģniecības vēsturē kuģa avariju cietušo apspriede, kurā oratori runāja, gulēdami uz muguras.
— Tā, tagad esam cietuši kuģa avarijā! — gandrīz vai ar labpatiku pateica Voļka, patvaļīgi uzņēmies priekšsēdētāja pienākumus. — Ko tu tur atkal prāto? — viņš jautāja, manīdams, ka Chotabičs ar brīvo roku plūc laukā savas bārdas matus.
— Es gribu atgriezt atpakaļ mūsu kuģi.
— Pagūsi, — Voļka vēsi noteica. — Jājautā, vai mēs maz gribēsim uz tā atgriezties. Es, piemēram, nevēlos. Teiksim atklāti: tur nav cilvēciskas, nav padomju kārtības! Pat atcerēties pretīgi.
— Gluži manas domas. «Dārgais Omārs» mums neder, Zeņa piekrita. — Tikai paklau, Chotabič, parūpējies labi ātri par matrožu glābšanu. Citādi viņi var aiziet bojā līdz ar kuģi.
Chotabičs sarauca pieri:
— Par visu mazāk lai jūs uztrauc manu necienīgo kalpu
liktenis. Būs jau pagājušas kādas piecas minūtes, ne mazāk, kopš viņi atrodas Arabijā. Tur viņi dzīvo pastāvīgi, un tur viņi arī tagad gaida manus turpmākos rīkojumus. Taču paskaidrojiet man, o manas sirds masti, kādēļ gan mums neturpināt ceļojumu ar «Dārgo Omāru»?
— Šķiet, .tev jau visu skaidri pateicām, — attrauca Voļka.
— Un vispār, — piebilda Zeņa, — burinieks ir pārāk nedrošs un gauss kuģa tips. Tur tu esi atkarīgs no katras laika maiņas .. . Nē-ē, «Dārgais Omārs» galīgi neder.
— O manas laimes enkuri! — žēlabaini iešņukstējās Chotabičs. — Es darīšu visu, lai…
— Neder, un tas ir viss, — Voļka viņu atkal pārtrauca un sagrozījās. Gulēt ūdenī apģērbtam un apautām kājām bija ļoti nepatīkami. — Atliek noskaidrot, ko Chotabičs mums vēl var piedāvāt.
— Es varu paņemt jūs azotē un lidot.
— Neder! — kā ar nazi nogrieza Voļka. — Laipni pateicos — lidot, sēžot kādam azotēl
— Ne jau kādam, bet man! — Chotabičs apvainojās.
— Vienalga, kaut vai tev.
— Tādā gadījumā es uzdrošināšos jūsu izsmalcināto uzmanību pievērst lidojošam paklājam. Ļoti brīnišķīgs pārvietošanās līdzeklis, o mani izvēlīgie draugi!
— Nebūtu nu teicis, ka brīnišķīgs! Ragā vari sasalt, un arī lēni lido, pie tam nav nekādu ērtību, — domīgi noteica Voļka un pēkšņi iesaucās: — Ideja! Pioniera goda vārds, ideja!
Tai pašā mirklī viņš kā akmens pagāja zem ūdens, jo sajūsmas uzplūdos nebija iedomājies neko labāku ka sākt pats sev aplaudēt. Viņš uznira augšā šņākdams un spļaudīdamies, atkal nogūlās ērtāk uz muguras un turpināja, it kā nekas nebūtu noticis:
— Lidojošais paklājs ir jāuzlabo, jāizveido plūdlīniju formā, jāiekārto apsildīšana, jāapgādā ar gultiņām un jānostāda uz pludiņiem.
Sevišķi grūti Voļkas priekšlikumu bija izskaidrot Chotabičam.
Pirmkārt, vecais nezināja, ko nozīmē «plūdlīniju forma», otrkārt, viņam nebija ne mazākās jēgas par pludiņiem.
Šķiet, tāda vienkārša lieta, — «plūdlīniju forma», bet ilgi nācās skaidrot, kamēr iešāvās prātā pateikt, ka plūdlīniju formā veidotam lidojošam paklājam vajadzētu izskatīties pēc gurķa, kuram, protams, izdobts vidus.
Kaut kā, tāpat ar milzīgām grūtībām vecajam ieskaidroja arī to, kas ir pludiņi.
Un beidzot gaisā pacēlās plūdlīniju formā veidots lidojošais hidropaklājs «VK-1» un devās dienvid-dienvidrietumu virzienā. Pārtulkojot no aviokonstruktoru valodas parastajā sarunu valodā, «VK-1» nozīmēja: «Vladimirs Kostiļkovs. Pirmais modelis.»
Tas izskatījās līdzīgs milzīgam gurķim ar nelielu astīti galā, kādas ir tikko no dobes norautiem gurķiem, un šajā segtajā lidojošajā hidropaklājā bija trīs guļvietas un katrā bortā pa divi logiem, izgriezti biezā, pūkainā paklāja audumā.
Voļkas konstrukcijai bija nesalīdzināmi labākas lidošanas spējas nekā parastajam lidojošam paklājam.
Zem mūsu ceļotājiem ātri pazibēja Melnā jūra, Bosfora jūras šaurums, Dardaneļi, Mazazija, saules svelmē izdedzinātās Ara- bijās pussalas plakankalnes. Tad tālu lejā parādījās Zinaja tuksneša dzeltenie smiltāji. Suecas kanala šaurā svītriņa šķīra tos no gluži tādām pašām dzeltenām Arabijas tuksneša smiltīm. Un te jau klāt Āfrika, Ēģipte.
No šejienes Chotabičs bija nolēmis sākt Omara Jusufa meklēšanu Vidusjūrā: no vistālākās nomales austrumos līdz pat tālākajam rietumu galam. Taču «VK-1» nepaguva nolaisties ne
līdz divi simti metriem, kad Chotabičs lielā sašutumā nolamāja sevi par vecu muļķi, bet lidojošais hidropaklājs atkal sāka celties augstāk un uzņēma kursu uz rietumiem. Ilgu laiku uzturēdamies traukā, Chotabičs bija aizmirsis, ka šajā vietā Vidusjūrā ietek Nila un ūdens šeit vienmēr ir duļķains no dūņām un smiltīm, ko šī varenā, ūdeņiem bagātā upe aiznes tālu jūrā. Ko tad var sameklēt šajās biezajās, dzeltenajās duļķēs? Tikai acis vien izskatīsi.
Chotabičs nolēma šā neizdevīgā rajona pārmeklēšanu izdarīt tad, ja Omāru Jusufu neizdosies atrast pārējā Vidusjūras daļā.
Pēc kāda laiciņa viņi nolaidās klusā, gaiši zilā līcītī netālu no Italijas pilsētas Dženovas.