Galu galā Voļka iekārtojās gluži labi.
Mašīnā bija noslēpumaina un dzestra puskrēsla. Ja piemiedza acis, tad varēja iedomāties, ka nebrauc vis pa Trjoch- prudnajas šķērsielu, kur esi nodzīvojis visu savu mūžu, bet kaut kur tālos Sibīrijas plašumos, kur sīvās cīņās ar dabu tev būs jāuzceļ jauns padomju industrijas milzenis. Katrā ziņā viens no šīs celtniecības pirmrindniekiem būs Voļka Kostiļkovs. Viņš pirmais nolcks no mašīnas, kad autokaravana ieradīsies paredzētajā vietā. Viņš pirmais uzcels savu telti un nodos to ceļā saslimušo rīcībā, bet pats, pajokodams ar saviem celtniecības darba biedriem, paliks sildīties pie ugunskura, ko veikli un prasmīgi pats arī būs iekūris. Bet, kad sprakstošā salā un negantā sniegputenī kāds iedomāsies samazināt tempus, tādam tad sacīs: «Kaunieties, biedri! Ņemiet piemēru no Vladimira Kostiikova paraugbrigades …»
Aiz dīvana novietotais un ar kājām uz augšu apgrieztais ēdamgalds tagad izskatījās apbrīnojami interesants un neparasts. Uz galda šķindēja spainis, pilns ar dažādām pudelītēm. Pie kravas kastes sānmalas blāvi spīdēja niķelētā gulta. Vecā muca, kurā vecmāmuļa ziemai skābēja kāpostus, Voļkam piepeši šķita tik noslēpumaina un cienīga, ka viņš nemaz nebrīnītos, ja uzzinātu, ka taisni tajā kādreiz mitis filozofs Diogens, tas pats no seno grieķu vēstures.
Pa brezenta sienas caurumiem spraucās iekšā smalki saules stariņi. Voļka palūkojās pa kādu caurumu. Gluži kā uz kinoekrānā viņa skatienam aši garām slīdēja jautras un trokšņainas ielas, klusas un ēnainas šķērsielas, plaši laukumi, pa kuriem visos virzienos divās rindās kustējās gājēji. Aiz gājējiem, ar platajām spoguļvitrinām zibsnīdami, lēni slīdēja atpakaļ veikali, pilni ar precēm, pārdevējiem un nemierīgiem pircējiem; skolas un skolu pagalmi ar ņirbošām, baltām blūzītēm un sarkaniem kaklautiem — nepacietīgiem skolēniem, kas eksāmenu dienā vairs nevarēja tverties mājās; teātri, klubi, rūpnīcas, sarkani jaunceltņu milzeņi, norobežoti no garāmgājējiem ar augstiem dēļu žogiem un šaurām triju dēļu ietvēm. Rau, Voļkas smagajai mašīnai lēnām paslīdēja garām ilgotais cirka nams, pazems, ar apaļu ķieģeļkrāsas kupolu. Pie nama sienām tagad nebija kārdinošo reklāmu ar spilgti dzeltenām lauvām un skaistulēm, kas uz vienas kājas graciozi stāv uz neaprakstāmi krāšņu zirgu mugurām. Sakarā ar vasaras sezonu cirks pārcēlies uz Kultūras un atpūtas parku milzīgajā Sapito cirka brezenta teltī. Netālu no pamestā cirka smagā mašīna pabrauca garām gaiši zilam ekskursantu autobusam. Kādi trīsdesmit knēveļi, saķērušies pa divi, gāja pa ietvi un cieņas pilni skaļās balsīs nesaskanīgi dziedāja: «Nav vajadzīgs mums turku krasts! .. .» Droši vien bērnudārzs gāja pa bulvāri pastaigāties … Un atkal no Voļkas trauca projām skolas, maiznīcas, veikali, klubi, rūpnīcas, kinoteātri, bibliotēkas, jaunceltnes . . .
Un tad beidzot smagā mašīna, piekususi sprauslodama un elsdama, apstājās pie Voļkas jaunās mājas greznajām parādes durvīm. Krāvēji veikli un ātri sanesa mantas dzīvoklī un aizbrauca.
Tēvs, kaut kā attaisījis kastes ar visnepieciešamākām lietām, teica:
Pārējo pabeigsim pēc darba.
Un aizgāja uz rūpnīcu.
Māte ar vecmāmuļu ņēmās izsaiņot saimniecības piederumus un traukus, bet Voļka nolēma pa to starpu aizskriet uz upi. Tiesa, tēvs gan bija piekodinājis, ka Voļka nedrīkst bez viņa iet peldēties, tāpēc ka tur ir ļoti dziļš, bet Voļka drīz vien atrada attaisnojumu:
«A^an ir nepieciešams izpeldēties, lai galva kļūtu skaidra. Kā es varu ierasties eksāmenā ar neskaidru galvu!»
Taisni apbrīnojami, kā Vo]ka vienmēr prata izdomāt attaisnojumu, kad taisījās darīt kaut ko tādu, kas viņam bija aizliegts!
Tas ir ļoti ērti, ja upe nav tālu 110 mājām. Voļka teica mātei, ka iešot uz krastmalu mācīties ģeogrāfiju. Viņš arī tiešām bija nodomājis minūtes desmit pašķirstīt mācības grāmatu. Taču, atskrējis pie upes, viņš, ne mirkli nekavedamies, izģērbās un metās ūdenī. Bija vienpadsmitā stunda, un krastā neredzēja neviena cilvēka. Tas bija reizē ir labi, ir slikti. Labi tāpēc, ka neviens nevarēja viņu kavēt pēc sirds patikas izpeldēties. Slikti tāpēc, ka nebija neviena, kas jūsmotu par to, cik skaisti un brīvi Voļka peld, bet it sevišķi par to, cik lieliski viņš prot nirt.
Voļka izpeldējās un iznirās tā, ka vārda tiešā nozīmē kļuva zils. Tad viņš saprata, ka pietiek, gandrīz jau izkāpa no ūdens, bet pārdomāja un nolēma vēl vienu reizīti ienirt glāsainajā, dzidrajā ūdenī, kur spilgtās pusdienas saules stari iespiedās līdz pašam upes dibenam.
Un tieši tajā pašā mirklī, kad Voļka jau taisījās iznirt virspusē, viņa roka pēkšņi sataustīja upes dibenā kādu iegarenu priekšmetu. Voļka satvēra to un iznira pie paša krasta. Rokā viņam atradās gluds, apsūbējis neparastas formas māla trauks. Tas gan vairāk līdzinājās senlaiku amforai. Tā kakls bija cieši aizziests ar zaļu, sveķainu vielu, kurā varēja saskatīt kaut ko zīmoga nospiedumam līdzīgu.
Voļka pasvārstīja trauku rokā. Trauks bija smags, un Voļka sastinga.
Apslēpta manta! Apslēpta manta, senlietas, kurām būs milzīga zinātniska nozīme!. .. Tas ir ko vērts!
Aši apģērbies, viņš drāzās mājup, lai kādā klusākā stūrītī trauku atvērtu.
Kamēr Voļka aizskrēja līdz mājai, viņš jau bija sacerējis rakstu, kāds rīt katrā ziņā parādīsies visos laikrakstos. Viņš pat izdomāja tam virsrakstu: «Pionieris palīdzējis zinātnei.»
«Vakar N. milicijas nodaļā ieradās pionieris Vladimirs Kostiļkovs un nodeva dežurantam apslēptu mantu — retas senlaiku zeltlietas, ko viņš atradis upes dibenā, ļoti dziļā vietā. Atradumu milicija nodevusi vēstures muzejam. Pēc ziņām no drošiem avotiem, Vladimirs Kostiļkovs esot lielisks nirējs.»
Aizmanījies garām virtuvei, kur māte gatavoja pusdienas, Voļka tik strauji iemetās istabā, ka gandrīz vai salauza kaju: viņš atsitās pret lustru, kas vēl nebija piekārta pie griestiem. Tā bija ievērojamā vecmāmuļās lustra. Kādreiz, vēl pirmsrevolūcijas, nelaiķis vectēvs pats to bija pārtaisījis no petrolejas griestu lampas. Tā bija piemiņa no vectēva, un vecmāmuļa neparko no tās nešķirtos. Bet, tā kā ēdamistabā tā neizskatītos visai glīti, tad bija paredzēts to piekārt tieši tajā istabā, kur pašreiz ielavījās Voļka. Šim nolūkam griestos jau bija iedzīts liels dzelzs āķis. »
Berzēdams sadauzīto celi, Voļka aizslēdza aiz sevis durvis, izvilka no kabatas nazīti un, aiz satraukuma drebēdams, nokasīja no trauka kakla zīmogu.
Tajā pašā mirklī visa istaba piepildījās ar kodīgiem, melniem dūmiem un kaut kas līdzīgs klusam sprādzienam ar lielu spēku uzsvieda Voļku līdz griestiem, kur viņš palika karājamies, ar biksēm aizķēries aiz tā paša āķa, pie kura bija paredzēts kārt vecmāmuļas lustru.