Kamēr Voļka, šūpodamies pie āķa, mēģināja tikt skaidrībā ^^ par to, kas bija noticis, dūmi pamazam izklīda, un zēns pēkšņi atklāja, ka bez viņa istabā atrodas vēl kāda dzīva būtne. Tas l)ija kalsns, melnīgsnējs vecis ar bārdu līdz jostas vietai, greznu čalmu galvā, tērpies garā, smalkā baltas vilnas svārkā, kas bija bagātīgi izšūts ar zeltu un sudrabu; kājās viņam bija platas, sniegbaltas zīda bikses un maigi rožainas safjanādas kurpes ar augsti uzliektiem purngaliem.
Apči! — skaļi nošķaudījās nepazīstamais večuks un
nometās uz ceļiem, ar pieri skardams grīdu. — Sveicinu tevi, o brīnum jaukais un gudrais jaunekli!
— Jūs … jūs .. . vai jūs no namu pārvaldes? — iesaucās Voļka, ieplestām acīm apmulsis vērdamies viņā.
— O nē, mans jaunais pavēlniek, — atbildēja vecais, palikdams tai pašā stāvoklī un neganti šķaudīdams. — Es nenāku no namu pārvaldes. Es nāku no šī trauka. — Viņš norādīja uz dīvaino trauku, no kura vēl vijās tieva dūmu strūkliņa. — Tad zini jel tu, cildenākais no visiem daiļajiem, ka esmu visā pasaulē varenākais un slavenākais džins Hasans Abdurachmans ibn Chotabs vai, kā pie jums mēdz teikt, Hasans Abdurachmans Chotabovičs. Un man gadījās — apči! — brīnišķīgs piedzīvojums, kas, ja ar adatām būtu ierakstīts acu kaktiņos, noderētu par pamācību tiem, kas to grib ņemt vērā. Es, nelaimīgais džins, nepaklausīju Suleimanu ibn Daudu — lai miers viņiem abiem! — es un mans brālis Ornars Jusufs Chotabovičs. Tad Suleimans atsūtīja savu veziru Asafu ibn Barachiju, un tas mūs aizveda ar varu. Un Suleimans ibn Dauds — lai miers viņiem abiem! — pavēlēja atnest divus traukus: vienu vara, bet otru mala, un mani ieslodzīja māla traukā, bet manu brāli — Omāru Chotaboviču — vara traukā. Viņš aizzīmogoja abus traukus, uzspiezdams uz tiem visdiženāko no visiem — allaha vārdu, bet pēc tam pavēlēja džiniem, un viņi aiznesa mūs un iemeta manu brāli jūrā, bet mani upē, no kuras tu, o mans cildenais glābēj, — apči, apči! — izvilki mani. Lai tev ilgs mūžs, o … Atvaino mani, es būtu neizsakāmi laimīgs, ja dabūtu zināt tavu vārdu, visudaiļais jaunekli.
— Mani sauc Voļka, — atbildēja mūsu varonis, joprojām lēni šūpodamies pie griestiem.
-— Bet kāds ir tava laimīgā tēva vārds, lai svētīts viņš mūžu mūžos? Kā tava cienījamā māmuļa sauc tavu cildeno tētiņu — lai miers viņiem abiem?
— Viņa to sauc par Aļošu, tas ir, par Alekseju …
— Tad zini jel, o visubrīnišķīgākais no jaunekļiem, manas sirds zvaigzne, Voļka ibn Aļoša, ka turpmāk es izpildīšu visu, ko vien pavēlēsi, jo, raugi, tu mani izglābi no briesmīgā ieslodzījuma. Apči! . ..
Kāpēc jūs tā šķaudāties? — Voļka apvaicājās, it kā viss cits viņam būtu pilnīgi skaidrs.
Daudzie gadu tūkstoši, ko esmu pavadījis mitrumā bez svētīgās saules gaismas aukstajā traukā, kas dusēja ūdens dzīlēs, apbalvojuši mani, tavu necienīgo kalpu, ar nogurdinošām iesnām. Apči! . .. apči! . .. Bet tie visi ir tīrie sīkumi, kas nav tavas visudārgās uzmanības cienīgi. Pavēli man, o jaunais kungs! — Hasans Abdurachmans, pacēlis galvu, bet joprojām palikdams uz ceļiem, dedzīgi nobeidza.
— Vispirms, lūdzu, piecelieties, — teica Voļka.
Tavs vārds man ir likums, — vecais paklausīgi atbildēja un piecēlās kājās. — Gaidu tavas turpmākās pavēles.
Bet tagad, — Voļka nedroši bilda, — ja tas jūs neapgrūtina … esiet tik laipns … protams, ja tas jūs pārāk neapgrūtina .. . Vārdu sakot, man ļoti gribētos atrasties uz grīdas.
Tajā pašā acumirkli viņš bija lejā blakus vecajam Chota- jičam, kā mēs turpmāk vienkāršības dēj dēvēsim mūsu jauno ">aziņu. Vispirms Voļka steidzās aptaustīt bikses. Tās bija pil- īīgi veselas.
Sākās brīnumi.