Wēliet man labu veiksmi! — iesaucās Chotabičs, pārvērzdamies par zivi, un ienira ūdenī. Ūdens bija ļoti dzidrs, pavisam citāds nekā Nilas deltā, un skaidri varēja redzēt, kā, spuras vēcinādams, vecais aiztraucās atklātā jūrā.
Gaidot viņa atgriešanos, mūsu draugi reizes desmit izpeldējās, papilnam iznirās, līdz apdullumam izkarsējās saulē un beidzot, stipri izsalkuši, sāka uztraukties. Chotabičs aizdomīgi ilgi neatgriezās, kaut gan bija solījies būt projām ne ilgāk par stundu.
Saule jau sen bija norietējusi, brīnum jaukās krāsās apmirdzēdama apvārsni un rāmo jūru, tālumā jau sāka zaigot neskaitāmas pilsētas uguntiņas, bet vecīša joprojām vēl nebija.
— Vai tiešām viņš būtu pazudis? — Zeņa drūmi teica.
— Viņš nemaz nevar pazust, — Voļka atsaucās. — Tādi vecīši, draugs, nepazūd.
— Viņu varēja norīt haizivs.
— Haizivis šeit nedzīvo, — Voļka iebilda, kaut gan par saviem vārdiem nebija stingri pārliecināts.
— Bet man tā kā ēst gribas, — pēc īsa klusuma brīža Zeņa vaļsirdīgi atzinās.
Tobrīd turpat netālu, klusu šļakstot, piestāja laiva. No tās izkāpa trīs zvejnieki. Viens no tiem sāka kraut sausus zarus ugunskuram, bet abi pārējie ņēmās atlasīt sīkākās zivtiņas, tīrīja tās un meta katlā.
— Iesim palūgsim viņiem kaut ko uzkost, — Zeņa lika priekšā. — Pašu ļaudis — darba cilvēki. Viņi neatteiks.
Voļka piekrita.
' — Labvakar, senjori! — Zeņa pieklājīgi palocījās, uzrunādams zvejniekus.
— Vai tu re, cik daudz bezpajumtes bērnu saradušies mūsu nabaga Itālijā! — kāds no zvejniekiem, sirms un kalsns, teica aizsmakušā balsī. — Džovanni, dod nu viņiem kaut ko ieēst.
— Maizes gan tā pamaz, bet sīpolu pietiek un sāls pat vai- i ak, nekā vajadzīgs! — jautri attrauca gadus deviņpadsmit vecs, sprogains, drukns jauneklis, kas tīrīja vakariņām zivis. — Apsēdieties, zēni, drīz būs gatava visgaršīgākā vira, kāda jebkad vārīta Dženovā un tās apkaimē.
Vai nu Džovanni tiešām bija talantīgs pavārs, vai arī zēni bija pārāk izsalkuši, bet viņiem šķita, ka visā savā mūžā vēl nekad nebūtu ēduši garšīgāku viru.
Viņi ēda ar varenu apetiti, bieži vien aiz labsajūtas čāpstinādami ar mēli, tā ka zvejnieki, viņus vērodami, sāka jau zoboties.
— Ja gribat vēl, — Džovanni staipīdamies teica, — vāriet paši — nav nekāda lielā māka. Bet mēs pagaidām liksimies atpūsties. Tikai lielās zivis neņemiet. Tās no rīta pārdosim, lai mums būtu ko samaksāt nodokļus senjoram finansu ministram: viņš nepaguris rūpējas par to, lai mūsu makos neuzkrātos lieka nauda, jo citādi senjoram kara ministram nebūs par ko pirkt amerikaņu ieročus. ..
Žeņa tūdaļ sāka rosīties ap ugunskuru, bet Voļka, atlocījis bikšu galus, brida ūdenī, lai nokļūtu pie laivas, kas bija pilna ar snaudošām zivīm.
Paņēmis pietiekami daudz, zēns jau gribēja doties atpakaļ uz krastmalu, kad viņa skatienu nejauši saistīja pie mastiem noliktie zvejas tīkli. Tajos svaidījās viena vienīga zivtiņa, te aprimdama, te atkal ar jaunu sparu veltīgi mēģinādama atbrīvoties.
«Ta derēs zivju zupai,» Voļka nodomāja un izvilka to no tīkla. Bet viņa rokās tā no jauna sāka tik sparīgi sisties, ka Voļkam kļuva tās ļoti žēl un viņš, paskatījies, ka tikai zvejnieki nepamana, pārmeta zivi pār bortu.
Zivs tikko dzirdami noplunkšķēja līča tumšajā ūdenī un pārvērtās aiz laimes starojošā Chotabičā.
— Lai slavēta tavas dzimšanas diena, o labsirdīgais Aļošas dēls! — Chotabičs aizkustināts iesaucās, stāvēdams līdz jostas vietai ūdenī. — Tu vēlreiz izglābi manu dzīvību. Vēl tikai daži acumirkļi — un es būtu noslāpis tīklos, kuros tik vieglprātīgi iekļuvu, meklēdams savu nelaimīgo brāli.
— Chotabič, mīļais, nu paskat, kāds tu malacis, ka esi dzīvs! — teica laimīgais Voļka. — Mēs par tevi tā bijām noraizējušies!
— Bet mani nomāca doma, ka tu, o mans divkāršais glābējs, un arī mūsu jaunais draugs bez manis esat izsalkuši un pamesti svešā zemē.
— Mēs nemaz neesam izsalkuši, zvejnieki mūs šeit krietni pamieloja.
— Lai svētīti šie labie ļaudis! — Chotabičs dedzīgi teica. — Vai viņi ir bagāti?
— Šķiet, ka ļoti nabadzīgi.
— Tad iesim drīzāk, un es viņiem pienācīgi pateikšos.
— Manuprāt, tā nu gan nebūs visai labi, — mazliet padomājis, teica Voļka. — Iejūties tu viņu vietā: pēkšņi naktī no ūdens izlien kaut kāds slapjš vecis … Nē, tas neiet…
— Tev taisnība kā vienmēr, — Chotabičs piekrita. — Ej vien uz krastu, un drīz arī es ieradīšos pie jums!
Pēc īsa brīža iesnaudušos zvejniekus atmodināja zirga pakavu dipoņa. Drīz pie ugunskura apstājās neparasts jātnieks.
Tas bija vecs vīrs, tērpies audekla uzvalkā, ar cietu salmu cepuri galvā. Viņa varenā bārda plīvoja vējā, atsegdama rakstainu ukraiņu kreklu. Viņam bija neparastas, zeltā un sudrabā izšūtas sārtas kurpes ar dīvaini uzliektiem purngaliem un kājas atbalstījās ar dimantu un smaragdu nobārstītos zelta kāpšļos. Viņš sēdēja tik greznos seglos, kas paši par sevi jau bija vesela
bagātība. Zirgs, uz kā vecītis jāja, bija neaprakstāmi skaists. Katrā rokā vecītis turēja pa ādas čemodanam.
— Vai es varētu sastapt tos lieliskos zvejniekus, kas tik augstsirdīgi pieņēmuši un pabarojuši divus izsalkušus un pamestus jaunekļus? — viņš uzrunāja Džovanni, kas nāca tam pretim.
Nenogaidījis atbildes, Chotabičs nokāpa no zirga un, atviegloti uzelpodams, nolika čemodānus smiltīs.
— Un kas tad ir? — atsaucās piesardzīgais Džovanni. — Vai jūs viņus pazīstat?
- Es nu nepazīšu savus jaunos draugus! — iesaucās Chota bičs, apkampdams vienu pēc otra viņam klāt pieskrējušos Voļku un Žeņu.
Tad viņš pievērsās apmulsušajiem zvejniekiem:
— Ticiet man, o cienījamākie no zvejniekiem, es nezinu, kā pateikties jums par jūsu nenovērtējamo viesmīlību un labsirdību!
Bet ar ko tad mēs būtu izpelnījušies šo pateicību? — sirmais zvejnieks brīnījās. — Ar zivju zupu, vai? Ticiet man, sen- jor, tā mums dārgi neiznāk.
— Es dzirdu patiesi nesavtīga vīra vārdus, un tāpēc jo dziļākas ir manas pateicības jūtas. Atļaujiet tad nu man atlīdzināt jums kaut ar šīm niecīgajam dāvanām, — teica Chotabičs, pasniegdams apstulbušajam Džovanni abus čemodānus.
— Acīm redzot te ir kāda kļūdīšanās, cienījamais senjor, — teica Džovanni, neizpratnē saskatīdamies ar saviem biedriem. — Par šiem diviem čemodāniem var nopirkt vismaz tūkstoš tādu ēdienu, ar kādiem mēs pabarojām zēnus. Nedomājiet, ka tas bija kaut kas sevišķs. Mēs esam nabadzīgi ļaudis . . .
10 — Vecais Chotabičs
Tu pats tagad kļūdies, o nesavtīgakais no cēlsirdīgajiem! Šajās jaukajās kastēs, ko augsti zinātniskā valodā dēvē par «če-mo-da-niem», ir tadas bagātības, kas tūkstoš un tūkstoškārtīgi pārsniedz jūsu ēdiena vērtību, un tomēr, pēc manas saprašanas, tas nemaz nav samaksājams, jo pasaulē nav nekā dārgākā par nesavtīgu viesmīlību.
Viņš atvēra čemodānus, un visi redzēja, ka tie bija līdz maļam pilni ar sidrabaini un zeltaini lāsmojošām dzīvām zivīm.
Zvejnieki vēl nebija paguvuši pienācīgi aptvert, kāda jēga ir zvejniekiem dāvināt zivis, kad Chotabičs jau izbēra zāle čemodānā dzīvo saturu. Tagad nu zvejnieki aiz sajūsmas un izbrīna iekliedzās: nezin kādā veidā abi čemodāni atkal izrādījās līdz malām pilni. Chotabičs tos atkal iztukšoja, un atkal tie piepildījās ar krāšņam Vidusjūras dāvanām. Un tā tas notika trešo, ceturto un piekto reizi.
— Bet tagad, — Chotabičs teica, līksmodams par gūto iespaidu, — ja vēlaties, varat paši pārbaudīt šo če-rno-da-nu brīnišķās īpašības. Turpmāk jums vairs nebūs jāsalst lietū un agrā rīta miglā, sēžot savas laivelēs. Jums nevajadzēs lūgt 110 allaha labu izdošanos. Jums nevajadzēs vairs vazāties pa tirgu ar smagiem zivju groziem. Pietiks, ja paņemsiet līdzi vienu šādu če- mo-da-nu, un jūs pasniegsiet pircējam tieši tik daudz zivju, cik viņam būs vajadzīgs .. . Tikai, lūdzu jūs, neatsakieties, — Chotabičs teica, redzēdams, ka zvejnieki grib kaut ko iebilst. — Apgalvoju, ka te nav nekāda pārpratuma. Lai jūsu dzīve būtu bez raizēm, o cildenākie no zvejniekiem. Palieciet sveiki! .. . Mani draugi, man līdzi!
Zēni ar Džovanni palīdzību uzrāpās zirgam mugurā un apsēdās Chotabičam aizmugurē.
— Sveiki, senjor! Sveiki, zēni! — zvejnieki apmulsuši pateica, raudzīdamies nopakaļ dīvainajiem svešiniekiem.
Pat tad, ja tie būtu parasti un nevis kādi apburti čemodāni, — Džovanni domīgi teica, — pat tad par tiem varētu dabūt diezgan daudz liru.
— Tagad, šķiet, mēs tiksim uz zaļāka zara, — teica Pjetro, vecākais zvejnieks, sirms, gadus sešdesmit vecs vīrs ar tumšu,
grumbainu seju un kalsnām, dzīslainām rokām, — samaksāsim senjoram finansu ministram (kaut viņš divdesmit piecas reizes dienā aizrītos ar zivju asakām!) visus mūsu nodokļu parādus, paārstēsim manu reimatismu, bet tev, Džovanni, pagādāsim jaunu uzvalku, cepuri, zābakus, mēteli. Kā nekā tu taču esi jauns cilvēks, precību gados, tev vajag pieklājīgi apģērbties. . . Vispār mēs visi mazliet uzcirtīsimics. .. Vai nav tiesa, draugi?
— «Uzcirtīsimies»! — Džovanni dzēlīgi atkārtoja. — Visapkārt mums tāda nabadzība un bēdas! Vispirms vajadzēs palīdzēt pērngad noslīkušā Džakomo atraitnei. Viņam palika trīs bērni un veca māte.
— Tev taisnība, Džovanni, — Pjetro piekrita. — Vajadzēs palīdzēt Džakomo atraitnei. Viņš bija labs un uzticīgs biedrs.
Tad sarunā iejaucās otrais zvejnieks. Viņš bija gadus trīsdesmit vecs, un viņu sauca Cliristoforo.
— Bet Luidži? Luidži ari vajadzētu dot kādu drusciņu. Nabadziņš beidzas nost ar diloni.
— Pareizi, — teica Džovanni. — Tāpat arī Sibillai Kapellai. Viņas dēls otru gadu sēž cietumā par streika organizēšanu.
— Un vecajam Guļjcmo Gadžcro. Viņa dēlu demonstrācijā nogalināja karabineri. Viņš tiem negribēja atdot karogu, un viņi to uz vietas nošāva. Jūs droši vien viņu atceraties: bija tāds jautrs elektrostacijas mechaniķis … — Pjetro piebilda.
— Padomājiet tik, cik daudziem mēs tagad varēsim palīdzēt! — Džovanni jūsmīgi teica.
Un trīs krietnie zvejnieki līdz vēlai naktij sprieda, kam vēl vajadzētu palīdzēt tagad, kad viņiem nu ir tik lieliski čemodāni. Viņi bija godīgi un augstsirdīgi darba cilvēki, un neviens no viņiem pat nedomāja izmantot Chotabiča dāvanas ta, lai kļūtu bagāts, lai tiktu par lielu zivju tirgotāju, par kapitalistu. Man ir patīkami to pastāstīt lasītājiem, lai viņi līdzi ar mani priecātos par to, ka vecīša dāvana nonākusi krietnās rokās. Esmu pārliecināts, ka neviens no manas grāmatas lasītājiem, būdams šo triju Dženovas zvejnieku vietā, nerīkotos citādi.