Apmeklejis Rūdolfa salu, «Ladoga» devas atceļa. Pārliecīgais
iespaidu daudzums, saule, kas nenorietēja ne dienu, ne nakti, biežās miglas un gandrīz nepārtrauktā dārdoņa, ko radīja'' ledus gabali, triekdamies pret kuģa priekšvadni un sāniem, — viss tas bija ekskursantus jau krietni vien nogurdinājis. Arvien
mazak un mazāk radās tādu, kas tīkoja izcelties krasta vientuļas salās, un beigās tikai mūsu draugi un vēl divi trīs nenogurdināmi ekskursanti nepalaida garām nevienu izdevību apmeklēt bargos, neviesmīlīgos klinšu krastus.
— Neko darīt, — kādu rītu Stepans Timofejevičs teica, pēdējoreiz izcelšu jūs krastā — un diezgan. Nav nekāda prata
sešu septiņu cilvēku dēļ apturēt tvaikoni.
Tāpēc Voļka norunāja ar visiem, kas kopā ar viņu devās uz krastu: krietni atvadīties no arcliipelaga un nesteigties atpakaļ uz «Ladogu». Jo vairāk tāpēc, ka Chotabičs, kas parasti skubināja atgriezties, šoreiz nebija atnācis līdzi — viņš palika spēlējam šachu ar Stepanu Timofejeviču.
— Voļka, — noslēpumaini ierunājās Zeņa, kad pēc trim stundām viņi noguruši atgriezās uz «Ladogas», — iesim kajite! Es tev parādīšu kaut ko interesantu … Re nu, skaties, — viņš turpināja, cieši aizvēris aiz sevis kajites durvis, un izvilka no azotes kaut kādu iegarenu priekšmetu. — Ko tu par šilo teiksi? Es atradu šo trauku salas viņēja malā pie paša krasta.
Žeņas rokās Voļka ieraudzīja jūras ūdenī nozaļējušu nelielu vara trauku, tik lielu kā galda karafi.
— Tas tūdaļ jāatdod Stepanam Timofejevičam! — Voļka uztraukts teica. — Droši vien kāda ekspedicija ielikusi tajā vēstuli un iemetusi ūdenī, lai dotu ziņu par savu posta stāvokli.
Es arī sākumā tā biju nodomājis, — Zeņa atbildēja, — bet pēc tam apsvēru, ka nekas briesmīgs nenotiks, ja mēs vispirms paši atvērsim šo trauku un pirmie paraudzīsimies, kas tur iekšā ielikts. Tas taču ir ļoti interesanti! Vai man nav taisnība?
Taisnība! Protams, taisnība! — Voļka dedzīgi piekrita.
Uztraukumā nobālis, Zeņa diezgan atri nokasīja no trauka kakliņa sveķaino masu, ar kuru tas bija cieši aizziests. Zem sveķiem atradās masivs svina vāciņš, kas bija izraibināts ar nez kādām zīmēm. Zeņa tikai ar pūlēm varēja to atskrūvēt.
Un tagad, — viņš teica, apvāzdams trauku virs savas guļvietas, — palūkosimies, kas tur . ..
Viņš nepaguva pabeigt teikumu, kad no trauka mutuļiem vien sāka velties ārā biezi, melni dūmi, kas piepildīja visu kajiti, tā ka kļuva pavisam tumšs un nebija vairs iespējams paelpot. Taču pēc dažām sekundēm dūmi sablīvējās, saraucās un pārvērtās par nepievilcīgu veci ar niknu seju un acīm, kas dega ka kvēlojošas ogles.
Vispirms viņš nokrita ceļos un, neganti pieri pret grīdu dauzīdams, iebrēcās pērkonīgā balsī:
— Nav cita dieva ka vien allalis, un Suleimans ir viņa pravietis!
Pēc šiem vārdiem viņš vēl vairāk reižu klusēdams iezvēla ar pieri pa grīdu tik spēcīgi, ka priekšmeti, kas karājās pie kajites sienam, salīgojās, ka kuģim stipri šūpojoties. Pec tam viņš atkal iebrēcās:
— O allaha pravieti, nenokauj mani!
— Atļaujiet pajautāt, — viņa vaidus pārtrauca izbiedētais un reizē arī ieinteresētais Voļka. — Ja nemaldos, runa ir par kādreizējo ķēniņu Zalamanu.
— Tieši par viņu, o nicinamais jaunekli! Par viņu, Sulei- manu ibn Daudu, lai viņš ilgi vēl dzīvo virs zemes!
— Vel ir liels jautājums, kurš no mums nicināms, — Voļka mierīgi iebilda. — Bet, kas attiecas uz jūsu Suleimanu, tad viņš nekādā ziņā nevar vairs ilgi dzīvot. Tas ir pilnīgi neiespējami: viņš, atvainojiet, ir miris.
— Tu melo, nelaimīgais, un par to dārgi samaksāsi!
— Jūs velti skaišaties, pilsoni. Sis austrumu valdnieks ir miris pirms divi tūkstoši deviņi simti divpadsmit gadiem. Par to pat Enciklopēdijā ir rakstīts.
— Kurš atvēra trauku? — lietišķi apjautājās vecis, acīm redzot pieņēmis Voļkas paskaidrojumu zināšanai un pārlieku nenoskumdams.
— Es, — Zeņa kautrīgi atsaucās. — Es . . . bet nav vērts par to pateikties.
— Nav cita dieva kā vien allahs! — nepazīstamais izsaucās. — Priecājies, o necienīgais puišeli!
— Par ko gan man īsteni jāpriecājas? — Zeņa brīnījās. — Jūs esat izglābts no ieslodzījuma, jums tad arī jāpriecājas. Par ko gan es lai priecājos?
Par to, ka šo pašu mirkli es tevi nogalināšu visbriesmīgākā veidā!
— Nu, vai zināt, — Zeņa sašuta, — tā vienkārši ir cūcība! Es taču atbrīvoju jūs no šā vara trauka. Nebijis manis, kas zina, cik tūkstošu gadu vēl jūs būtu tajā nīcis dūmos un kvēpos.
— Nenogurdini mani ar savu pļāpāšanu! — dusmīgi uzbļāva nepazīstamais. — Izvēlies, kādā nāvē gribi mirt un kādu nāves sodu izciest. U-ū-ū-ū! …
— Es palūgšu — bez iebaidīšanas! Un vispār, kas te īsteni notiek? — Zeņa galīgi saskaitās.
— Nu tad zini, o necienīgais jaunekli, ka es esmu viens no džiniem, kas nepaklausīja Suleimanu ibn Daudu (lai miers viņiem abiem!). Un Suleimans atsūtīja savu veziru Asafu ibn Ba- rachiju, un tas atveda mani ar varu, pazemodams mani, pret manu gribu. Viņš nostādīja mani Suleimana priekšā, un Suleimans, mani redzēdams, lika atnest šo krūzi un ieslodzīja mani tajā .. .
Pareizi darīja, — Zeņa klusu iečukstēja Volkam ausī.
— Ko tu tur čuksti? — vecais aizdomīgi ieprasījās.
— Neko, tāpat vien, — Zeņa steidzīgi atbildēja.
— Nu, pielūko! — drūmi teica vecis. — Ar mani nav nekāda jokošana .. . Tātad viņš ieslodzīja mani šajā traukā un pavēlēja džiniem, un tie aiznesa mani un iesvieda jūrā. Un tur es pavadīju simt gadu un nosolījos savā sirdī: «Katru, kas mani atbrīvos, es darīšu bagātu uz visu mūžu.» Bet simt gadu pagāja, un neviens mani neatbrīvoja. Un pagāja vēl simt gadu, un es teicu: «Katram, kas mani atbrīvos, es atklāšu zemes dārgumus.» Bet arī šoreiz neviens mani neatbrīvoja. Un pār mani aizritēja vēl četrsimt gadu, un es teicu: «Katram, kas mani atbrīvos, es izpildīšu trīs vēlēšanās.» Bet neviens neatbrīvoja mani, un tad es iedegos negantās dusmās un teicu savā dvēselē: «Katru, kas mani tagad atbrīvos, es nogalināšu, bet a<tļaušu izvēlēties, kādā nāvē mirt.» Tu nu esi atbrīvojis mani, un es tev atļauju izvēlēties, kādā nāvē tu labāk gribētu mirt.
— Bet tas taču ir vienkārši neloģiski nogalināt savu glābēju! — Zeņa dedzīgi iebilda. — Neloģiski un nepateicīgi!
— Loģikai te nav gluži nekādas daļas! — džins skarbi atcirta. — Izvēlies sev vistīkamāko nāves veidu un neaizkavē mani, jo dusmās es esmu drausmīgs.
— Vai drīkstu pajautāt? — Voļka pacēla roku.
Bet džins par atbildi viņam tā uzbrēca, ka Voļka aiz bailēm gandrīz vai saļima.
— Nu, bet es, es taču drīkstēšu uzdot tikai vienu vienīgu jautājumu? •— Zeņa lūdzās ar tādu izmisumu balsī, ka džins viņam atbildēja:
— Labi, tu drīksti. Bet pielūko, izsakies īsi!
— Jūs te apgalvojat, ka esot vairākus tūkstošus gadu pavadījis šajā vara traukā, — Zeņa teica drebošā balsī, — bet tas ir tik mazs, ka tur nevar ietilpt pat ne jūsu roka. Kā tad jūs, atvainojiet par netaktisko jautājumu, varējāt viss tur ietilpt?
— Ak tad tu netici, ka es biju šai traukā? — iekliedzās džins.
— Nekad neticēšu, iekām neredzēšu pats savām acīm, 2eņa cieši noteica.
— Nu tad skaties un pārliecinies! — džins ierēcās, nopurinājās, pārvērtās par dūmiem un pamazām vien sāka līst iekšā krūzē, iepriecinātajiem zēniem klusu aplaudējot.
Jau vairāk nekā puse dūmu bija pazudusi trauka, un Zeņa, elpu aizturējis, sagatavoja vāciņu, lai no jauna iesprostotu džinu, kad šis, acīm redzot pārdomājis, no jauna izlīda laukā un atkal ieguva cilvēka veidu.
— Na-na-na! — viņš teica, viltīgi piemiedzis acis un zīmīgi kratīdams savu līko, sen nemazgāto pirkstu Zeņarn pie deguna, kamēr Zeņa steidzīgi paslēpa vāciņu kabatā. — Na, na, na! Vai tikai tu nedomā mani uzveikt viltībā, o nicināmais pienapuika? Nolādētā atmiņa! Gandrīz vai aizmirsu: pirms tūkstoš un simt gadiem mani tieši tādā veidā apkrāpa kāds zvejnieks. Viņš toreiz uzdeva man tieši to pašu jautājumu, un man aiz vieglprātības iegribējās pieradīt viņam, ka esmu bijis krūzē; es pārvērtos par dūmiem un ielīdu iekšā, un šis zvejnieks tad steidzīgi satvēra aizbāzni ar zīmogu, aizdarīja ar to krūzi un iesvieda jūrā. Nē, šis joks vairs neizdosies!
— Ēs jau nemaz nedomāju jūs apmānīt, — drebošā balsi meloja Zeņa, juzdams, ka nu gan viņam neglābjami ir beigas.
— Izvēlies taču drīzāk, kādā nāvē tu gribi mirt, un neaizkavē mani ilgāk, jo esmu noguris, ar tevi sarunādamies!
— Labi, — Zeņa padomājis teica, — bet apsoliet man, ka es miršu tieši tajā nāvē, kādu patlaban izvēlēšos.
— Es tev zvēru to! — svinīgi apsolīja džins, un viņa acīs iekvēlojās velnišķīga uguns.
— Nu tad … — Zeņa teica un krampjaini norija gaisu, — nu tad … es gribu nomirt aiz vecuma.
— Tas tik ir vareni! — Voļka nopriecājās.
Bet džins, aiz niknuma sasarcis, izsaucās:
— Bet tavs vecums taču vēl ir ļoti tālu! Tu taču vēl esi tik jauns!
— Nekas, — vīrišķīgi atteica Zeņa, — es varu pagaidīt.
izdzirdīs Zeņas atbildi, Voļka priecīgi iesmējās, bet džins,
nemitīgi izkliegdams kaut kādus lamu vārdus arabu valodā, sāka skraidelēt pa kajiti šurp un turp, bezspēcīgā niknumā izmētādams visu, kas viņam patrāpījās ceļā.
Tā tas ilga vismaz piecas minūtes, kamēr viņš beidzot pieņēma kādu lēmumu. Tad viņš sāka smieties tik drausmīgus smieklus, ka zēniem auksti drebuļi noskrēja gar muguru, apstājās Žeņas priekšā un ar ļaunu prieku teica:
— Nav ko teikt, tu esi viltīgs, un es to nevaru noliegt. Bet Omārs Jusufs ibn Chotabs ir viltīgāks par tevi, o nicināmais.. .
— Omārs Jusufs ibn Chotabs?! — zēni iesaucās vienā balsī.
Bet džins, niknumā trīcēdams, ieaurojās:
— Klusēt, vai arī es jūs tūdaļ iznīcināšu! Jā, es esmu Omārs ✓ Jusufs ibn Chotabs, un es esmu viltīgāks par šo puišeli! Es izpildīšu viņa lūgumu, un viņš patiesi mirs aiz vecuma. Bet, — viņš uzmeta zēniem uzvarētāja skatienu, — bet vecums viņam pienāks ātrāk, nekā jūs pagūsiet aizskaitīt līdz simtam!
— Ai! — Žeņa iekliedzās skanīgā zēna balsī. — Ai! — pēc dažām sekundēm viņš iesaucās basā. — Ai! — vēl pēc nedaudzām sekundēm viņš iegārdzās drebošā, vecīgā balsī. — Ai, es mirstu!
Voļka skumīgi noraudzījās, kā Žeņa neticami strauji pārvērtās vispirms par jaunekli, pēc tam par nobriedušu vīru ar lielu, melnu bārdu; kā pēc tam viņa bārda ātri nosirmoja un pats viņš kļuva par pavecu cilvēku un pēc tam par vārgu, plikpaurainu veci. Vēl dažas sekundes — un visam būtu beigas, ja Omārs Jusufs, ar ļaunu prieku noraudzīdamies straujajā Zeņas izdzišanā, nebūtu pie tam izsaucies:
— O, ja tagad šeit būtu mans nelaimīgais brālis! Kā viņš priecātos par manu triumfu!
— Pagaidiet! — Voļka tad iekliedzās visā spēkā. — Pasakiet tikai: vai jūsu brāli nesauca par Hasanu Abdurachmanu?
— Kā tu to esi uzzinājis? — Omārs Jusufs brīnījās. — Neatgādini man viņu, jo sirds man vai pušu plīst, kad es tikai atceros nelaimīgo Hasanu! Jā, man bija brālis, kuru tā sauca, bet toties jo ļaunāk klāsies tev par to, ka tu esi aizskāris manu asiņojošo brūci!
— Bet ja es jums teikšu, ka jūsu brālis ir dzīvs? Un, ja es jums viņu parādīšu sveiku un veselu, vai tad jūs saudzēsiet Žeņu?
— Ja es redzētu savu dārgo Hasanu? O, tad tavs draugs paliks dzīvs līdz tam laikam, kamēr viņš pa īstam kļūs vecs, bet tas nekādā ziņā nenotiks vel tik drīz. Bet, ja tu mani māni … zvēru, tad jūs abi neizglābsieties no manām taisnīgām dusmām!
— Pagaidiet tādā gadījumā vienu pašu, tikai vienu acumir- klīti! — Voļka izsaucās.
Pēc dažām sekundēm viņš iebrāzās kopkajitē, kur Chotabičs aizrautīgi spēlēja šachu ar Stepanu Timofejeviču.
— Chotabič, mīļais, — Voļka satraukumā murmināja, — nāc drīzāk man līdzi uz kajiti, tur tevi gaida ļoti liels prieks .. .
— Man nav lielāka prieka kā pieteikt matu manam vistīkamākajam draugam Stepanam Timofejevičam, — cienīgi atbildēja Chotabičs, domīgi pētīdams stāvokli uz galdiņa.
— Chotabič, nekavējies šeit ne mirkli! Es tevi ļoti ļoti lūdzu nākt man līdzi lejā!
— Labi, — Chotabičs atbildēja un izdarīja gājienu ar torni. — Sachs! Ej, o Voļka! Es aiziešu, tiklīdz būšu uzvarējis, un tas
pēc mana aprēķina notiks ne vēlāk kā pēc diviem trim gājieniem.
— To mēs vēl redzēsim! — Stepans Timofejevičs braši attrauca. — Vēl nav teikts, kuros kapos glabās. Es tagad mazlietiņ padomāšu un …
— Domā, domā, Stepan Timofejevič! — večuks nosmīnēja. — Tā kā tā nekā neizdomāsi. Kāpēc gan nevar pagaidīt? Lūdzu …
— Nav laika gaidīt! — Voļka izmisumā iekliedzās un norausa figūras no galdiņa. — Ja tu tūdaļ līdz ar mani skriešus nedosies lejā, tad es un Zeņa iesim bojā moku pilnā briesmīgā nāvē! Skriesim!
— Tu pārlieku daudz sev atļaujies! — Chotabičs neapmierināts noburkšķēja, tomēr skrēja Volkam līdzi lejā.
— Tātad «neizšķirts»! — viņiem nopakaļ sauca Stepans Timofejevičs, būdams ļoti apmierināts, ka laimīgi izsprucis no pilnīgi neglābjamas partijas.
— Nekā nebija, kā nu «neizšķirts»! — Chotabičs iebilda un gribēja griezties atpakaļ.
Bet Voļka dusmīgi iesaucās: — Protams, «neizšķirts», tipisks «neizšķirts»! — un ar visu spēku iestūma večuku kajitē, kur Omārs Jusufs jau gatavojās izpildīt savus draudus.
— Kas tas par veci? — Chotabičs apjautājās, ieraudzījis gultā guļam un žēli stenam kādu večuku, kas vēl pirms nedaudz minūtēm bija trīspadsmit gadus vecais zēns Zeņa. - Un kas šis par veci? — viņš turpināja, pamanījis Omāru Jusufu, bet tūdaļ nobālēja un, neticēdams savai laimei, paspēra uz priekšu dažus nedrošus soļus, un klusu nočukstēja: — Selam aleikum, Omariņ!
— Vai tas esi tu, o mans dārgais Hasan Abdurachman? — Omārs Jusufs savukārt iekliedzās.
Un abi brāļi slēdza viens otru tik ilgos apkampienos, kas citiem ļaudīm varētu likties vienkārši neticami, ja nezina, ka brāļi bijuši šķirti turpat vai trīs tūkstoši gadu.
Pirmajos mirkļos Voļku tā aizkustināja šī divu brāļu neparastā sastapšanās Arktikas ledājos un tik ļoti priecīgs viņš bija
Chotabiča dēļ, ka pavisam aizmirsa nelaimīgo Zeņu. Bet tikko sadzirdamais gārdziens, kas atskanēja no guļvietas, atgādinaja Voļkam, ka nepieciešams steidzīgi rīkoties.
— Stājieties miera! — viņš iekliedzās un steidzās izšķirt abus Chotaba dēlus. — Te cilvēks iet bojā, bet viņi. . .
— Ai, mirstu! — itin kā apstiprinadams Voļkas vārdus, no- gārdzās vārgais sirmgalvis Zeņa.
Chotabičs izbrīnījies apjautājās:
— Kas ir šis vecais vīrs, kura matus sudrabojis sirmums, un kā viņš nokļuvis šeit, mūsu drauga Zeņas gultā?
— Tas jau ir Zeņa! — Voļka izmisumā iekliedzās. — Glāb viņu, Chotabič!
— Lūdzu piedošanu, o mans visudārgākais Llasaniņ! — ar zināmu aizkustinājumu pateica Omārs Jusufs, uzrunādams savu no jauna atgūto brāli. — Man būs jāpārtrauc mūsu satikšanās tik jaukie mirkļi, lai izpildītu savu doto solījumu.
To teicis, viņš piegāja pie gultas, pieskārās ar plaukstu Zcņas plecam un nošņācās:
— Lūdz piedošanu, kamēr vēl nav par vēlu!
— Piedošanu? No kā? — sirmgalvis Zeņa pārsteigts nogārdza.
— No manis, o nicināmais jaunekli!
— Par ko?
— Par to, ka tu mēģināji mani apšmaukt.
— Tu esi tas, kam jālūdz piedošana no rnanis! — Zeņa kaisli pretojās. — Es tevi izglābu, bet tu par to grasījies mani nogalināt. Es piedošanu nelūgšu!
— Nu, tad nevajag arī! — ar ļaunu izsmieklu piekrita Omārs Jusufs. — Es neuzstāju. Bet ņem vērā, ka tādā gadījumā tu pēc dažiem acumirkļiem mirsi.
— Miršu ar! Jauki! — spēku zaudējušais Zeņa lepni nočukstēja, lai gan tas viņam, protams, nemaz nelikās jauki.
— Omariņ! — mīli, bet stingri Chotabičs iejaucās viņu drausmīgajā sarunā. — Neaptumšo ar negodīgu rīcību mūsu ilgi gaidīto tikšanos. Tev tūliņ un bez jebkādiem iepriekšējiem nosacījumiem jāizpilda solījums, ko tu esi devis manam dārgajam draugam Voļkam ibn Aļošam. Turklāt ievēro, ka arī visucienīja- mais Zeņa ir mans labākais draugs.
Omārs Jusufs nespēcīgās dusmās grieza zobus, taču saņēmās un izmeta:
— Atjaunojies, o nekaunīgais jaunekli, un kļūsti tāds, kāds tu biji agrāk!
— Tā nu, rau, ir pavisam cita runa! — Zeņa sacīja.
Un kajitē visi priecājās par nepieredzēto skatu — par mirstoša sirmgalvja pārvēršanos trīspadsmit gadus vecā puišeli.
Vispirms viņa grumbainajos, iekritušajos vaigos ieradās sārtums, pēc tam viņa kailais galvaskauss sāka strauji apklāties ar baltiem matiem, kas drīz vien kļuva tumši tāpat kā viņa biezā bārda. Spēku atguvušais Zeņa vingri izlēca no gultas, pie tam līksmi pamirkšķinādams saviem draugiem. Viņu priekšā bija zaļoksnis drukns vīrietis, pēc izskata gadus četrdesmit vecs, bet no sev līdzīga vecuma biedriem viņš atšķīrās ar to, ka viņa bārda pati no sevis kļuva arvien īsāka un īsāka, kamēr beidzot pārvērtās par tikko samanāmu pūku, kas arī pēc tam pazuda. Bet pats viņš kļuva augumā arvien mazāks un plecos arvien šaurāks, līdz beidzot ieguva Zeņas Bogorada parasto izskatu un lielumu.
Tā Zeņa kļuva par vienīgo cilvēku pasaulē, kas var sacīt: «Kad es vēl biju sirmgalvis,» — ar tādām pašām tiesībām, ar kādām daudzi miljoni padzīvojušu cilvēku mēdz teikt: «Kad es vēl biju jauns palaidnis.»