āda karstā jūlija pusdienā no ArchangEļskas ostas Krasnajas piestātnes atgāja ledlauzis «Ladoga», uz kura bija grupa ekskursantu — darba pirmrindnieku. Piestātnē putēju orķestris nepārtraukti spēlēja maršu. Pavadītāji māja ar mutautiņiem, saukdami: «Laimīgu braucienu!»
Tvaikonis uzmanīgi iebrauca Ziemeļu Dvinas vidū un, atstādams aiz sevis sniegbaltus tvaika mākonīšus, devās garām daudzajiem padomju un ārzemju kuģiem, turēdams kursu uz Baltās jūras grīvu. Neskaitāmi kuteri, motorlaivas, karbasi, šoneri, traleri, smailītes un milzīgi, neveikli plosti braukāja pa lielās krievu ziemeļu upes rāmo līmeni. -
Ekskursanti, drūzmēdamies augšējā klājā, uz veselu mēnesi atvadījās no Archangeļskas un Lielās zemes.
— Voļka! — uzsauca kāds ekskursants otram, kas nemierīgi šaudījās ap kapteiņa tiltiņu. — Kur tad palicis Chotabičs?
Spriežot pēc šiem vārdiem, vērīgākie lasītāji var nemaldīgi secināt, ka starp braucējiem bija arī mūsu vecie paziņas.