Tajā pašā dienā Centrālā ekskursiju biroja kancelejā ieradās vecītis, tērpies baltā uzvalkā, cietu salmu cepuri galvā, sārtām, zeltā un sudrabā fantastiski izrakstītām kurpēm ar uzliektiem purngaliem kājās. Viņš pieklājīgi apvaicājās, vai tam esot laime atrasties tas augstās iestādes telpās, kas ļaudīm sagādājot brīnišķo ceļojumu prieku. Saņēmis apstiprinošu atbildi no sekretāres, kas par tik izsmalcinātu jautājumu bija galīgi pārsteigta, vecais tikpat izmeklētiem vārdiem apjautājās, kur sēžot tas augsti cienījamais vīrs, no kura atkarīga iespēja pieda lities braucienā ar ledlauzi «Ladoga».
Viņu sūtīja pie paresna plikpauraina darbinieka, kas sēdēja pie plaša, vēstuļu kaudzēm apkrauta rakstāmgalda.
— Tikai ņemiet vērā, pilsoni: uz tvaikoņa «Ladoga» vietu vairs nav, — viņam vēl piebilda.
Večuks, nekā neatbildēdams, ar galvas mājienu pateicās, klusēdams piegāja pie resniša, klusēdams zemu un godbijīgi viņam palocījās, klusēdams pasniedza avīžu papīrā saritinātu tīstokli, vēlreiz palocījās, tāpat klusēdams apgriezās un aizgāja. Šīs jocīgās ainas aculiecinieki viņu pavadīja neizpratnes pilniem skatieniem.
Darbinieks attina avīžu papīru un ieraudzīja tik neparastu vēstuli, kādu līdz šim nekad vēl nebija saņēmis ne tikai Centrālais ekskursiju birojs, ne ari kāda cita padomju iestāde. Tas bija iedzeltens pergamenta tīstoklis, pie kura zeltainā, zīda auklā karājās liels, zaļš vaska zīmogs.
— Vai jūs kaut ko tamlīdzīgu esat redzējuši? — darbinieks skaļi apvaicājās un tūdaļ aizskrēja ziņot savam tiešajam priekšniekam — sevišķi tālo ekskursiju sektora vadītājam.
Tas, uzreiz pametis savas kārtējās darīšanas, kopā ar savu darbinieku aizdrāzās pie paša direktora.
— Kas noticis? — direktors viņiem noprasīja. — Vai neredzat — esmu aizņemts.
Atbildes vietā sektora vadītājs klusēdams atritināja viņa priekšā tīstokli.
— Kas tad tas? — direktors jautāja. — Vai no muzeja?
— Nē, no kārtējā pasta, Matvej Kasjanič, — sektora vadītājs atbildēja.
— No pasta?! Bet kas tad tur rakstīts? … Nu, vai zināt, — viņš teica, iepazinies ar pergamenta saturu, — man ir gadījies daudz ko piedzīvot, bet šādu vēstuli gan nekad savā mūžā neesmu saņēmis! To laikam būs rakstījis kāds ārprātīgais.
Un, ja nu viņš tiešām būtu ārprātīgs, tad katrā gadījumā tas ir arī retu lietu cienītājs, — sevišķi tālo ekskursiju sektora vadītājs atteica. — Pamēģiniet vien dabūt pergamentu! . . .
— Nē, nu paklausieties tikai, kas šeit ir rakstīts! — Matvejs Kasjaničs turpināja, piemirsis, ka viņa sarunu biedri agrāk neka viņš pats jau bija iepazinušies ar šā sūtījuma saturu. — Tie taču ir tīrie murgi! «Visucienījamam izpriecu priekšniekam, nepiekukuļojamam un augsti mācītām sevišķi talo ceļojumu sektora vadītajam, lai slavēts viņa vārds starp godājamākajiem un dižciltīgākajiem sektoru vadītajiem!» — Matvejs Kasjaničs lasīja un pamirkšķināja ar acīm sektora vadītājam: — Tas domāts jums, Ivan Ivanič!
Ivans Ivaničs apmulsis nokrekstējās. Matvejs Kasjaničs turpināja lasīt: — «Es — Ha- sans Abdurachmans, varenais džins, lielais džins, kas ar savu spēku un varenību guvis slavu Bagdadē un Damaskā, Babilonā un Sumirā, esmu ļauno garu dižā ķēniņa Chotaba dēls, atvase no tās mūžīgās valsts ciltskoka, kurš tīkams Suleimanam ibn Daudam (lai miers viņiem abiem!) un kura valdīšana priecina viņu sirdis. Par maniem svētītiem darbiem bija ielīksmots pats allahs un aplaimoja mani, Hasanu Abdurachmanu, džinu, kas viņu godināja. Visi ķēniņi visās četrās pasaules malās savas pilīs no Augšējās juras līdz Apakšējai un Rietumu ķēniņi, kas dzīvoja teltīs, visi ir nesuši man dārgas dāvanas un Bagdadē skūpstījuši manas kājas.
Man nācis zināms, o visucienījamais no sektoru vadītājiem, ka drīzumā no Archangeļskas pilsētas atiešot kuģis bez burām, saukts «Ladoga», ar kuru izpriecas braucienā došoties dažādu pilsētu visslavenākie cilvēki. Un, raugi, es vēlētos, lai starp viņiem būtu arī mani divi jaunie draugi, kuriem ir tik daudz labu tikumu, ka, pat īsumā pārskaitot, tos nevarētu ietilpināt šajā tīstoklī.
Diemžēl, man nav zināms, cik slavenam jābūt cilvēkam, lai viņu atzītu par šā lieliskā ceļojuma cienīgu. Bet, lai šīs prasības
būtu cik lielas būdamas, mani draugi tomēr tām atbildīs pilnīgi un ar uzviju. Jo, raugi, manos spēkos ir padarīt viņus par prinčiem vai šeiehiem, ķēniņiem vai karaļiem, par dižciltīgākajiem no dižciltīgajiem, par bagatākajiem no bagatajiem, par varenākajiem no varenajiem.
Septiņas un vēl septiņas reizes krizdams tev pie kājām, sūtu tev savu sveicienu, o gudrais sektora vadītāj, un ludzu paziņot, kad es ar saviem jaunajiem draugiem varu ierasties uz minētā kuģa klāja, lai neskar to vētras un likstas tā tālajā un bīstamajā ceļā!
Ar šo parakstījies Hasans Abdurachmans ibn Chotabs, varenais džins.»
Pašā apakšā bija minēta Voļkas Kostiļkova adrese, kurp nosūtīt atbildi.
— Murgi! — Matvejs Kasjaničs nobeidza, satīdams tīstokli. — Ārprātīga murgi. Archivā — un cauri.
- Labāk tomēr atbildēt. Citādi šis sajukušais večuks nāks pie mums vai piecreiz dienā aptaujāties, kas noticis ar viņa lūgumu. Nebūs iespējams strādāt, es jums apgalvoju, — Ivans ivaničs iebilda un dažas minūtes vēlāk pats nodiktēja mašīnrakstītājai atbildi.