Tagad nepieciešams mazliet atgriezties atpakaļ, lai pastas- tiiu, kā viņi nokļuva uz «Ladogas».
Lasītāji, protams, nav aizmirsuši, ka Voļka zināmā mērā savas vainas dēļ (nevajadzēja paļauties uz priekšā teikšanu!) apkaunojoši izgāzās ģeografijas eksāmenā. Tādu notikumu ir grūti aizmirst. To, protams, atcerējās ari Voļka, atcerējās un rūpīgi gatavojās pēceksāmenam. Viņš bija nolēmis katrā ziņā dabūt piecnieku.
Taču, neskatoties uz Voļkas vissirsnīgāko vēlēšanos pēc iespējas labak sagatavoties eksamenam, izrādījās, ka tas nemaz nav tik vienkārši. Traucēja Chotabičs. Volka taču tā arī nebija uzdrošinājies pastāstīt vecajam par liktenīgās priekšā teikšanas sekām. Tāpēc vajadzēja noklusēt arī to, ka viņam jāgatavojas pēceksāmenam. Viņš baidījās, ka Chotabičs neiedomājas sodīt skolotājus par to, ka viņi Voļku izgāzuši eksāmenā.
Sevišķi nepatīkami iznāca todien, kad tik neparasti beidzās spēle starp «Paplāksni» un «Cirtni».
Pilns nožēlas par Volkam sagādāto sarūgtinājumu stadionā, Chotabičs šajā dienā neatkāpās no Voļkas ne soli, visādi ap viņu labinādamies, netaupīdams komplimentus un nemitīgi uzmākdamies ar visvilinošākiem priekšlikumiem. Tikai ap pulksten vienpadsmitiem vakarā Volkam bija iespējams sākt mācīties.
— Ar tavu atļauju, o Voļka, es likšos gulēt, jo man tā ka mācas virsū miegs, — beidzot žāvādamies teica Chotabičs un līda savā parastajā vietā — zem gultas.
Ar labu nakti, Chotabič! Jaukus sapņus! — noteica Voļka, pēc iespējas ērtāk apsēzdamies pie galda un ar patiesu nožēlu lūkodamies uz savu gultu.
Viņš bija noguris un, kā pats mēdza izteikties, labprāt no- snaustos piecsimt sešsimt minūtes. Bet vajadzēja apgūt zināšanas, un Voļka ar smagu sirdi sāka iedziļināties mācību grāmatā.
Ak vai! Lapu čaukstēšana atmodināja aizmigušā džina uzmanību. Viņš izbāza no gultas apakšas savu izbužināto bārdu un miegainā balsī apvaicājās:
Kādēļ tu, o manas sirds stadion, tik vēlā stunda neesi
gultā?
— Man kaut kā negribas gulēt. Bezmiegs, — attrauca Voļka.
— Cst-cst-cst! — Chotabičs līdzjūtīgi paklakšķinaja ar mēli. — Tas ir gaužām bēdīgi. Tavā maigajā vecumā bezmiegs ir bīstams. Bet neskumsti, jo man nekas nav neiespējams.
Viņš izrāva no bārdas vairākus matus, uzpūta tiem, pačukstēja nez kādu tur vārdu, un Voļka, nepaguvis iebilst pret Cho- tabiča nevajadzīgo un nelaikā sniegto palīdzību, noliecis galvu uz galda, tūdaļ iemiga.
— Nu tā, lai slavēts allahs, viss kārtībā, — Chotabičs nomurmināja, līzdams laukā no pagultes. — Tagad tu dusēsi miega apkampienos līdz pašām brokastīm!
Viņš viegli paņēma uz rokām aizmigušo Voļku, uzmanīgi ielika viņu gultā, apsedza, tad, pašapmierināti murminādams un krekstēdams, ielīda atkal savā pagultē.
Bet elektriskā spuldze visu nakti veltīgi apgaismoja vientuļi pamesto, vienpadsmitajā lappusē atšķirto ģeograi'ijas mācības grāmatu …
Varat iedomāties, kādu piepūli tas prasīja Voļkam, ko visu viņam nevajadzēja izgudrot, lai nopietni sagatavotos pēceksāmenam! Tieši šā iemesla dēļ Voļkam un līdz ar viņu Chotabičam un Zeņam vajadzēja doties no Dženovas atpakaļ uz Maskavu un nevis uz Atlantijas okeana krastiem.
Izrādījās, ka ar labu sagatavošanos pēceksāmenam nav vēl paveikts viss. Vajadzēja arī izdomāt, kā atbrīvoties no Chotabiča pa to laiku, kas nepieciešams, lai aizietu nolikt pēceksāmenu.
Te nu šā patiesā stāsta autors uzskata par nepieciešamu lasītāju zināšanai atzīmēt, ka Kostiļkovu dzīvoklī bija vēl divi īrnieki, par kuriem līdz šim nav minēts tikai tāpēc, ka viņi nekādi nav piedalījušies mūsu aprakstītajos notikumos un arī turpmāk mums ar viņiem nebūs nekādu darīšanu.
Ja nu viņus tomēr šeit pieminam, tad vienīgi tāpēc, ka tieši vakar vakara, uzklausot viņu lūgumu, vispārējās ērtības labad telefona aparatu no Voļkas tēva kabineta pārvietoja priekštelpā.
No pirmā acu uzmetiena šis nenozīmīgais notikums, kā lasītāji tūlīt varēs pārliecināties, negaidīti krasi mainīja vecā Cho- tabiča omu un sapņus.
Un tā nu Voļka pavisam nopietni bija nobažījies, kā lai viņš, Chotabičam nemanot, izmanās no mājas, kad pēkšņi priekštelpa atskanēja telefona zvans. Zvanītājs bija Zeņa.
— Kiausos! — Voļka teica. — Sveiks .. . Nu jā, šodien. Tieši divpadsmitos. Vēl guļ. Ko? … Kā tad, pilnīgi vesels. Viņš vispār ir ļoti veselīgs večuks . .. Ko? Nē, vēl neesmu izdomājis. .. Ko? Vai tu traks! Viņš briesmīgi apvainosies, būs sarūgtinats un tādu putru savarīs, ka pat trīssimt gados neizstrēbsi . .. Tātad tu būsi pie manis pusvienpadsmitos? Labi!
Voļkas istabas durvis parādījās Chotabičs. Viņš pārmetoši čukstēja:
— Kādēļ tu, Voļka, ar savu un manu labako draugu Žeņu ibn Koļu sarunājies priekštelpā? Tas ir nepieklājīgi. Vai tad nebūtu bijis labak, ja tu viņu lūgtu ienākt savā istaba?
— Bet kā tad lai viņš ienāk, ja atrodas pats savās mājās?
Chotabičs apvainojās.
— Nezinu, kas tevi pamudina izsmiet vecu džinu, kas tevi mīl! Manas ausis nekad nav mani vīlušas. Es taču nule dzirdēju, ka tu ar Zeņu sarunājies.
— Es taču ar viņu pa telefonu runāju — vai saproti ar vai ne? Pa tc-ie-fo-nu! Ak tu mūžs, ir gan posts man ar tevi! Atradis par ko apvainoties! Nāc, es tev tūdaļ visu parādīšu.
Viņi izgāja priekštelpā. Voļka noņēma no telefona aparata klausuli, aši uzgrieza zināmo numuru un teica:
— Esiet tik laipni un pasauciet, lūdzu, Zeņu!
Pēc tam viņš pasniedza klausuli Chotabičam:
— Še, vari parunāt ar Zeņķu!
Chotabičs uzmanīgi piespieda klausuli pie auss, un viņa sejā atplaiksnījās mulss smaids:
— Vai tu tas esi, o cildenais Zeņa ibn Kola? . .. Kur tu paš
reiz atrodies? … Mājās? Bet es domāju, ka tu sēdi šaja melnajā klausulē, ko es turu pie savas auss … Jā, tu nekļūdies, tas esmu es, tavs padevīgais draugs Hasans Abdurachmans ibn Chotabs .. . Vai tu drīz atbrauksi? Tādā gadījumā, lai svētīts tavs ceļš!
Aiz sajūsmas starodams, viņš atdeva klausuli atpakaļ vīpsnājošam Voļkam.
— Apbrīnojami! — viņš iesaucas. — Es sarunājos ar jaunekli, kas atrodas no manis divu stundu gājiena attālumā, pie tam nemaz nepacēlu balsi!
Atgriezies Voļkas istabā, Chotabičs blēdīgi palūkojās apkārt, ar labās rokas pirkstiem uzsita knipi, un tūdaļ virs akvarija pie sienas radās telefona aparats, izskatā gluži tāds pats, kāds atradās priekštelpā.
— Tagad tu varēsi, cik vien tīk, patērzēt ar draugiem, neizejot no savas istabas.
— Par to gan paldies! — Voļka sirsnīgi teica, paņēma klausuli, pielika to pie auss un ilgi, bet veltīgi klausījās.
Nekādu signalsvilpienu nedzirdēja.
— Halo! Halo! — Voļka sauca.
Viņš pakratīja klausuli, tad sāka pūst tajā. Bet signalsvilpienu kā nebija, tā nebija.
— Aparats ir bojāts, — viņš paskaidroja Chotabičam. — Es tūdaļ to atvēršu. Paskatīsimies, kas noticis.
Taču, neskatoties uz visām Voļkas pūlēm, aparata kastīti nevarēja noņemt.
— Tas darināts no viengabala visizmeklētākā melnā marmora! — Chotabičs palielījās.
— Tātad iekšpusē tur nekā nav? — Voļka vīlies vaicāja.
— Bet vai tad tur iekšpusē kaut kam jābūt? — Chotabičs sāka uztraukties.
— Tad jau ir saprotams, kādēļ šis telefons nedarbojas, — Voļka teica. —Tu esi uztaisījis tikai telefona maketu, bez visa, kas tajā nepieciešams. Bet aparata iekšpusē atrodas pats svarīgākais.
— Bet kam tad tur iekšpusē jābūt? Paskaidro, un es tūdaļ sagādāšu visu, kas nepieciešams.
— To jau tik vienkārši nemaz nevar izskaidrot, — Voļka augstprātīgi atbildēja. — Tad taču vispirms jāzina viss par elektrību.
— Tad iemāci jel man to, ko tu sauc par elektrību!
— Lai to .. . — Voļka aizrautīgi teica, — lai to varētu iemācīties, iepriekš jāapgūst visa aritmētika, visa algebra, visa ģeometrija, visa trigonometrija, visa rasēšana un vēl daudz citu zinību.
— Nu tad iemāci man visas šīs zinības.
— Es .. . es. .. es jau pats vēl nemaz tās visas nezinu, - Voļka atzinās.
— Tad iemāci man to, ko tu jau zini.
— Tam vajadzēs daudz laika.
— Kaut ari tā, esmu ar mieru, — Chotabičs apņēmīgi atbildēja. — Tad atbildi jel un nemoki mani: vai tu man mācīsi tās zinības, kas katram cilvēkam dod tik brīnišķīgu spēku?
— Tikai tad rūpīgi jāgatavo stundas! — Voļka stingri noteica.
Chotabičs zemu palocījās, pielikdams roku pie sirds un pie pieres.
Voļka turpat uz vietas starp savām grāmatām sameklēja vecu, nosmulētu ābeci, no kuras kādreiz bija mācījies lasīt, un, steidzīgi paēdis brokastis, aizveda Chotabiču upes krastā, tālāk no uzmācīgiem skatieniem.
Izrādījās, ka Chotabičs bija sevišķi centīgs un apdāvināts skolēns. Viņš visu saprata gandrīz vai no pusvārda un jau pēc kādas stundas mazliet dziedoši ar lielu prieku lasīja: «Mēs ne-e- sam ver-gi», «Ver-gi ne-e-sam mēs», «Ma-na māte ma-ni mīl», «Kad es iz-aug-šu liels, ie-stā-šos sko-lā», «Es au-sis maz-gā-ju ar ziepēm», «Tētiņ, manu, vectētiņ, uztais' stabulīti».
— Zini, Chotabič, tu esi nedzirdēti apdāvināts! — Voļka bezgala brīnījās, un večuka seja tādās reizēs aiz apmulsuma pietvīka. — Bet tagad, — teica Voļka, kad Chotabičs jau pavisam tekoši bija izlasījis visu ābeci no sākuma līdz galam, — tagad tev jāiemācās rakstīt. 2ēl tikai, ka man nav visai labs rokraksts. Es tūdaļ aizskriešu un nopirkšu burtnīcas ar rūtiņām un ar slīpam līnijām. Pa to laiku pamēģini patstāvīgi palasīt avīzi.
Viņš iespieda Chotabičam rokās laikraksta «Pioņerskaja Pravda» jaunāko numuru un pats aizbrauca uz skolu.
Milzīgais nams bija neparasti tukšs. Tikai direktora kabinetā Pavels Vasiļjevičs kopīgi ar mācības daļas vadītāju un ģeogrāfijas skolotāju apsprieda gada noslēguma atskaites ziņojumu, ko viņi bija sastādījuši nosūtīšanai rajona tautas izglītības nodaļai. Trešajā stāvā dobji skanēja krāsotāju un aprneteju līksmās balsis: bija sākušies vasaras remontdarbi.
— A-a-a, debesu kristālā jumols! — direktors jokodams apsveica Voļku. — Vai izveseļojies?
— Izveseļojos, Pavel Vasiļjevič. Esmu pilnīgi vesels.
— Tas ir lieliski! Vai esi sagatavojies?
— Esmu sagatavojies, Pavel Vasiļjevič.
— Nu, tad jau aprunāsimies.
Viņi pārrunāja visu sestās klases ģeografijas kursu. Ja Volkam būtu iešāvies prātā uzņemt laiku, tad viņš pabrīnītos par to, ka saruna ilga gandrīz divdesmit minūtes. Bet viņam neatlika laika vērot pulksteni. Viņam šķita, ka direktors visai pamatīgi neprasa, bet Voļka būtu vēlējies uz katru jautājumu atbildēt piecas, desmit minūtes. Viņu nomaca reizē mokoša un laimīga sajūta kā jau skolnieku, kas pamatīgi zina priekšmetu un vairāk par visu baidās, ka eksaminētājs to varētu nepamanīt. Pēc Pavēla Vasiļjeviča sejas Voļka sen jau manīja, ka viņš ir apmierināts ar atbildēm, un tomēr, kad Pavels Vasiļjevičs beidzot teica: «Dūšīgs puisis! Tagad var redzēt, ka tevi nav veltīgi mācījuši»,— zēns juta, ka viņa ķermenim pārskrēja patīkamas tirpas, bet mūsainajā sejā pret paša gribu pavīdēja tik plats smaids, ka direktors un mācību daļas vadītājs, kā arī ģeografijas skolotājs sāka smaidīt līdzi.
— Jā, — mācību daļas vadītājs teica, — uzreiz var redzēt, ka Kostiļkovs ir nopietni strādājis, kā jau pionierim pienākas.
Ak, ja nu vēl direktors un mācību daļas vadītājs būtu zinājuši, kādos nedzirdēti grūtos apstākļos Volkam bija jāgatavojas šīm
pārrunām! Ka viņš manījās, slēpās, bēga no Chotabiča, lai rastu iespēju mierīgi pasēdēt pie ģeografijas mācību grāmatas. Cik neparasti grūtus šķēršļus šaja laikā viņam sagādāja Chotabičs, pats to nemaz neapzinādamies! Tad gan viņi vēl daudz augstāk vērtētu Kostiļkova gūtos panākumus!
Voļka jau gribēja direktoram un mācību daļas vadītājam palielīties ar savam pedagoģiskajam spējam, bet laikus vēl atturējās.
— Tā, Kostiļkov, — Pavels Vasiļjevičs svinīgi teica, — apsveicu tevi, pārejot septītajā klasē! Atpūties līdz septembrim! Uzkrāj spēkus! Dzīvo sveiks!
— Pateicos, Pavel Vasiļjevič, — ar cieņu, kā jau tas pieklājās septītās klases skolniekam, atbildēja Voļka. — Uz redzēšanos, Stepan Tichonovič! Uz redzēšanos, Sergej Semjonovič! …
Tobrīd, kad Voļka atgriezās upītes krastā, Chotabičs, ērti atlaidies milzīga ozola ēnā, sparīgi lasīja Zeņam priekšā «Pioņer- skuju Pravdu».
— Noliku! Uz «pieci»! — Voļka pačukstēja savam draugam un, atlaidies blakus Chotabičam, izbaudīja vismaz trejāda apmierinājuma sajūtas: pirmo par to, ka pašreiz viņš atradās paēnā, otro par to, ka teicami bija izturējis pārbaudījumu, un trešo, ne mazāk svarīgu, bet, šķiet, pašu galveno — skolotāja lepnumu par sava skolēna sekmēm.
Pa to starpu večuks, lasīdams visu pēc kārtas, bija nonācis pie nodaļas «Sporta jaunumi». Jau pirmo informāciju dzirdot, abi draugi, skumju un ilgu mākti, nopūtās.
— «Ap jūlija vidu,» — Chotabičs lasīja, — «no Archangeļ- skas uz Arktiku dosies Centrālā ekskursiju biroja nofraktēts tvaikonis — ledlauzis «Ladoga», uz kura savu atvaļinājumu pavadīs Maskavas un Ļeņingradas sešdesmit astoņi labākie darba pirmrindnieki. Liekas, ka brauciens būs ļoti interesants.»
— Tas ir ko vērts! — Voļka sapņaini teica. — Tas tik būs brauciens! Par to varētu vai nez ko atdot — nekā nebūtu žēl!
— Pavēliet tikai, o mani visubrīnišķīgie draugi, un jūs varēsiet braukt, kurp vien gribēsiet! — Chotabičs dedzīgi teica, kvēli vēlēdamies kaut kā atlīdzināt saviem jaunajiem skolotājiem.
Taču Voļka atbildes vietā atkal tikai smagi nopūtās. Bet Zeņa skumji paskaidroja vecajam:
— Nē, Chotabič, uz «Ladogas» tikt mums nav ko domāt: uz tā, brālīt, vienīgi izcili cilvēki var cerēt nokļūt.
— Ak tikai izcili cilvēki? — vecais novilka un tikko jaušami pavīpsnāja.