Starp citu, ļoti drīz atklājās, ka starp «Ladogu» un atpūtas namu tomēr ir visai jūtama starpība. Patiesi, ja neņem vērā Krimas zemestrīci, tad atpūtas namu vecākie iemītnieki neatceras, kad viņi miegā būtu izsviesti no gultām. Bet mūsu ekskursanti savās kajitēs vēl nebija paguvuši iemigt, kad kuģi satricināja spēcīgs grūdiens un cilvēki izbira no savam kojām uz grīdas ka nogatavojušies augļi. Tai paša mirkli aprāvās mašīnu vienmērīgā dunoņa. Iestājas klusums, un tad varēja dzirdēt noblikšķam durvis, aizdipam ekskursantu soļus, skrienot laukā no kajitēm, lai uzzinātu, kas noticis. No klaja atskanēja skaļi komandas vārdi.
Voļka ļoti veiksmīgi bija izvēlies no augšējās kojas. Viņš tūdaļ pielēca kājās, ar roku berzēdams sadauzītās vietas. Vēl pilnīgi neatmodies, viņš neaptvēra, kas īsti noticis, tāpēc nosprieda, ka izvēlies paša neuzmanības dēļ, un taisījās rāpties atpakaļ savā vietā, bet satraukto balsu kņada, kas bija dzirdama gaitenī, pārliecināja Voļku, ka viņa kritiena cēlonis ir daudz nopietnāks, nekā viņam šķiet.
«Vai tiešām mēs esam uzskrējuši virsū zemūdens klintij?» viņš nodomāja, steidzīgi vilkdams kājās bikses, un tūdaļ pieķēra sevi, ka šī doma viņu ne vien neizbiedēja, bet pat sagādāja viņam tadu dīvainu, uztraucošu apmierinājuma izjūtu.
«Cik tas vareni!» viņam iešāvās prātā, drudžaini auklojot ciet zābakus. «Te nu es esmu iekļuvis īstā dēka! Lieliski! Tūkstošiem kilometru tālumā visapkārt neviena tvaikoņa. Bet mums varbūt pat radiostacija nedarbojas! .. .»
Acumirkli viņš iztēlojās ārkārtīgi pievilcīgu ainu: kuģim draud briesmas; saldūdens un pārtikās krājumi izsīkst, taču visi ekskursanti un «Ladogas» komanda izturas vīrišķīgi un mierīgi, kā jau padomju cilvēkiem klajas. Tomēr labak par visiem izturas, protams, viņš — Voļka Kostiļkovs. Oho, Vladimirs Kostiļkovs prot skatīties briesmām acīs! Viņš vienmēr ir priecīgs, viņš vien- mēr ir ārēji bezrūpīgs, viņš uzmundrina mazdūšīgos. Un, kad aiz necilvēcīgās piepūles un pārtikas trūkuma saslimst «Ladogas» kapteinis Stepans Timofejevičs, viņš, Voļka, ar pilnām tiesībām pārņem ekspedicijas vadību savās tēraudstingrajās rokas . . .
— Kāds cēlonis partraucis miegu, kas tik nepieciešams tavam nenobriedušajam organismam? — miegaini žāvādamies, Chotabičs pārtrauca viņa saldos sapņus.
— Tūdaļ, vecais, uzzināšu . .. Tu tikai neuztraucies, Voļka uzmundrināja Chotabiču un skrēja augšā.
Starpklājā pie kapteiņa tiltiņa drūzmējās kādi divdesmit pus- apģerbušies ekskursanti un par kaut ko klusu sarunājās. Lai padarītu viņus možākus, Voļka ar priecīgu, bezrūpīgu izteiksmi sejā vīrišķīgi teica:
— Mieru, biedri, pirmām kārtām mieru! Nav nekada pamata celt paniku!
— Par paniku pareizi teikts. Zelta vārdi, jaunais cilvēk! Tad nu ej vien atpakaļ uz savu kajiti un liecies mierīgi gulēt, — kāds ekskursants smaidot viņam atbildēja. — Bet mēs, lai tu zinātu, nepavisam neceļam paniku.
Visi iesmējās, un tikai Voļka jutās mazliet neērti. Turklāt uz klāja bija diezgan vēss, un viņš nolēma ieskriet kajitē, lai paķertu mētelīti.
— Pirmām kārtām mieru, — viņš teica Chotabičam, kas viņu lejā gaidīja. — Nav nekāda pamata celt paniku. Nepaies ne divi dienas, kad jau pēc mums ieradīsies kāds spēcīgs ledlauzis un nocels mūs no sēkļa. Protams, mēs varētu tikt nost arī paši, bet vai dzirdi: mašīnas netrokšņo, tur kaut kas ir samaitājies, bet, kas īsti, neviens netiek gudrs. Protams, mums šis tas būs jāpiecieš, taču cerēsim, ka neviens no mums nesaslims un nenomirs.
Voļka ar lepnumu klausījās pats sevī. Viņš nemaz nebija domājis, ka prot tik viegli nomierināt cilvēkus.
- Ak vai man! — gluži negaidot večuks sāka gausties, veltīgi pūlēdamies ar kailajam kajam trāpīt savās slavenajās kurpēs.
Ja jus iesiet bojā, es to nepārcietīšu. Vai patiesi esam uzgrūdušies uz sēkļa? Vai man! Labāk jau tad mašīnas būtu trokšņojušas. Un es jau arī esmu labais! Kur man būtu jāizlieto savs spēks svarīgākiem uzdevumiem, es …
— Chotabič, — Voļka viņu stingri pārtrauca, — uz vietas pasaki, ko tu nu atkal esi ievārījis!
— Nu itin neko sevišķu. Vienkārši, rūpēdamies par tavu netraucēto miegu, es atļāvos pavēlēt mašīnām netrokšņot.
— Vai tu no tiesas?! — Voļka izbijās. — Tagad es saprotu, kas noticis. Tu pavēlēji mašīnām netrokšņot, bet tās bez trokšņa strādāt nevar. Tāpēc ledlauzis arī tik pēkšņi apstājās. Tūdaļ atcel savu pavēli, citādi, skaties vien, katli sasprāgs!
— Dzirdu un paklausu, — krietni iztrūcies, Chotabičs atbildēja drebošā balsī.
Tajā pašā mirklī mašīnas atkal iedunējās un «Ladoga», itin kā nekas nebūtu noticis, devās ceļā. Bet kapteinis, kuģa mecha- niķis un visi pārējie ļaudis uz kuģa minēdami nevarēja uzminēt, kāpēc mašīnas tik pēkšņi un neizskaidrojami bija apstājušās un tikpat mīklaini atkal atjaunoja savu darbu.
Tikai Chotabičs un Voļka zinaja, ka tas bija noticis, bet viņi aiz pilnīgi saprotamiem apsvērumiem nevienam par to nestāstīja. Pat Zeņam ne.