Toreiz Chotabičs bija precizs. Viņš bija solījies atgriezties pēc divām trim stundām, un tik tiešām — bez ceturkšņa deviņos viņa līksmi smaidošā seja iznira no ūdens.
Vecais bija laimīgs. Viņš aši izskrēja krastā, augstu virs galvas vēcinādams kādu ļoti lielu, aļģēm apaugušu metala trauku puscilvēka augumā, un kliedza:
'Herkula stabi-Gibraltara juras šauruma sens nosaukums.
O mani draugi, es viņu atradu! Es atradu trauku, kurā tik daudz gadsimtu mokās mans nelaimīgais brālis Omārs Jusufs ibn Chotabs, lai mūžam saule nesatumst virs viņa galvas! Es pārmeklēju visu jūru un saku jau izsamist, kad pie Herkula stabiem zaļganaja dzelmē pēkšņi pamanīju šo burvju trauku.
— Kādēļ tu vilcinies? Atver to ašak! — Zeņa kliedza, pirmais pieskrējis klāt aiz laimes gurstošajam Chotabičam.
— Es to nedrīkstu atvērt, jo tam ir Suleimana zīmogs. Lai Voļka ibn Aļoša, kas atbrīvoja mani, izlaiž no ieslodzījuma ari manu daudz cietušo brālīti. Te nu ir šis trauks, par kuru sapņodams esmu pavadījis tik daudz bezmiega nakšu! — Chotabičs turpināja, kratīdams savu atradumu. — Ņem to, o Voļka, un atver par prieku man un manam brālim Omaram!
Mirkli ieklausījies, viņš gavilējoši iesmējās:
— Oho-ho, mani draugi! Omārs no trauka iekšienes man dod ziņu.
Zeņa ne bez skaudības noraudzījas, kā Chotabičs pasniedza trauku acīm redzami pagodinātajam Voļkam, pareizāk sakot — nolika to smiltīs viņa priekšā, tāpēc ka trauks tiešām izrādījās ļoti smags.
— Ka tad tu, Chotabič, teici, ka Omārs esot ieslodzīts vara traukā, bet tagad šis izrādās no dzelzs? Nu, ir jau labi… kur tad zīmogs? Are, tepat jau ir! — teica Voļka, apskatīdams trauku no visām pusēm.
Pēkšņi viņš kļuva bāls un pilnā balsī iekliedzās:
Gulstieties!. .. Zeņka, gulsties! … Chotabič, tūdaļ met trauku atpakaļ jūrā un gulsties zemē! .. .
— Vai tu traks! — Chotabičs sašuta.
— Tik daudz gadu sapņot par sastapšanos ar Omāru un atrast viņu tikai tādēļ, lai atkal atdotu jūras viļņiem!
— Met labi tālu! Tajā nav tava Omara! .. . Met ātrāk, vai mēs visi būsim pagalam! — Voļka pa to laiku lūdzās, bet, tā kā večuks joprojām vilcinājās, tad viņš izmisis iebrēcās:
— Es tev pavēlu! Vai dzirdi?!
Neizpratnē paraustīdams plecus, Chotabičs pacēla smago trauku un atvēzējies aizmeta to ap divsimt metru no krasta.
Viņš vēl nebija paguvis pagriezties pret blakus stāvošo Voļku, kad trauka nokrišanas vietā atskanēja briesmīgs grāviens, virs mierīgā līmeņa līcī uzšāvās gaisā augsts ūdens stabs un ar troksni sašķīda šļakatās.
Virs ūdens līmeņa uzpeldēja tūkstošiem nogalinātu un apdullinātu zivtiņu ar augšup pavērstiem vēderiņiem.
Izdzirduši sprādzienu, no kaut kurienes uz krastu jau skrēja ļaudis.
— Ātrāk prom no šejienes! — Voļka nokomandēja.
Mūsu draugi steidzīgi izmanījās uz ceļa un sāka soļot pilsētas virzienā.
Nemitīgi atpakaļ lūkodamies, aiz zēniem gāja satriektais Chotabičs. Viņš arvien vēl šaubījās, vai tikai nav veltīgi uzklausījis Voļkas pavēli…
— Ko tu tur uz tā trauka izlasīji? — Žeņa vaicāja, cenzdamies panākt tālu uz priekšu aizgājušo Voļku.
— «Made in USA»1 — to es izlasīju.
— Tātad tā bija amerikaņu bumba?
— Mīna, nevis bumba, — Voļka pārlaboja. — Tas jāsaprot. Zemūdens mīna.
Chotabičs bēdīgi nopūtās. ' «Ražots ASV».