52235.fb2 VECAIS CHOTABI?S - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 39

VECAIS CHOTABI?S - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 39

XXXVIII. Liktenīgais čemodāns

Tajā burvīgajā vasaras rīta tik agra stundā Dženovā pamo- das vismaz pieci cilvēki, kurus nebūt nenomaca raizes par dienišķo maizi.

Viens no tiem bija Chotabičs. Viņš mundri izlēca no guļvietas un pamodināja savus jaunos draugus (te jums ir vēl divi cil­vēki), kas gulēja platās koka gultās. Viņš pats pēc veca para­duma bija pārnakšņojis uz grīdas pie sliekšņa, kaut gan istabu un gultu viesnīcā bija, cik vien vajadzīgs.

—    Mani draugi, — viņš uzrunāja zēnus, kas vēl saldi žāvā­jās, — piedodiet man, ka es pārtraucu jūsu ciešo jaunekļu miegu, bet tagad es otro reizi došos uz jūru, lai meklētu savu mīļoto un nelaimīgo brāli Omāru Jusufu. Neuztraucieties par mani! Es būšu uzmanīgs un varu apgalvot, ka nekādos tīklos vairs nelīdīšu. Pēc divām trim stundām es atgriezīšos. Šajā laikā es pilnīgi pagūšu pārmeklēt visu šo jūru, kuru jūs saucat par Vidusjūru. Dusiet vien, mani draugi, es jūs pamodi­nāšu, kad manas kājas atkal kāps uz šās istabas nodiluša­jiem paklājiem.

—    Nē-e-e! — Voļka iesaucās. — Mēs neesam ar mieru te zvilnēt tik nopietnā brīdī. Mēs tevi gaidīsim krastā. Vai darīsim tā, Žeņa?

—   Mhm, — Zeņa staipīdamies piekrita. — Sliktākā gadījumā mēs nosnaudīsimies jūras krastā smiltiņās .. .

Ta nu mūsu ceļotāji bija izlēmuši. Aši nomazgājušies, apģēr­bušies un paēduši brokastis, viņi devās uz pazīstamo jūras līci, no kura tikai nupat vēl bija aizgājuši viesmīlīgie zvejnieki.

Ceturtais cilvēks, kas pamodās tik agri, bija misters Harijs Vandendaless. Viņam nedeva mieru iepirkšanās kāre. Lai kādā oficiālā uzdevumā viņš arī ierastos vienā vai otrā valstī, šādā vai tādā pilsētā, pirmām kārtām viņš domāja: «Vai tikai te gadījumā nevarētu nopirkt kaut ko piemērotu, ko Amerikā būtu izdevīgi atkal pārdot.» Būdams ārkārtīgi mantkārīgs, viņš posās vēl pirms veikalu atvēršanas Dženovā katram gadījumam pāris reižu apstaigāt arī vietējo tirgu.

Bet misters Vandendalcss ļoti labi zināja, ka godīgie itālieši ne visai labi ieredz amerikaņu okupantus un diplomātus, tāpēc paķēra līdzi uz tirgu savu miesassargu. Šis dūšīgais tēvainis ar bakurētainu un augstākā mērā nepatīkamu seju bija pārbaudīts cilvēks — jau Musolini laikā viņš bija dienējis slepenpolicijā, un Dženovas policijas priekšnieks vakar izteicas misteram Vanden- dalesam, ka uz Cezare Santoreti misters Vandendaless varot paļauties kā uz savu paša brāli. Tas jau nu gan nebija visai pa­reizi teikts, jo brāļi Vandendalesi kā jau īsti biznesmeņi bija ga­tavi dolara dēļ viens otram pārkost rīkli. Čezare Santoreti tad arī bija piektais no tiem pieciem cilvēkiem, par kuriem mēs runā­jam šas nodaļas sākuma.

Vandendaless nebija vēl pat ne desmit soļu pagājis pa tirgu, kad jau pārliecinājās, ka nav veltīgi cēlies tik agri. Viņam tieši pretim nāca jauns puisis ar sprogainiem matiem, gaužām naba­dzīgi ģērbies, bet rokās tam bija grezns ādas čemodāns. Un va­rat ticēt, misters Harijs Vandendaless jau nu zināja čemodānu vērtību! Tas bija augstākā mērā skaists un oriģināls čemodāns. Tik tiešām izcils mājamatnieku roku darbs: brīnišķīgi izstrādāta āda ar smalkiem krāsainiem iespiedumiem, greznais rokturis bija piestiprināts ar nagliņām, kuru galviņas nevarēja atšķirt no īstām zelta nagliņām, jo tās patiešām bija zelta. Ar lielisku rotā­jumu ieiiksmoja aci stūreņi — uz tiem bija iegravētas zivis, putni un kaut kādas arabu rakstu zīmes.

Tikai nevajag iedomāties, ka Džovanni (šis sprogainais jau­neklis, kā jau jūs noprotat, bija tiešām viņš pats) devās uz tirgu, neievērodams nepieciešamo piesardzību. Čemodāns bija pārvilkts ar kāda veca maisa audumu. Bet tādam cilvēkam kā Harijam Vandendalesam vajadzēja tikai pamanīt mazu stūrīti no kaut kā, lai uzreiz sāktu apsvērt, vai tikai šo «kaut ko» nebūtu izde­vīgi nopirkt un vēl izdevīgāk pārdot.

—    Pajautā viņam, — tas aši pavēlēja savam miesas sargam,

—   pajautā, cik viņš grib par savu čemodānu.

—    Ei tu lempi! — Cezare uzsauca jaunajam zvejniekam.

—   Mans amerikanis vēlas zināt, cik tu prasi par savu draņķīgo kasti.

Pats tu esi lempis, — Džovanni atbildēja. — Bet čemo­dānu es nepārdodu. Tas man pašam vajadzīgs.

—   Vai tikai tu netaisies ar to braukt uz Nicu? — izsmejoši apjautājās Cezare. — Tur jau pēc tādiem kā tu ilgot ilgojas visi Eiropas prinči un grafi.

Pasaki viņiem, lai neilgojas. Tiklīdz būs izdevība, es katrā ziņā braukšu uz Nicu, — Džovanni atbildot nomurmināja un sāka soļot ātrāk. — Pienāks laiks — mēs visi aizbrauksim turp, un šiem tur būs mazliet jāpieraujas.

—    Ehē, tu jau laikam esi sarkanais!

-      Es? Zilgani rūtains un zaļgani svītrains .. . Neaiztiec če­modānu! — Džovanni kliedza, iesizdams Cczarem Santoreti pa roku. — Neaiztiec, dzirdi! . ..

-      Ak tu man kausies?! — nošņāca Santoreti, berzēdams sa­sisto roku. — Saki drīzāk, cik tu gribi par savu novazāto lādi, citādi tev labi neklāsies. .. Vai zini, kas ir šis amerikanis? Tas ir viņa eminences Dženovas biskapa un mūsu senjora prefekta viesis.

Nu, lai tad viņi tam pārdod savus čemodānus. Itāliju jau viņi ir amerikaņiem pārdevuši.

—  Vai tu re, kas par runu! — iebrēcās Cezare Santoreti. — Karabiner!

Pieskrēja divi karabineri, bailīgi vērdamies apkārtstāvošajos. Pūlī jau atskanēja sašutuma pilni izsaucieni. Daudzi pazina Džo­vanni kā krietnu un godīgu puisi; vēl labāk dženovieši pazina Cezari, kas bija vecs Musolini laika spiegs, bet amerikanis ar sarkano seju, kura dēļ šis tracis bija izcēlies, radīja vienīgi sa­šutumu.

—  Vediet viņu uz policiju! — Cezare pavēlēja. — Šis nelietis ir nozadzis senjora amerikaņa čemodānu!

Viņš izķēra no sašutumā nobālušā Džovanni rokām čemo­dānu un norāva nabadzīgo, pašdarināto pārvalku.

—   Lai viņš pasaka, kur ņēmis tik greznu čemodānu! Cezare kliedza, pievērsdamies ļaudīm, kas drūzmējās apkārt.

— Man to uzdāvināja, senjori! . .. Goda vārds, uzdāvi­nāja! — teica Džovanni, redzēdams, ka neviens viņam tomēr netic. — Zvēru pie sava goda! …

Bija ļoti nepatīkami, bet likās, ka šoreiz šis nolādētais špiks saka patiesību. Jā-a-a! Tātad pavisam slikti laiki pienākuši, ja jau šis nabaga Džovanni — visgodīgākais jauneklis sācis zagt.

Pūlis pamazām izklīda, bet karabineri aizveda Džovanni uz Dženovas policijas pārvaldi.

Dažu soļu attalumā nopakaļ gāja misters Vandendaless un viņa padevīgais miesassargs. Cezare nesa nelaimīgo čemo­dānu …

Kur tu ņēmi šo čemodānu? — policijas inspektors vaicāja jaunajam zvejniekam.

Viņš atvēra čemodānu, lai paskatītos, kāda ir tā iekšpuse. Džovanni sastinga: rau, tūdaļ uz parketa grīdas izbirs ap pus- simt kilogramu zivju! Un pēc tam vēl un vel! Tad nu ne par šo, ne par to pagalam būs vecīša vakardienas brīnišķīga dāvana!

Bet pilnīgi negaidot čemodāns izrādījās tukšs. Lasitaji jau droši vien būs sapratuši, ka zivis tajā rodas tikai tad, kad to atver Džovanni, Pjetro vai Christoforo. Citiem tas bija un palika pa­rasts čemodāns — tiesa gan, sevišķi vērtīgs izstrādājums.

—   Man to uzdāvināja, — Džovanni teica, atviegloti nopūz­damies.

Ak uzdāvināja? — inspektors ņirgādamies pārvaicāja.

Tā vienkārši ņēma un uzdavināja.

Nu ja, — Džovanni vaļsirdīgi apstiprināja.

Kad uzdāvināja?

—   Vakar vakarā.

Kas?

—    Kāds vecītis uzdāvināja.

Ak vecītis? Bet kā tad sauc to tavu devīgo vecīti?

—   Nezinu.

Un, kur viņš dzīvo, to tu arī nezini?

—   Nē, nezinu.

Un ar ko viņš nodarbojas, vai tas arī tev nav zināms?

—    Nē, nav zināms.

Vai sen jau tu pazīsti šo dīvaino vecīti?

—    Mēs iepazināmies vakar vakara, senjor inspektor.

Un viņš tev uzreiz davāja šo vērtīgo čemodānu, šo cilvēku roku brīnumdarbu?

Uzreiz, senjor inspektor. Un ne jau tikai vienu viņš man uzdāvināja, bet. ..

Te nu Džovanni atskārta, ka izpļāpājies par daudz, un ap­klusa. Taču, lai ka arī inspektors pūlējas, viņš nekādi nevarēja izvilināt no Džovanni vairāk ne vārda.

—    Man viss ir skaidrs, — tad noteica inspektors, slaucīdams sviedrus no savas tuklās sejas (ta bija neveselīgi dzeltena; bie­zās, sirmās uzacis nokārās kā ūsas). — Neviens tev šo čemodānu nav dāvājis. Tu to vienkārši esi nozadzis mūsu cienījamam viesim.

Viņš godbijīgi pamāja ar galvu uz mistera Vandendalesa pusi, kurš, smagi elsdams, sēdēja uz samta dīvana un tukšoja no lielās ūdens karafes glāzi pēc glāzes.

Kā jūs uzdrošināties mani saukt par zagli! — Džovanni, dūres vīstīdams, tuvojās inspektoram. — Es nekad visā savā mūžā pat ne ar pirkstu neesmu pieskāries cita mantai.

—    Aha, izrādās, tu esi ne tikai zaglis vien, bet arī huli­gāns! — inspektors ar gandarījumu piebilda.

Viņš norīkoja, lai Džovanni aizvestu uz cietumu, un pats ap­sēdās uzrakstīt protokolu.