Laika apstākļi ledlauzim «Ladoga» bija labvēlīgi. Trīs dienas tvaikonis brauca pa klaju ūdeni. Tikai trešās diennakts beigās tas ievirzījās viengadīgu un klīstošu ledus gabalu josla.
Zēni tieši tobrīd spēlēja kopkajitē dambreti, kad tur iedrāzās satrauktais Chotabičs, ar labo roku pieturēdams savu salmenīcu, 110 kuras viņš nekad nešķīrās.
Mani draugi, — viņš teica ar platu smaidu sejā, — lūdzu jūs, pārliecinieties paši: visu jūru, cik talu vien ta pārredzama, klāj cukurs un dimanti!
Chotabičam šie vārdi bija pilnīgi piedodami: savā gandrīz četri tūkstoši gadu garajā mūžā viņš nekad nebija redzējis nevienu pašu ledus gabalu …
Visi, kas atradās kopkajitē, izskrēja uz klāja un ieraudzīja, ka «Ladogai» pretim bez trokšņa tuvojas miriadi ledus gabalu, kas bija balti kā sniegs un žilbinoši mirdzēja pusnakts saules spilgtajos staros. Drīz vien zem tvaikoņa ieapaļā tērauda priekš- vadņa sāka čirkstēt un dārdēt pirmie ledus gabali.
Vēlu nakti (laiks tomēr bija tik gaišs un saulains kā skaidrā dienā) ekskursanti pamanīja tālumā salu grupu. Pirmoreiz viņi skatīja Franča Jozcfa zemes archipelaga diženo un drūmo ainavu. Pirmoreiz viņi redzēja kailās, drūmas klintis un kalnus, ko sedz mirdzoši šļūdoņi. Šļūdoņi atgādināja gaišus, šķautnaiņus mākoņus, kas cieši piekļāvušies nemīlīgajai zemei.
— Ir laiks likties uz auss! — Voļka sacīja, kad visi jau tiku tikām bija izpriecājušies par tālo salu neparasto izskatu. — Un, taisnību sakot, nav jau neka ko darīt, taču gulēt nepavisam negribas. Re nu, ko nozīmē, ka neesam raduši iemigt saules gaismā!
— Bet man, o visucildenais, šķiet, ka gulēt traucē nevis saule, bet pavisam kas cits, — Chotabičs rāmi izteica savas domas.
Neviens tomēr viņa vārdiem nepievērsa nekādas uzmanības.
Kādu laiku pēc šās sarunas zēni bez mērķa vēl klaiņoja pa kuģi. Uz klājiem palika arvien mazāk un mazāk cilvēku. Beidzot ari mūsu draugi devās uz savām kajitēm. Drīz vien uz visas «Ladogas» nomodā palika tikai tie komandas locekļi, kam bija jābūt sardzē.
Uz «Ladogas» iestājās klusums un miers. No visām ka j i - tēm atskanēja mierīga krākšana un miegaina šņākuļošana, itin ka viss tas notiktu nevis uz tvaikoņa, kas atrodas divarpus- tūkstoš kilometru tālu no Lielās zemes bargajā un viltīgajā
Barcnca jūrā, bet gan kaut kur Maskavas tuvumā klusā un mājīgā atpūtas namā klusās stundas laikā. Šeit, tāpat kā atpūtas namu istabās, iluminatoriem bija pat aizvilkti priekša aizkari, lai spilgtā saules gaisma netraucētu iemigt.