Hotabičs, protams, bija rīkojies neapdomīgi, atbildes nosūtīšanai minēdams Voļkas adresi. Ta bija tikai sagadīšanās, ka Voļka kāpnēs sastapa pastnieku. Bet ko tad, ja šīs laimīgās satikšanās nebūti!? Tad Centrālā ekskursiju biroja vēstule nokļūtu Voļkas vecāku rokās un sāktos iztaujāšana un ievārītos tāda putra, ka pat domāt par to ir nepatīkami.
Jaunais Kostilkovs ne visai bieži bija saņēmis vēstules uz sava vārda. Kādas trīs vai četras reizes visā savā mūžā. Tāpēc Voļka, dabūjis zināt no pastnieka, ka uz viņa vārda ir vēstule, bija ļoti pārsteigts. Bet, ieraudzījis uz aploksnes Centrālā ekskursiju biroja zīmogu, pilnīgi apstulba. Viņš rūpīgi apskatīja to no visām pusēm, nez kādēļ pat paostīja, bet juta tikai gumiara-
bika saldeno smaržu. Tad viņš drebošām rokām atvēra aploksni un, nekā nesaprazdams, vairākkārt pārlasīja Ivana Ivaniča īso, bet pieklājīgo atbildi.
«Ļoti cienījamais pilsoni H. Abdurachrnan!
Ar lielu nožēlu esam spiesti pavēstīt, ka Jūs ar savu lūgumu mazliet esat nokavējies. Visas vietas uz «Ladogas» jau ir izpār- dotas. Sveiciens jūsu prinčiem un šeiehiem!
Sevišķi talo ceļojumu sektora vadītājs
Iv. Domosedovs.»
«Vai tad tiešam vecītis būtu rūpējies, lai mēs tiktu uz «Ladogas»?» Voļka pēdīgi iedomājas un jutās aizkustināts. «Cik brīnišķīgs vecītis! Tikai tas nu nav saprotams, kādiem prinčiem un šeiehiem biedrs Domosedovs sūta sveicienus. Pag, to tūdaļ uzzināsim!»
— Chotabič, ei Chotabič! — viņš sauca, nonācis upes krastā. — Vai vari panākt uz vienu mirklīti?
Vecais, kas snauda kupla ozola ēnā, izdzirdis Voļkas balsi, satrūkās, pielēca kājās un veca cilvēka sīkiem solīšiem pietecēja pie Voļkas.
— Te es esmu, o manas sirds vārtsargs, — viņš teica aizelsies. — Gaidu tavas pavēles.
— Atzīsties: tu esi rakstījis Centralajam ekskursiju birojam?
— Rakstīju. Gribēju tev sagādāt pārsteigumu, — Chotabičs apmulsa. — Bet vai tad jau ir atbilde?
— Protams. Re, kur ir, — Voļka atbildēja, rādīdams vecajam vēstuli.
Chotabičs izķēra no Voļkas rokām papīrīti, lēni pa balsieniem izlasīja Ivana Ivaniča diplomātisko vēstuli, pēkšņi tumši pietvīka, sāka drebēt, viņa acis pieplūda ar asinīm, un niknās dusmās viņš parāva sava krekla izrakstīto apkakli, ka nostirkšķēja vien.
— Lūdzu piedošanu, — viņš nosēcās, — lūdzu piedošanu! Esmu spiests kādu brīdi tevi atstāt, lai pienācīgi sodītu šo nicināmo Domosedovu. O, es zinu gan, ko ar viņu darīšu! Es viņu iznīcināšu. Jeb nē, es viņu neiznīcināšu vis, jo viņš nav pel
nījis tik žēlsirdīgu sodu. Es viņu labāk pārvērtīšu par netīru lupatu, un lietainas rudens dienās pirms ieiešanas telpās taja varēs noslaucīt dubļainos apavus. Jeb nē! Nē, tā arī vēl par maz, lai atmaksātu viņam par nekaunīgo atbildi …
To teikdams, vecais uzšāvās gaisā. Bet Volka valdonīga balsī uzkliedza:
— Atpakaļ! Uz karstam pēdām atpakaļ!
Vecais paklausīgi atgriežas, apvainojumā raukdams savas biezas, sirmās uzacis.
— Tfu tu, patiešām! — Voļka apskaitās, pavisam nopietni nobijies par sevišķi tālo ceļojumu sektora vadītāju. — Prātu esi izkūkojis, vai? Vai tad viņš ir vainīgs, ka vairāk vietu nav? Kuģis taču nav no gumijas! … Jā, starp citu, kas tie par prinčiem un šeiehiem, kurus biedrs Domosedovs min savā atbildes vēstulē?
Tas esi tu, o Voļka ibn Aļoša, tu un mūsu draugs Zeņa ibn Kola, lai allahs dod jums ilgu mūžu! Es uzrakstīju šim sliktākajam NO sektora vadītājiem, ka ar jūsu slavenību viss būs kārtībā, jo, lai cik slaveni ari būtu pārējie «Ladogas» pasažieri, es, mani draugi, varu jūs padarīt vel slavenākus. Es uzrakstīju šim prātā aprobežotajam Domosedovam — lai allahs aizmirst par viņu! ka viņš, nemaz neredzējis, var uzskatīt jūs par šeiehiem vai ķēniņiem, vai arī par prinčiem.
Neskatoties uz nopietno situāciju, Voļka tomēr nevarēja valdīt smieklus. Viņš iesmējās tik skaļi, ka no tuvākā koka trokšņaini pacēlās gaisā un, sašutuši apkārt skatīdamies, aizlaidās vairaki diezgan cienīga izskata kovārņi.
- Pag, pag .. . tātad iznāk, ka es esmu princis? — Voļka beidzās vai nost aiz smiekliem.
— Jāatzīstas, es tiešām nesaprotu tavu smieklu iemeslu, Chotabičs aizvainoti teica. — Bet īstenībā prinča nosaukumu es biju domājis Zeņam. Tu, manuprāt, esi pelnījis sultānā nosaukumu.
Ek, sasmīdināji gan! Nudien, sasmīdināji! Tātad Zeņka būtu bijis princis, bet es sultāns? Nē, padomājiet tikai, kāds politisks analfabētisms! — Voļka šausminādamies beidza smieties.
Neko teikt, slaveni cilvēki — princis un ķēniņš! Tie taču ir visnederīgākie cilvēki, kādi vien var būt!
— Ak vai, tu laikam esi prātā jucis! — Chotabičs sāka uztraukties, nemierīgi vērdamies savā daudz jaunākajā sarunu biedrā. — Cik es noprotu, tad pat sultāni tev nav pietiekami slaveni. Kurš tad, pēc tavām domam, būtu slavens cilvēks? Nosauc man kaut vienu tādu!
— Nu ņemsim kaut Cutkichu vai Luņinu, vai Kožcdubu, vai Pašu Angclinu …
— Kas tad tas Cutkichs tāds ir? Vai sultāns?
- Tēmē, brāl, augstāk! Cutkichs ir viens no labākajiem meistariem vadmalas rūpniecībā!
— Un Luņins?
— Luņins ir labakais lokomotives vadītājs.
— Un Kožedubs?
— Viņš ir viens no visizcilākajiem lidotājiem!
— Un kā sieva tad ir Paša Angelina, kad tu viņu uzskati slavenāku par šeiehiem un karaļiem?
— Viņa ir slavena pati, bet nevis vīra dēļ. Viņa ir izcila traktoriste!
— Nu, vai zini, o dārgais Voļka, es esmu pārāk vecs, lai atļautu tev tā smieties par mani. Tu gribi mani pārliecināt, ka vienkāršs vadmalas audējs vai lokomotives vadītājs ir slavenāks par ķēniņu!
— Pirmkārt, Cutkichs nav vienkāršs vadmalas audējs, bet vadošs tekstilrūpniecības pirmrindnieks, bet Luņins — ievērojams lokomotives vadītājs. Un otrkārt, pat visvienkāršākais strādnieks pie mums tiek vairāk cienīts nekā visķēnišķīgākais ķēniņš. Netici? Še palasi laikrakstā!
Voļka sniedza Chotabičam laikrakstu, un tas pats ar savam acīm pārliecinājās, ka virs daudziem atslēdznieku, agronomu, lidotāju, kolchoznieku, audēju, skolotāju un namdaru fotoattēliem lieliem burtiem bija iespiests: «M ūsu Dzimtenes slavenie ļaudis.»
— Es nekad nebūtu ticējis taviem vārdiem, — Chotabičs tad nopūzdamies teica, — nekad nebūtu ticējis, ja šā manis iecienītā
laikraksta lappusēs nebutu atradis tiem apstiprinājumu. Es tevi lūdzu, o Voļka, paskaidro man: kādēļ šeit, tavā brīnum jaukajā zemē, viss ir citādāk nekā citās valstīs?
— To var, lūdzu, kaut tūlīt! — Voļka viņam sparīgi atbildēja. Tad, ērti apsēdies upes krastā, viņš ilgi un ar lepnumu skaidroja Chotabičam padomju iekārtas būtību.
Klāstīt šās ilgstošas sarunas saturu jau nu gan nebūs vajadzīgs, jo nav šaubu, ka jebkurš mūsu grāmatas lasītājs Voļkas vietā Chotabičam būtu pastāstījis lo pašu, ko viņš.
— Viss tas, ko tu pateici, ir vienādi gudrs un cildens. Katram, kas ir godīgs un kam ir taisnīga sirds, pēc taviem vārdiem ir ko padomāt, — Chotabičs vaļsirdīgi pateica, kad bija beigusies viņa mūžā pirmā politmācību stunda.
Mazliet padomājis, viņš dedzīgi piebilda:
— Tāpēc jo vairāk mani pārņēmusi vēlēšanās sagādāt kā tev, tā tavam draugam iespēju piedalīties braucienā ar «La- dogu». Un tici man — es to panākšu.
— Tikai, lūdzu, bez tračiem, — ar gudru ziņu teica Voļka.
Un bez miglas laišanas acīs. Tas ir, bez mānīšanās. Neiedomājies, piemēram, uzdot mani par teicamnieku mācībās. Man trijos priekšmetos ir četrinieki.
Tava vēlēšanās man ir likums, — Chotabičs atbildēja, zemu palocīdamies.
Vecais godam turēja savu solījumu. Viņš pat pirkstu nepiedūra nevienam Centrālā ekskursiju biroja darbiniekam, ncuz- deva mūs.u jaunos draugus un it īpaši pats sevi par pirmrindnieku vai teicamnieku mācībās. Viņš vienkārši izdarīja tā, ka, visiem trim mūsu varoņiem ierodoties uz «Ladogas» klāja, viņus tur ļoti labi sagaidīja, piedāvāja viņiem lielisku kajiti un ne reizi nepainteresējās, ar kādām tiesībām, taisnību sakot, viņi iekļuvuši ekspedicijas sastāvā. Chotabičs jau tā bija nokārtojis, ka nevienam no līksmajiem un draudzīgajiem «Ladogas» pasažieriem šis jautājums pat neiešāvās prātā.
Toties divdesmit minūtes pirms atiešanas, kapteinim pilnīgi negaidot, uz tvaikoņa tika uznestas simt piecdesmit kastes ar apelsiniem, tikpat daudz kastes ar brīnišķīgām vīnogām, divi
simti kastes ar datelēm un pusotras tonnas visizmeklētāko austrumu gardumu
Uz katras kastes bija uzrakstīts: «Visiem ekspedicijas dalībniekiem un visai «Ladogas» komandai no pilsoņa, kas vēlas palikt nezināms.»
Nav nemaz jābūt sevišķi gaišredzīgam, lai iedomātos, ka tās bija Chotabiča dāvanas, kurš nevēlējās, ka viņš un viņa draugi pilnīgi par velti piedalītos braucienā ar «Ladogu».
Un tik tiešām, pavaicajiet jebkuram «Ladogas» ekspedicijas dalībniekam — visi vel šodien ar lielu labpatiku piemin «pilsoni, kas vēlējās palikt nezināms». Viņa davanas visiem labi garšoja.
Tagad, kad lasītāji vairāk vai mazāk ir iepazinušies ar apstākļiem, kādos mūsu draugi nokļuva uz «Ladogas», mēs varam ar mierīgu sirdsapziņu turpināt savu stāstījumu.