pRet rītu «Ladoga» iepeldēja biezas miglas joslā. Kuģis gausi virzījās uz priekšu, ik piecas minūtes satricinādams tuksnešainos klajumus ar savas sirēnas varenajiem auriem. Tā tas paredzēts kuģniecības noteikumos. Miglainā laika kuģiem jādod skaņu signāli — vienalga, vai tic brauc pa visdzīvākajiem jūras ceļiem vai arī atrodas Ziemeļu Ledus okeana visvientuļākajās vietās: lai nenotiktu sadursmes.
«Ladogas» sirēnas viesa pasažieros skumjas un grūtsirdību.
Uz klāja bija mitrs, neka interesanta tur nebija, bet kajites māca garlaicība. Tāpčc ekskursanti bija aizņēmuši visus krēslus un dīvānus kopkajitē. Daži spēlēja šachu, citi — dambreti, vēl citi lasīja.
Vairākkārt tika izdziedātas gan korī, gan solo visas pazīstamās dziesmas, ģitārās un bajana pavadījumā ekskursanti dejoja, stastija dažādus notikumus.
Pēkšņi ārpusē atskanēja griezīgs svilpiens. Aiz pārsteiguma visi nodrebēja, un Zeņa pazobojas:
— Nekrietnība! Kāds ielēcis mūsu ejošaja tvaikonī!
Tomēr pasmieties neviens nepaguva, jo «Ladoga» stipri nodrebēja, kaut kas draudīgi iečirkstējās zem kuģa dibena, un kuģis jau otro reizi šajā diennaktī apstājās.
— Atkal tavi nedarbi, Chotabič? — nočukstēja Voļka.
— Nē jel, nē jel, o visu jaukākais! Zvēru tev, par tik negaidītās kuģa apstāšanās cēloņiem es nezinu neko vairāk kā tu.
Un patiesi, šoreiz večuks nebija vainīgs. «Ladoga», miglā apmaldījies, bija uzdrāzies uz sēkļa.
Pasažieri, izskrējuši uz klāja, tikai ar pūlēm varēja migla saskatīt bortu reliņus. Ja pārliecās par kuģa pakaļgalu, tad tomēr varēja saredzēt, kā, dzenskrūvei sasprindzināti darbojoties, puto tumši zaļais, nemīlīgais ūdens.
Pagāja pusstunda, taču visi mēģinājumi dabūt «Ladogu» nost no sēkļa, braucot atpakaļgājienā, beidzās neveiksmīgi. Tad kuģa kapteinis Stepans Timofejevičs pavēlēja kalsenajam bocmanim Pankratičam svilpt visus augšā uz klāja.
— Biedri, — Stepans Timofejevičs sacīja, kad visi «Ladogas» iemītnieki, atskaitot tos, kas atradās sardzē, bija sapulcējušies starpklājā, — tiek pasludināta trauksme. Lai bez citu palīdzības mēs varētu tikt nost no sēkļa, atliek tikai viens līdzeklis — jāpārkrauj ogles no kuģa priekšgala bunkuriem uz pakaļgalu. Tad pakaļgals vilks uz leju un viss būs kārtībā. Ievērojot mūsdienu trieciena tempus darbā, būs jāpastrādā desmit divpadsmit stundu, ne vairāk. Bocmanis tūdaļ sadalīs jūs brigādēs, labi žigli pārģērbieties sliktākās drēbēs, lai nebūtu žēl tās notraipīt, un pie darba .. . Jūs, zēni, un jūs, Hasan Chotabič, neraizējieties! Sis darbs nav jums pa spēkam: zēniem vēl par agru, bet Hasanam Chotabičam jau par vēlu cilāt smagumus.
— Man neesot pa spēkam cilāt smagumus?! — Chotabičs pārskaities atsaucas. — Vai tu zini, ka neviens no šeit klātesošajiem nevar sacensties ar mani smagumu celšanā, o augsti godājamais Stepan Timofejevič?
Izdzirduši šos vārdus, visi neviļus pasmaidīja:
— Tas tik ir večuks! Prot lielīties! …
— Skat tikai, kāds čempions atradies!
— Nav ko smieties: cilvēks ir sarūgtinats. Vecums prieku nedara.
— Tūdaļ jūs pārliecināsieties! — Chotabičs iekliedzās. Viņš satvēra savus abus jaunos draugus un visiem par lielu
izbrīnu sāka ar tiem žonglēt, itin kā tie nebūtu vis spēcīgi, drukni trīspadsmit gadu veci zēni, bet ping-ponga plastmasas bumbiņas.
Atskanēja tik skaļi aplausi, it kā tas notiktu nevis uz kuģa, kam tālu no sauszemes gadījusies avarija, bet gan kaut kur stiprinieku konkursā.
— Attiecībā uz večuku es atsaucu savus vārdus! — svinīgi paziņoja Stepans Timofejevičs, kad aplausi beidzot aprima.
— Un tagad pie darba, biedri! Laiks negaida!
— Chotabič, — Voļka sacīja, pavezdams večuku sāņus,
— tas jau nu neiet — divpadsmit stundu no vietas stiept ogles no vienas bedres uz otru. Tev jāpacenšas pašam novilkt kuģi no sēkļa.
— Tas ir pāri maniem spēkiem, — večuks skumīgi atteica.
— Esmu par to jau domājis. Protams, var jau novilkt kuģi no akmeņiem, bet tad ielūzīs kuģa dibens, un salāpīt to es nevarēšu, jo nekad neesmu redzējis, kāds tas izskatās. Un visi mēs noslīksim kā akli kaķēni ūdens mucā.
Padomā vēl labāk, Chotabič! Varbūt tev tomēr kaut kas iešausies prātā.
Pacentīšos, o manas dvēseles kompas, — večuks atbildēja un, mazliet padomājis, jautāja: — Bet ja nu iznīcinātu pašu sēkli?
— Chotabič, mīļais, kāds tu esi gudrinieks! — Voļka izsaucas un traucās spiest večukam roku. — Tas taču ir lieliski!
— Dzirdu un paklausu, — Chotabičs teica.
Pirmā trauksmes brigāde jau bija nokāpusi ogļu tilpnē un krāva anlracitu lielās dzelzs kastēs, ka rībēja vien, kad «Ladoga» pēkšņi nodrebēja un sāka strauji virpuļot virs dziļā atvara, kas bija radies iegrimušā sēkļa vieta. Vel mirkli — un tvaikonis būtu sašķīdis druskās, ja Voļka neattaptos pavēlēt Chotabičam apturēt ūdens virpuli. Jūra aprima, un «Ladoga», inerces dzīts, vēl brītiņu pariņķojis, laimīgi turpināja savu ceļu.
Un atkal neviens, izņemot Chotabiču un Voļku, nevarēja saprast, kas tad īsteni bija noticis.
Atkal ritēja aizraujošas un cita no citas atšķirīgas dienas, ceļojot pa maz izpētītām jūrām un jūras šaurumiem, braucot garām drūmām salām, kur cilvēks nekad vai gandrīz nekad nebija kāju spēris. Ekskursanti izcēlās malā gan salas, kur viņus svinīgi ar šauteņu salūtiem sagaidīja ļaudis, kas pārziemoja šais vietās, gan izkāpa uz pilnīgi neapdzīvotām, vientuļām klintīm. Kopā ar visiem pārējiem ekskursantiem mūsu draugi kāpelēja pa šļūdoņiem, klaiņāja pa bazalta augstieni, kas bija kaila kā akmeņi pirts krāsnī, lēkāja no viena ledus gabala uz otru pāri draudīgiem, melniem lāsmeņiem, medīja ledus lāčus. Kādu no tiem bezbailīgais Chotabičs pats ar savu roku aiz kumbra atveda uz «Ladogu». Chotabiča ietekmē lācis drīz vien kļuva pavisam rāms un milīgs kā teliņš un vēlāk sagādāja ekskursantiem un tvaikoņa komandai daudz jautru brīžu. Šo lāci tagad rāda cirkos, un daudzi mūsu lasītāji to droši vien ir redzējuši. Viņu sauc par Kuzju.