Pirmkārt, piesardzību! Un nepļāpāt! — Voļka nokomandēja, kad viņi visi trīs izkāpa krastā, bet lidojošais hidropaklājs uz Chotabiča rokas mājienu nozuda. — Vēl nav skaidrs, kur mēs esam nokļuvuši.
— Orientēsimies pēc lidmašīnas, — Zeņa sacīja. — Lūk, pēc šīs.
Kaut kur rietumos parādījās liela lidmašīna. Un jums jāzina, ka visā divi simti četrdesmit piektajā skolā nevienam nebija lielākas zināšanas par aviaciju kā Zeņam Bogoradam. Viņam tas bija tīrais nieks — pēc acu uzmetiena noteikt, kādai valstij pieder attiecīgā lidmašīna. Viņš zināja ap četrdesmit dažādu pazīšanas zīmju.
Lidmašīna dūkdama laidās zemu pāri mūsu ceļotājiem un nozuda aiz tuvākā pakalna.
— Amerikāņu! — noteica Zeņa. — Balta zvaigzne ir ameri- kaņu aviacijas pazīšanas zīme.
Pārlaidās un aiz tā paša pakalna nozuda vēl viena lidmašīna. Arī tai uz fizelāžās bija amerikaņu baltā zvaigzne.
— Ir trīs iespējas, — teica Voļka, — mēs esam nokļuvuši vai nu Grieķijā, vai Dienvidslāvijā, vai arī Itālijā.
— Scnjor Umberto-o-o! — kaut kur iztālēm atskanēja spalga zēna balss. — Senjor Umberto-o-o! Jūs saimnieks sauc!
— Ja jau «senjors», tad ir Itālijā, — teica Voļka. — Tātad mēs esam Itālijā!
— Savādi gan, kā šie amerikaņi tā atļaujas lidot pāri Italijai, gluži kā savai teritorijai! Nudien, tā ir ārkārtīgā nekaunība! — Zeņa domīgi teica. — Būtu es itālietis, tad es gan. ..
Bet cik pārsteigti būtu mūsu varoņi, ja viņi uzzinātu, kas ar šo pirmo lidmašīnu pašreiz ieradās Itālijā! Tajā pašā laikā, kad viņi izteica izbrīnu un sašutumu par amerikaņu saimniekošanu šajā skaistajā zemē, aerodromā aiz pakalna pie lidmašīnas, kas jau bija nolaidusies, pieslēja garas duraluminija kāpnes un pa tām, augstprātīgi izvalbījis savas šaurās cūkas ačteles, nokāpa pats misters Harijs Vandendaless.
Viņu sagaidīja Dženovas prefekts un vietējais biskaps ar smagu zelta krustu uz treknajām krūtīm; iesēdināja greznā mašīnā un aizveda uz pilsētu.
Bet zēni un Chotabičs to vēl nezināja.
— Itālijā! Mēs esam Itālijā! Tas tik ir lieliski! — Zeņa, ne- spedams savaldīties, iesaucās. — No rīta Odesā, pirms stundas — virs Suecas kanala un tagad — jau Itālijā! Lieliski, vai ne?
Voļka māja Zeņam ar rokām, lai viņš uzvedas klusāk.
— Ai, cik mums jābūt uzmanīgiem! — viņš teica. — Un galvenokārt mazāk jāpļāpā.
— Bet kas tad mūs šeit sapratīs. Mēs taču italiski ne mū, ne bē! — Zeņa iespurdzās.
— Tam nav nekādas nozīmes, ka nesapratīs. Tas pat varbūt vēl sliktāk, ka nesapratīs.
— O mani jaunie draugi, kādēļ tad jūs nesapratīs? — Chotabičs apvainojās. — Ja jau es esmu kopā ar jums, tad jūs sapratīs un arī jūs sapratīsiet šejienes valodu, tāpat kā es to saprotu.
— Tāpēc jo vairāk mums jāuzmanās! — Voļka vēlreiz uzsvēra.
Chotabičs tūdaļ gribēja doties meklēt Omāru Jusufu, bet zēni viņu pierunāja ar viņiem kopā iet apskatīt pilsētu. Pa skaistu, platu ceļu, kas aizlocījās gar krastu, tikai retumis, klusu nošvīk- stot, aizslīdēja viena otra mašīna vai arī, viegli dipinādami, ar smagām nastām apkrauti, kāpa ēzelīši.
Drīz viņi iznāca plašā liedagā. Izņemot dažus amerikaņu virsniekus un kareivjus, neviena cita tur nebija.
Mūsu ceļotāji neapstādamies gāja tālāk un pēc kāda brīža jau bija pilsētā.
Augstas, senlaicīgas mājas te mijās ar tikpat senām vien- stāvu būdām. Bija karsti un tveicīgi. Pa šaurām un netīrām ielām gāja daudz ļaužu, nabadzīgi 'ģērbušies, novārguši, bet jautri. Viņi kaut ko dedzīgi spriedelēja, plātījās ar rokām, dziedāja dziesmas un, atspiedušies uz palodzēm, kaut ko sparīgi stāstīja iedzīvotājiem, kas bija izliekušies pa logiem.
— Acīm redzot šodien viņiem izejamā diena, — Voļka nosprieda un uzrunāja zēnu, kas sēdēja pie vaļējām durvīm uz izdrupuša sliekšņa drūmas, drēgnas trīsstāvu mājas pavēnī un darināja no vecas jo vccas cigāru kārbas kuģi.
— Kļaus, puika, vai jums šodien ir izejamā?
Jaunais dženovietis neizpratnē palūkojās uz Voļku un viņa ceļa biedriem:
— Kā tu teici? Izejamā? Kas tas ir izejamā?
— Vai jums šodien ir svētdiena? — Voļka pārlaboja.
— It ka tu pats nezinātu, ka šodien ir piektdiena! — zēns zobgalīgi teica.
— Tad jau šodien droši vien ir kādi svētki? — Voļka turpināja iztaujāt.
— Pcc kā tu tā spried? — zēns brīnījās. — Ja būtu svētki, tad dzirdētu zvanu skaņas.
— Jā, bet kādēļ tad darba laikā tik daudz ļaužu klīst pa ielām?
— Tu laikam neesi šejienietis, — puika skarbi noteica. — Viens no diviem: vai nu tu neesi šejienietis, vai esi nenormāls.
— Es neesmu šejienietis, — Voļka aši atbildēja. — Es esmu pilnīgi normāls, bet neesmu šejienietis. Es esmu no … es esmu no Neapoles.
— Bet vai tad Neapolē strādnieki nestreiko pret klerikāliem1 un amerikaņu žurkām? — jaunais dženovietis noskaitās. — Zini ko, taisies nu labāk, ka tiec! Pie mums Dženovā puikām netik, ka uzbāžas ar muļķīgiem jautājumiem! .. . Pag, pag! Bet tev varbūt pa prātam klerikāli un viņu amerikaņu kakla kungi? — viņš sauca Voļkam nopakaļ. — Saki atklāti! Ir pa prātam? .. .
— Ko mels! — Voļka sašutis atcirta. — Kā tev nav kauna tā apvainot nepazīstamus zēnus! Es viņus tik tiešām neieredzu!
— Un es arī viņus neieredzu, — teica Zeņa. — Ja gribi zināt, mēs nupat vēl brīnījāmies, kā jūs viņus ciešat…
! Par klerikāliem itālieši sauc valdošās reakcionārās lielo kapitalistu un zemes īpašnieku partijas locekļus. Sl partija — kristīgie demokrāti — pārdod Italijas nacionalās intereses amerikaņu kapitālistiem.
— Kas tad — vai mēs? Dženovieši?
— Nē, itālieši! Tada brīnišķīga, drosmīga tauta …
— Kā tu teici — itālieši?! Bet kas tad tu esi — babilonietis, vai? .. . Puika-a-as! — jaunais dženovietis pēkšņi sparīgi iekliedzās, saukdams kaimiņu zēnus. — Puikas, šu-u-urp!
— Chotabič, uz ātrāko nozudīsim! — Voļka aši pačukstēja. — Ātrāk taču!
Viņi nozuda par lielu pārsteigumu jaunajam dženovietim, kas šī neparedzētā un nekādi neizskaidrojamā fakta dēļ jutās ļoti neērti savu atsaukto biedru priekšā.
— Es jau tev sacīju: pievaldi mēli! — Voļka sapīcis teica Ze- ņam, ka s jutās vainīgs un nezinaja, kur deties aiz kauna. — Velns zina ko var nodarīt cilvēks, ja viņš uzreiz saka to, kas pagadās uz mēles! … Re nu, tevis dēļ tā arī nedabūjām apskatīt pilsētu! Un vēl kādu pilsētu! Dženovu! …
— Es loloju cerības, o vissaprātīgākais no divi simti četrdesmit piektās skolas audzēkņiem (tas gūlās kā smags akmens uz Zeņas apziņas), ka rnums vēl radīsies iespēja apskatīt visas šās pilsētas ielas, laukumus un namus, — Chotabičs mierinoši piebilda. — Bet, ja tu baidies sastapties ar to tiepīgo zēnu, kas jūs tik ļoti sabaidīja, tad zini, pasaki tikai vienu vārdu un es viņu aizgādāšu kaut kur labi tālu projām.
— Pamēģini tikai! — Voļka iekaisa. — Tas ir ļoti jauks zēns! Es viņa vietā būtu izturējies gluži tāpat.
— Un es arī, — Zeņa teica, vainīgi lūkodamies kaut kur sānus. — Voļka, paklau, — izlīgsim, ja? Esmu vainīgs, bet vairāk tā nedarīšu. Labi?
— Labi, — Voļka augstsirdīgi atbildēja un paspieda Zeņas Bogorada bikli sniegto roku. — Ja jau miers, tad miers!
— Dosimies taču uz jūras krastu, — Chotabičs nepacietīgi aicināja, — lai cs nekavējoties varētu sākt sava nelaimīgā brāļa meklēšanu.
Šī saruna notika uz tās pašas šosejas, pa kuru viņi vēl pirms kāda brīža, lolodami tūrisma plānus, bija soļojuši uz Dženovu. Tagad viņi gaja alpakaļvirzicnā, meklēdami kādu nomaļāku vietiņu tālāk no ceļa un mājām.