Pieņemsim, ka viss ir kārtībā, — Voļka konstatēja. No vienas puses, Omārs nav atrasts. Tas, protams, žēl. Toties, no otras puses, tikko galu nedabūjām, tomēr izglābāmies. Tas nu ir labi.
— Tagad būtu īstā reize brokastot, — Žeņa teica, aizelsies no ātrās iešanas.
Žeņas priekšlikumu atzina par ļoti prātīgu.
Ejot garām drūmajai policijas mājai, viņi ieraudzīja, ka no turienes divu karabineru apsardzībā iznāca viņu vakardienas paziņa jautrais zvejnieks Džovanni.
Džovanni arī viņus pazina un, rādīdams uz Chotabiču, sauca:
— Āre, te viņš ir, šis vecais senjors, kas man uzdāvināja čemodānu! Viņš apliecinās, kam vien vajadzīgs, ka neesmu zaglis, bet godīgs zvejnieks!
— Kas noticis, o Džovanni? — Chotabičs apvaicājās, kad zvejnieks, kuru aiz rokam cieši turēja policisti, bija pienācis klāt mūsu draugiem.
— O senjor! — gandrīz vai raudādams, atbildēja nabaga zvejnieks, — man netic, ka jūs mums uzdāvinājāt čemodānu! Un, rau, man atņēma čemodānu un nosauca par zagli. Pašreiz mani ved uz cietumu. Palīdziet, senjor, paskaidrojiet senjoram inspektoram, ka es nekā neesmu zadzis!
— Kas uzdrīkstējies šo cildeno zvejnieku apvainot zādzībā? Kur ir tas nelietis, kas uzdrošinājās viņam atņem manis, Hasana Ābdurachmana ibn Chotaba, dāvāto lietu! . .. Iesim pie šā necienīgā cilvēka, un cs šim aklajam pateikšu visu tieši acīs! …
Un, rau, inspektors, kas patlaban sastādīja nopratināšanas protokolu, izbrīnījies pacēla galvu, jo manīja, ka kāds ienāk kabinetā. Viņš necieta, ka viņu traucē. Pat misteru Vandendalesu, ko viņš bezgalīgi un padevīgi cienīja, palūdza pa to laiku, kamēr pabeigs protokolu, iziet blakus istabā, kur tā rīcībā tika nodots mīksts krēsls un pasniegta tase kafijas.
— Ko tad tas nozīmē?! — viņš nočērkstēja, redzēdams, ka arestētais zvejnieks līdz ar pavadoņiem atkal nostājas pie viņa galda. — Pa šo laiku jums vajadzēja arestēto jau nogādāt cietumā!
— Senjor inspektor! Āre, te ir tas vecais vīrs, kas vakar man uzdāvināja čemodānu! — Džovanni uzvaroši iesaucās, noradīdams uz Hotabiču, kas ienāca tūdaļ aiz viņa. — Viņš jums apstiprinās manus vārdus.
— Interesanti, ļoti interesanti! — novilka inspektors, uzmezdams Chotabičam pētošu skatienu, un viņa dzeltenā, slikti skūtā seja saviebās ļaunā, dzēlīgā smaidā. — Tātad šis . .. kā viņu sauc .. . Džovanni Sapenjo nemelo? Vai jūs tiešām viņam uzdāvinājāt šo čemodānu? Spriežot pēc jūsu vienkāršā apģērba, nevarētu teikt, ka esat tik bagāts, lai svaidītos ar tik dārgam lietām.
— Mēdz teikt, ka tas, kas par cilvēku spriež tikai pēc apģērba, bieži vien kļūdās! Jā, es šim krietnajam zvejniekam vakar uzdāvināju čemodānu, kuru tu viņam bez kada pamata esi atņēmis, un vēl vienu, kuru tev neizdevās un nekad arī neizdosies atņemt. Un es būtu dāvinājis viņam desmit, divdesmit, simt, desmit tūkstošu šādu un pat vēl daudz dārgāku čemodānu, ja vien viņš būtu bijis ar mieru tos pieņemt no manis! — Chotabičs lielīgi paziņoja, nemanīdams, ka satrauktais Džovanni viņam deva brīdinājuma zīmes.
Bet bija jau par vēlu. Inspektors priecīgi berzēja rokas.
— Lūdzu piedošanu, dārgais senjor, — viņš teica, nenovērsdams acis no sava sirmā sarunu biedra, — lūdzu piedošanu, taču, lai kā arī es jūs cienītu, tomēr nevaru ticēt jūsu vārdiem.
— O viltīgais inspektor, vai tik tu negribi teikt, ka es esmu melis? — Chotabičs tumši pietvīka.
— Spriediet pats, senjor: jūs esat vairāk nekā vienkārši ģērbies un apgalvojat, ka tāpat — gluži ne par šo, ne par to uzdāvinājāt šim svešajam zvejniekam čemodānu, kas, ja to pārvērstu vairāk vai mazāk stingrā valūtā, maksātu vismaz tūkstoš dolāru.
— Divus čemodānus! Un nevis ne par šo un ne par to, bet gan tāpēc, ka viņš pabaroja manus jaunos draugus! — Chotabičs tiepīgi pārlaboja.
— Divi tūkstoši dolāru par vienām pusdienām!
— Par vakariņām! — Chotabičs atkal pārlaboja.
— Šajā gadījumā tas nav svarīgi. Divi tūkstoši dolāru par vakariņām! Vai šī maksa jums neliekas mazliet par augstu? inspektors ņirgājās.
Nē, neliekas vis! — Chotabičs ātrās dusmas atbildēja. — Labu darbu, nesavtīgu pakalpojumu es vienmēr bagātīgi atlīdzinu.
Pēdējos vārdus inspektors saprata kā mājienu par iespējamo kukuli, un viņam aiz mantkarības iedzalkstījās acis.
— Vai jums ir daudz tādu čemodānu?
Man nav neviena, bet es varu tos dāvināt, cik vien vajadzīgs.
— Varbūt jums ari nauda ir, cik vien vajadzīgs? — inspektors viltīgi apvaicājās.
Chotabičs nicīgi pasmaidīja.
— Varbūt jums ir ari dārglietas un zelts?
Man nav ne skripatiņas, bet dabūt es to varu, cik vien man tīk.
— Vai jums ir pašam savas zelta raktuves? Kur tās atrodas? Dienvidafrikā? … Kalifornijā? . ..
— Man kabatās. Man vajag tikai vēlēties — un es varu piepildīt ar zeltu visu šo namu, kurā mēs pašreiz atrodamies, un vēl tūkstošiem tādu māju, — Chotabičs atbildēja, plūkadams bārdu.
— Nevaru tam ticēt, — inspektors teica.
- Bet kas tad tas ir? — Chotabičs jautāja un saka vilkt laukā no savām audekla bikšu kabatām veselas riekšavas zelta monētu.
Apmulsušā inspektora priekšā uz galda jau pacēlās krietna zelta kaudzīte, kad Chotabičs pēdīgi pamanīja Džovanni dotas zīmes. Tad viņš beidza kraut zeltu un vientiesīgi uzrunaja inspektoru:
— Tagad, ceru, tu būsi pārliecinājies, ka šis cildenais zvejnieks nav melis, nemaz jau nerunājot par to, ka viņš varētu but zaglis. Atbrīvo viņu tūdaļ, lai viņš varētu baudīt mieru un brīvību.
— Ja gan, senjor, tagad esmu pārliecinājies, ka Džovanni Sapenjo nav zaglis, — liekulīgi bēdīgi teica inspektors, — un taisni tāpēc es nevaru viņu atbrīvot.
l\o tas nozīmē? — Chotabičs bargi noprasīja.
Lūdzu piedošanu, bet kāds senjors, kura vardu man nav tiesības izpaust, bet kura godīgums ir ārpus katrām aizdomām, pieteicis savas tiesības uz čemodānu, kuru — es labprāt ticu! — jūs vakar uzdāvinājāt šim … e-e-e .. . Džovanni Sapenjo. Tātad būs tiesa, bet pirms tiesas — izmeklēšana. Čemodānu mēs esam spiesti paturēt ka lietisku pierādījumu, bet senjoru Džovanni ka … e-e-e … liecinieku, bet varbūt arī kā apsūdzēto. Visu izšķirs izmeklēšana, senjor . ..
— Un cik ilgi tad vilksies šī izmeklēšana?
— Mēs to izdarīsim paātrinātā kārtā, senjor. Tatad apmēram pec divi, divarpus gadiem, manuprāt, tai jābūt pabeigtai. Tad paies vēl kāds pusgadiņš — un būs tiesa.
Ko, tu vēl trīs gadus gribi cietumā mocīt šo lielisko zvejnieku un tikai pēc tam spriedīsi, vai viņš ir vai nav vainīgs?!
Likums paliek likums! Mums pašreiz jāizskata tik daudz lietu, ka agrāk tiešām baidos solīt… Tomēr … — Te nu inspektors uz mirkli apmulsa, ar galvas mājienu pavēlēja sargiem iziet no kabineta un turpināja klusā, bet stingrā balsi: — Tomēr ir arī cita, mazliet patīkamāka izeja 110 pašreizējā ārkārtīgi nepatīkamā stāvokļa …
Kāda? — ievaicājās reizē kā Chotabičs, ta arī zvejnieks.
— Ziedojums, mani cienījamie senjori. Ja vēlaties, sauciet to par neatmaksājamu aizdevumu. Man ir tik ļoti liela ģimene, bet alga gaužām niecīga . ..
— Ne vārda vairāk, o zemiskais kukuļņēmēj! Man ir pretīgi klausīties tādās runās! Es tūdaļ iešu un ziņošu par to tavam galvenajam priekšniekam! — Chotabičs uzkliedza neaprakstāmi nicinošā balsī.
— Jūs to nedarīsiet aiz divi iemesliem, cienījamais senjor, — inspektors atteica, nemaz nepaceldams balsi. — Pirmkārt, tādā gadījuma jums vajadzēs dot kukuli ari viņam, bet otrkārt — un tas ir pats galvenais, — jūs no mana kabineta neiziesiet citādi kā konvoju pavadībā.
— Kādēļ?
— Tādēļ, ka man jāarestē arī jūs.
— Mani? Jāarestē?! Par ko? Vai tik neesmu pārklausījies?
— Par to, ka jūs neesat izpildījis valdības pavēli un neesat nodevis Italijas valsts kasei visu jums piederošo zeltu. Jums vajadzētu gan saprast, ka bez zelta Itālijā nevar sekmīgi cīnīties par rietumu civilizāciju.
— Uz kāda pamata man jāatdod zelts svešas zemes valsts kasei?
— Vai tas būtu jāsaprot tā, ka jūs, senjor, neesat itālietis?
Jā gan, tā tas jāsaprot, un tu nekļūdīsies.
— Vai jūs esat ārzemnieks?
— Protams.
— Un neesat amerikanis?
— Tu nekļūdies.
Vai sen jau ieradāties Itālijā?
— Vakar pievakarē.
Bet kur ir jūsu ārzemju pase, dārgais senjor?
— Ko tu gribi iteikt ar šo man nezināmo vārdu «ārzemju pase», o trīskārt nicināmais kukuļņēmēj?
— Ārzemju pase — tas ir dokuments, bez kura nevienam, izņemot amerikaņus, nav tiesības iebraukt Itālijā, ne atstāt tās robežas.
— Varenajam džinam Ilasanam Abdurachmanam ibn Chota- bam nav vajadzīgas kaut kādas tur atļaujas. Viņš apmeklē tās valstis, kuras tam iepatīkas, nepazemodamies tik tālu, lai lūgtu no virszemes vai no debesu varas atļauju, protams, izņemot pašu allahu.
— Tātad jūs esat ieradies Itālijā bez mūsu ārlietu ministrijas vizas un atvedis līdzi diezgan ievērojama daudzumā zeltu? Nu, redziet, taisni tāpēc, dārgais senjor, man jūs jāarestē. Tomēr ir arī cita, daudz patīkamāka izeja.
Kukulis? — Chotabičs, pareizi nojauzdams, teica.
Inspektors piekrītoši māja ar galvu, nemanīdams, ka vecais no savas bardas izrauj vairākus matus.
Man gribētos jums aizrādīt, — inspektors pārtrauca iestājušos klusumu, — ka cietumā jums klāsies ļoti grūti. Jūs baros ar sāļiem ēdieniem, bet dzert nedos. Katru dienu es ieradīšos pie jums ar šo karafi, kas būs pildīta ar vēsu, garšīgu ūdeni, un jūs izjutīsiet tadas slapēs, ka galu gala atdosiet man visu savu zeltu un visus savus čemodānus, pie kam būsiet vēl pateicīgs, ja mēs atstāsim jūs dzīvu.
— Bet kādēļ tu nozagi to čemodānu, kuru atņēmi Džovanni? — jautāja Chotabičs, nomezdams uz grīdas dažus pārrautus matus.
— Es nekad nezogu lietiskus pierādījumus, — inspektors, juzdamies apvainots, atbildēja, — tur tas ir.. .
Nupat vēl čemodāns bija uz krēsla pa labi no inspektora, un pēkšņi tas kā zemē iekrita. Nozuda arī zelta monētu kaudze, kas tik patīkami kairināja inspektora fantaziju, un visdīvainākais tas, ka tieši no viņa rokām diez kur un ka bija izgaisis Džovanni nopratināšanas protokols.
— Tu to esi nozadzis, nolādētais veci! Tu un šis lēnais Džovanni! Nekas, es jums tūdaļ likšu saprast, kur jūs atrodaties! — iespiedzās inspektors.
Viņš piespieda pogu, un ienāca četri žandarmi ar neparasti trulām un negantām sejām.
— Izkratiet viņus! — inspektors pavēlēja.
Bet kratīšanai nebija panākumu.
Kur palika zelts? Kur čemodāns un protokols? — inspektors vaimanāja.
Chotabičs klusēja. Džovanni bezpalīdzīgi noplātīja rokas:
— Nezinu, senjor inspektor.
Tobrīd atvērās durvis un kabinetā ieskatījās misters Vandendaless. Viņa seja bija rūpju pilna. No viņa aizmugures blenza Cezare. Kā Vandendalesa tulks viņš oficiāli paziņoja:
— Senjor inspektor, mans amerikanis lūdz pateikt, ka viņam esot ļoti jāsteidzas, tapcc ka pašreiz atverot veikalus. Vai nevarētu ātrāk parunāt ar viņu?
Vienā ritma ar šiem vārdiem Vandendaless valdonīgi māja ar galvu. Un piepeši viņš pamanīja Chotabiču, kas bikli stāvēja maliņā.
— O-o-o-o! — amerikanis iesaucas. — Mister inspektor, aizturiet, lūdzu, šo veci!
— Senjors amerikanis lūdz, senjor inspektor, lai jūs aizturētu šo veci, — Cezare Santoreti atri buldurēja, pārtulkodams viņa vārdus. — Senjors amerikanis apvaino šo veci par to, ka viņš pirms dažām dienām nolaupījis tam simt miljonu simt tūkstošu dolāru skaidrā naudā paciņās pa simt desmit dolāru naudas zīmēm, kā arī desmit tūkstošu ar briljantiem rotātu zelta pulksteņu, divdesmit tūkstošu zelta etviju, piecdesmit tūkstošu pērļu kaklarotu, piecpadsmit tukstošu antiku porcelānā servižu un vienu neizsakāmi vērtīgu sudraba gredzenu, ko senjoram Van- dendalesam mantojuma atstājis viņa majestate nelaiķis ķēniņš Zalamans Dāvida dēls .. .
— Redz, kur ir! . .. Redz, kur tas gredzens! … — ierēcās Vandendaless, pamanījis Chotabičam uz pirksta gredzenu «Valkā, Katja, vesela!» — atdod gredzenu!
— Un nu piespiediet veci runāt! — inspektors pavēlēja un, jau iepriekš izbaudīdams to, kas tagad notiks, labsajūtā atzvēlās pēc iespējas ērtāk savā krēslā.
Žandarmi klusēdami pielika roku pie cepures un par lielu pārsteigumu kā inspektoram, tā pašiem sev no visa spēka metās viņam virsū, nogāza ar visu krēslu uz tepiķa un sāka šo sist.
— Ko jūs darāt, nelieši?! — inspektors brēca. — Es taču jums liku aprunāties ar šo veci, nevis ar mani!
— Tieši tā, senjor inspektor! — žandarmi braši atbildēja, turpinādami zvetēt.
— Ko stāvi kā miets? — inspektors uzkliedza izbrīnā sastingušajam Cezare. — Palīgā, Cezare, palīgā! …
Dīvainiem stīviem soļiem Vandendalesa miesassargs pienāca pie inspektora, kuru žandarmi patlaban sita, un vairākkārt iezvēla tam tik pamatīgi, ka tas, zaudējis samaņu, uzreiz apklusa.
Pārliecinājušies, ka inspektors pieveikts, žandarmi un Cezare kā pec komandas smagi nopūtās un sāka dunkāt cits citu tikmēr, kamēr visi pilnīgi bez spēka novēlās uz grīdas. Pēdējais nogāzās Cezare Santoreti. Bet krītot viņš vēl tā iebelza Vanden- dalesam, ka šis kā smags kartupeļu maiss nolikās uz paklāja.
— Vai jūs pazīstat šo amerikani? — Džovanni vaicāja Chotabičam. — Tas bija viņš, kas teica, ka es esot šim nozadzis čemodānu…
— Vai es pazīstu šo neģēli?! — Chotabičs pavīpsnāja. — Jā, mēs kādreiz esam tikušies … Tā, mans labais Džovanni, tagad viss it kā būtu kārtībā. Atstāsim nu ātrāk šo neviesmīlīgo māju.
To teikdams, viņš paņēma Džovanni pie rokas un mierīgi, it kā pa durvīm izveda viņu uz ielas tieši cauri biezajai akmens sienai, aiz kuras, uztraukušies par viņu ilgo prombūtni, nervozēja Voļka un Zeņa.
— Džovanni, saņem nu atpakaļ savu čemodānu, — večuks teica jaunajam zvejniekam, sniegdams viņam tik neizskatīgu čemodānu, ko drīzāk gan vajadzēja izmest atkritumu bedrē.
Džovanni bija ar mieru vai zvērēt, ka vēl pirms sekundes Chotabiča rokās nebija it nekāda čemodānā. Bet šis, kuru Chotabičs viņam tagad sniedza, nemaz nelīdzinājās tam vērtīgajam čemodanam, par kuru jaunajam zvejniekam gandrīz vai bija jāsamaksā ar savu brīvību.
— Lai tevi nemulsina čemodānā ārējais izskats, — Chotabičs teica, saprazdams Džovanni izbrīnu. — Tev taču jāatzīst, ka, ņemot vērā tā brīnišķīgās īpašības, greznais ārējais izskats ir ne tikai lieks, bet pat kaitīgs.
Viņi sirsnīgi atvadījās. Džovanni steidzās uz mājām, lai nomierinātu savus biedrus, kas bija pilnīgā neziņā par viņa ilgo kavēšanos. Līdz zvejniekiem jau bija nonākušas valodas par Džovanni apcietināšanu, un viņi, protams, necerēja, ka viņš tik drīz atbrīvosies no pērkamās Džcnovas policijas stiprajām ķetnām. Tāpēc varat iedomāties, cik viņi bija līksmi, ka varēja apkampt Džovanni — sveiku, veselu un brīvu un klausīties, kā viņš pats pastāsta par saviem neparastajiem piedzīvojumiem.
Bet Chotabičs tikmēr bija atgriezies pie saviem jaunajiem draugiem un, kā jau jūs paši sapratīsiet, pirmām kārtām pastāstīja viņiem visos sīkumos to, kas nule bija norisinājies policijas inspektora kabineta.
— Ek, — Vojka dusmīgi noteica, — es gan šim nelietim uz atvadīšanos tādu sutu sadotu, ka viņš visu mūžu to atcerētos!
— Tev taisnība kā vienmēr, o Voļka ibn Aļoša, — Chotabičs dziļdomīgi piekrita.
Tajā pašā acumirklī četru kilometru attālumā no mūsu vienprātīgi soļojošiem draugiem mums jau zināmajā kabinetā notika kaut kas tāds, no ka žandarms, kas pirmais bija atguvis sajēgu, turpat uz vietas atkal nokrita bez samaņas: inspektors, kas nupat vēl bija valstījies pa grīdu, piepeši saruka un nez kādā veida nokļuva stikla karafē, tajā pašā, no kuras visu ūdeni bija iztempis misters Vandendaless.
Tā viņš vēl šodien nīkst stikla karafē. Visi mēģinājumi atbrīvot viņu no tās ir bijuši veltīgi, jo karafe pēkšņi bija kļuvusi cietāka par dimantu, tā ka to nevarēja ne pārsist, ne pārzāģēt.
Protams, tagad viņu vajadzēja atlaist no policijas inspektora amata. Viņa ģimene būtu palikusi pilnīgi bez eksistences līdzekļiem, ja šā uz visiem laikiem atvaļinātā inspektora sievai nebūtu iešāvies prātā izlikt uz ielas galdiņu, bet uz tā — karafi ar sarukušo inspektoru. Par tiesībām paskatīties uz viņas vīru uzņēmīgā senjora ņem vienu liru un ta iztiek diezgan labi. Katrs godīgs itālietis labprāt maksā liru, lai ar labpatiku paskatītos uz karafē iesprostoto rūdīto kukuļņēmēju un kapitālistu dienderi.
Tikpat ievērības cienīgs ir arī mistera Vandendalesa liktenis. Mēs aizmirsām pateikt, ka reizē ar inspektoru tika sodīts arī viņš. Chotabičs viņu bija pārvērtis par suni. Cczare Santoreti vienā mirklī nosirmoja, skatīdamies, kā šis negausīgais amerikanis viņa acu priekšā pārvēršas par noplukušu rudu šuneli. Tāds pats, suņa izskatā, viņš vēl tagad sastopams savā Ņujorkas dzīvoklī. Bagātākie Volstrita varas vīri ik dienas sūta viņam labākos kaulus no sava galda. Par to viņš reizi nedēļā divdesmit minūtes rej radio pārraidē «Amerikas balss».
Pārliecinājies, ka Vidusjūrā Omārs nav atrodams, Chotabičs mūsu draugiem izteica priekšlikumu doties uz Atlantijas okeana krastiem. Šis priekšlikums pats par sevi bija ārkārtīgi pievilcīgs. Taču pavisam negaidot pret to iebilda Voļka. Viņš teica, ka rīt šim katrā ziņā esot jābūt Maskavā, kāpēc — to viņš nevarot teikt, bet iegansts esot ļoti svarīgs.
Tad Chotabičs ar smagu sirdi pagaidām atlika Omara Jusufa meklēšanu.
Vēl nebija atģidušies visi piekautie žandarmi, kad gaisā pacēlās un aiz kalniem nozuda lidojošais hidropaklājs «VK-1», aizvezdams Hasanu Abdurachmanu ibn Chotabu, Vladimiru Kostiļ- kovu un Jevgeņiju Bogoradu.
Pēc desmit stundām un dažām minūtēm «VK-1» veiksmīgi nolaidās Maskavas upes lēzenajā krastmalā.