Vienu gan es nesaprotu, — Omārs Jusufs domīgi teica, drebinādamies aiz aukstuma. — Es-taču pats savām ausīm dzirdēju, ka Suleimana džini sacīja: «Iemetīsim viņu, tas ir, mani, Rietumetiopijas jūras viļņos.» Tad nu es arī domāju, ja man kādreiz palaimēsies atkal skatīt zemi un saules gaismu, tad tas notiks pie Āfrikas saulainajiem krastiem. Bet šeit, — viņš norādīja uz iluminatorā redzamo salu, kas strauji attālinājās,
— tas taču nemaz neatgādina Āfriku. Vai nav tiesa, o mans brālīti Hasan?
— Tev taisnība, manai sirdij mīļais Ornar Jusuf, mēs atrodamies pie gluži citiem un no Āfrikas visai tāliem krastiem, — Chotabičs viņam atbildēja. — Mēs patlaban . ..
— Saprotu! Pioniera godavārds, saprotu! — Voļka pārtrauca brāļu sarunu un jūtu uzplūdā pat sāka lēkāt pa kajiti. — Tas tik ir vareni! Saprotu! … Saprotu!…
— Ko tu saproti? — nicīgi apjautājās Omārs Jusufs.
— Saprotu, kā jūs esat nokļuvis Arktikā.
— O nekaunīgais un lielīgais jaunekli, cik netīkams man ir tavs pārmērīgais lepnums! — ar riebumu sacīja Omārs Jusufs.
— Kā tu vari saprast to, kas paliek noslēpums pat man — visgudrākajam un visvarenākajam no džiniem! … Nu nekas, izteic savas domas, lai mēs ar manu dārgo brāli varētu par tevi pēc sirds patikas pasmieties.
— Kā nu jums tik. Ja gribat — smcjieties, ja negribat — nesmejieties. Bet cēlonis visam ir Golfa straume.
— Kā tu saki, kas ir cēlonis? — Omārs Jusufs dzēlīgi pārjautāja.
— Golfa straume, siltā straume, kas atnesusi jūs no dienvidu jūrām šurp uz Arktiku.
— Kādi nieki! — Omārs Jusufs nicīgi nosprauslojās, griezdamies pie sava brāļa pēc atbalsta.
Taču šis piesardzīgi klusēja.
— Nepavisam nav blēņas… — Voļka iesāka.
Bet Omārs Jusufs viņu pārlaboja:
— Es teicu nevis «blēņas», bet gan «nieki».
— Nepavisam tās nav blēņas un nav nieki! — Voļka saskaities turpināja. — Es tieši par Golfa straumi dabūju piecnieku ģeogrāfijā.
— Es tā ka neatceros tada jautājuma, — Chotabičs norupe- jies sacīja.
Un Voļka, lai Chotabičs neapvainotos, sameloja, ka par Golfa straumi viņš eksāmenu licis jau pērn.
Tā kā 2eņa atbalstīja Voļkas zinātnisko minējumu, tad arī Chotabičs tam pievienojās. Omārs Jusufs, palicis vienskaitlī, rādīja tādu seju, itin kā būtu samierinājies par dzirdēto Golfa straumi, bet slepeni turēja ļaunu prātu uz Voļku un viņa draugu.
— Esmu noguris, strīdoties ar tevi, o pašpārliecinātais jaunekli, — viņš teica, izrādīdams, ka žāvājas. — Esmu noguris un gribu gulēt. Tad nu dabū drīzāk vēdekli un vēdini no manis nost mušas, kamēr es atdusēšos.
— Pirmkārt, šeit mušu nav, un otrkārt, — kādas jums tiesības dot man pavēles? — Voļka sašuta.
— Tūdaļ būs mušas, — Omārs Jusufs novilka caur zobiem.
Un patiesi, tai pašā mirklī kajitē sāka spindzēt milzīgs daudzums mušu.
— Šeit var lieliski iztikt bez vēdekļa, — Voļka samierinoši aizrādīja, izlikdamies, ka nesaprot Omara Jusufa ņirgāšanos.
Viņš atvēra vispirms durvis un pēc tam iluminatoru. Spēcīgs caurvējš izrāva dūcošos mušu spietus no kajitcs gaitenī.
— Tā kā tā tu mani apvēdināsi ar vēdekli! — Omārs Jusufs kaprizi noteica, neveltīdams nekādu uzmanību Chotabiča mēģinājumiem nomierināt viņu.
— Nē, to es nedarīšu! — Voļka strauji attrauca. — Vēl nav bijis tāda cilvēka, kas piespiestu mani izpildīt izsmiekla pilnas prasības.
— Tātad es būšu pirmais.
— Nē, nebūsiet!
— Omariņ! — Chotabičs lūkoja iejaukties iekaistošajā ķildā.
Bet Omārs Jusufs, aiz niknuma gluži zaļš kļuvis, tikai dusmīgi atgaiņājās.
— Es labāk miršu, bet neparko neizdabāšu jūsu untumiem! — Voļka drūmi iesaucās.
— Nu tad tu ļoti drīz mirsi. Ne vēlāk par saules rietu, — Omārs Jusufs apgalvoja, derdzīgi smīnēdams.
Tai pašā mirkli Volkam iešāvās prātā lieliska doma.
— Tādā gadījumā drebi, nicināmais džins! — viņš iebrēcās visbriesmīgākajā balsī, kādā vien spēja. — Tu mani esi pārkaitinājis, un es esmu spiests apturēt sauli. Tā nenorietēs ne šodien, ne rīt, ne parīt! Tagad vaino pats sevi!
Tas bija ļoti riskants solis, ko Voļka izraudzījās. Ja Chotabičs būtu paguvis izstāstīt brālim, ka Arktikā saule šai gadalaikā spīd dienu un nakti, tad viss pagalam.
Bet Omārs Jusufs par atbildi uz Voļkas vārdiem tikai zaimojoši atteica:
— Plātībnieku plātībnicks, lielībnieku lielībnieks! Man pašam dažkārt tīk palielīties, taču pat vislielākās aizraušanās brīžos neesmu solījis apturēt lielā spīdekļa gaitu. To nevarēja izdarīt pat Suleimans ibn Dauds — lai miers viņiem abiem!
Voļka saprata, ka viņš ir glābts. Un ne vien glābts, bet var arī uzlikt iemauktus nepatīkamajam vecā Chotabiča brālim. Starp citu, Chotabičs atzinīgi pamirkšķināja Voļkam, bet par Zeņu nemaz nebija ko runāt. Viņš uzminēja Voļkas nodomu un jau tagad peldēja sajūsmā, līksmodams par apkaunojumu, kas nenovēršami būs jāpiedzīvo Omaram Jusufam.
— Neraizējieties, Omar Jusuf. Ja esmu teicis, ka apturēšu sauli, tad varat būt drošs: šodien tā nenorietēs.
— Puišelis! — Omārs Jusufs nicīgi izmeta.
— Jūs pats esat puišelis! — Voļka tikpat nicīgi viņam atcirta. — Par sauli es atbildu.
— Bet ja nu tā tomēr norietēs? — Omārs Jusufs vaicāja, smieklos vai aizrīdamies.
— Ja norietēs, tad es vienmēr izpildīšu jūsu visidiotiskākās pavēles.
— Nē-ē, — uzvaroši novilka Omārs Jusufs, — nē, ja saule par spīti tavam pašapzinīgajam solījumam tomēr norietēs — un tas, protams, tā notiks, — tad es tevi vienkārši apēdīšu! Apēdīšu ar visiem kauliem.
— Kaut vai ar visām tupelītēm, — Voļka vīrišķīgi atbildēja.
— Toties, ja saule šodien nenogrims aiz apvāršņa, vai tad jūs mani vienmēr klausīsiet?
— Ja saule nenorietēs? Lūdzu, ar vislielāko prieku, o vislielīgākais un visniecīgākais no visiem burvjiem! Tikai tam — hi-hi-hi! — ak vai, nav lemts piepildīties.
— Tas vēl ir ļoti liels jautājums, kam pēc dažām stundām būs jāsauc «ak vai», — Voļka skarbi atbildēja.
— Nu, pielūko! — Omārs Jusufs brīdinoši pakratīja pirkstu.
— Spriežot pēc saules stāvokļa, tai jānoriet pēc stundām astoņām deviņām. Man pat mazdrusciņ tevis žēl, o bezkaunīgais pienapuika, jo tev atlicis dzīvot mazāk par pusi no diennakts.
— Lūdzu, savu žēlumu paturiet pie sevis! Pažēlojiet labāk pats sevi.
Omārs Jusufs nicinoši irgāja, pavēris pie tam divi rindas sīku, nodzeltējušu zobu.
— Vai, kādi tev neglīti zobi, — Chotabičs viņu nožēloja.
— Kāpēc gan tu, Omar, nevarētu iegādāties zelta zobus, tādus kā man?
Omārs Jusufs tikai tagad pamanīja Chotabiča neparastos zobus, un viņa sirdi pārņēma visnejaukākā skaudība.
— Taisnību sakot, brāl, man neliekas, ka zelta zobi ir kāda sevišķa bagātība, — viņš sacīja, cik vien varēdams nicīgi. — Es gan labāk sev iegādāšos briljanta zobus.
Un patiesi, tai pašā mirklī viņa viltīgi smīnošajā mutē iemirdzējās trīsdesmit divi dimanti, tik dzidri kā visskaidrākais ūdens. Palūkojies maziņā bronzas spogulītī, ko šis švītīgais večuks, kā izrādījās, glabāja sev aiz jostas, Omārs Jusufs jutās ļoti apmierināts.
Tikai trīs apstākļi mazliet apēnoja viņa triumfu. Pirmkārt, Chotabičs neizrādīja nekādas skaudības pazīmes. Otrkārt, viņa briljanta zobi mirdzēja tikai tad, ja uz tiem krita gaisma. Bet, ja gaisma uz tiem nekrita, tad mute šķita gluži bez zobiem. Treškārt, briljanta zobi jau pirmajā mirklī saskrāpēja viņam mēli un lūpas līdz asinīm. Sirds dziļumos viņš pat nožēloja, ka bijis tik alkatīgs, taču to neizrādīja, lai nezaudētu savu cieņu.
— Nē, nē, — viņš iesmējās, pamanījis, ka Voļka taisās iet ārā no kajites. — Tev neizdosies atstāt telpu līdz pašam saulrietam. Es tevi ļoti labi saprotu: tu gribi noslēpties, lai izvairītos no pelnītās nāves. Es netaisos pēc tam skraidīt pa visu kuģi, tevi meklēdams.
— Lūdzu, — Voļka sacīja, — es varu palikt kajitē, cik ilgi vien jums tīk. Tā būs pat vēl labāk. Citādi man vajadzēs meklēt jūs pa visu ledlauzi, kad saule nenorietēs! Cik ilgi man, pēc jūsu domām, vajadzēs gaidīt?
— Ne ilgāk par deviņām stundām, o jaunais lielībniek, — Omārs Jusufs atbildēja, ņirdzīgi paklanīdamies, ar kreisās rokas īkšķi un rādītāja pirkstu uzsita knipi, un uz galdiņa, kas atradas zem paša iluminatora, uzradās milzīgs masivs ūdens pulkstenis. — Odens nepagūs sasniegt šo iedaļu, — viņš piebilda, piesizdams ar līko, brūno nagu pie pulksteņa sienas, — kad saule norietēs, un tā būs tava nāves stunda.
— Labi, es pagaidīšu, — Voļka sacīja.
— Mēs arī pagaidīsim, — Zeņa un Chotabičs teica.
Astoņas stundas aizritēja gandrīz nemanot, jo Zeņa nevarēja
atteikties no tāda prieka un piedāvājās iemācīt pašapzinīgo
Omāru Jusufu spēlēt dambreti, bet ar tādu noteikumu — kurš pirmais būs atdevis visus kauliņus, tas būs vinnējis.
— Tikai es tevi tā kā tā apspēlēšu, — Omārs Jusufs viņu brīdināja.
2eņa uzveica ķildīgo večuku neskaitāmas reizes. Omārs Jusufs briesmīgi skaitās, mēģināja blēdīties, taču viņu-vienmēr visi reizē atmaskoja, un viņš sāka jaunu partiju, kas beidzās tikpat bēdīgi.
— Nu jau arī ir pagājis noteiktais laiks, Omar Chotabo- vič, — Voļka beidzot sacīja.
— Nevar būt! — Omārs Jusufs teica, atraudamies no spēles.
Uzmezdams skatienu ūdens pulkstenim, viņš pārbijās, satraukts uzlēca no gultas, uz kuras sēdēdams bija cīnījies ar 2eņu dambretes spēlē, pieskrēja pie iluminatora, izbāza pa to galvu laukā un ievaidējās šausmas un nevarīgā niknumā: saule tāpat kā pirms astoņām stundām stāvēja augstu virs horizonta.
Tad viņš pagriezās pret Voļku un sērā balsī teica:
— Es laikam esmu mazliet kļūdījies savos aprēķinos. Pagaidīsim vēl pāris stundiņu.
— Kaut vai trīs! — Voļka atbildēja. — Bet tas tev tikpat nelīdzēs. Kā es teicu, tā notiks. Saule nenorietēs ne šodien, ne rīt, ne parīt.
Pēc četrarpus stundām Omārs Jusufs divdesmito reizi paraudzījās laukā pa iluminatoru, divdesmito reizi pārliecinājās, ka saule nemaz nedomā pazust aiz apvāršņa, nobālēja, sāka drebēt baiļu drebuļos un smagi nozvēlās uz ceļiem.
— Žēlo mani, o varenais jaunekli! — viņš izsaucās žēlabainā balsī. — Neesi bargs pret mani, savu necienīgo kalpu, jo, kliegdams uz tevi, es nezināju, ka tu esi stiprāks par mani!
— Bet, ja esmu vājāks, tad uz mani var kliegt? — Voļka jautāja.
— Protams, var, — Omārs Jusufs pārliecināti atbildēja, un visiem sametās derdzīgi.
— Ir nu gan tev brālītis! — 2eņa iečukstēja Chotabičam ausī. — Lūdzu, atvaino mani, bet viņš ir viens gauži nepatīkams, skaudīgs un negants vecis.
— Jā, — Chotabičs skumigi atsaucās, — brālis man nav nekāds jaukais.
— Celieties taču beidzot augšā! — Voļka nicīgi uzrunāja Omāru Jusufu, kas vēl joprojām stāvēja uz ceļiem un visu laiku tiecās noskūpstīt Volkam roku.
— Ko tu man pavēlēsi, o mans jaunais, bet varenais kungs? — Omārs Jusufs iztapīgi prasīja, berzēdams savas mīkstās plaukstas un pieceldamies kājās.
— Pagaidām tikai vienu: bez manas atļaujas tu nedrīksti ne uz acumirkli atstāt šo kajiti.
— Ar milzīgu prieku, o visu gudrais un visu varenais no visiem jaunekļiem! — glaimīgi atbildēja Omārs Jusufs, bailēs un bijībā uzlūkodams Voļku.
Kā Voļka bija teicis, tā arī notika. Ne tai dienā, ne otrajā, ne trešajā saule nenozuda aiz apvāršņa. Pieķēries kādam sīkam Omara Jusufa pārkāpumam, Voļka pagarināja saules nepārtraukto atrašanos pie debesīm līdz īpašam rīkojumam. Tikai dabūjis no Stepana Timofejeviča zināt, ka «Ladoga» beidzot sasniedzis tos platuma grādus, kur, kaut arī uz īsu brīdi, dienu nomaina nakts, Voļka to paziņoja Omararn Jusufam, parādīdams it kā sevišķu žēlastību necienīgajam un ķildīgajam džinam.
Omārs Jusufs dzīvoja klusu kā pelīte, ne reizi un ne uz vienu mirkli viņš neatstāja kajiti un padevīgi ielīda vara traukā, kad «Ladoga», orķestrim spēlējot un «urā» saucieniem skanot, beidzot pietauvojās piektās pašas piestātnes Archangeļskas ostā, no kuras tas bija atgājis tieši pirms trīsdesmit dienām.
Protams, Omaram Jusufam briesmīgi negribējās kaut vai uz laiciņu atgriezties atpakaļ vara traukā, kur viņš bija vientulībā pavadījis tik daudz drūmu gadsimtu. Bet Voļka svinigi apsolīja izlaist viņu ārā, tiklīdz viņi būs atgriezušies mājās.
Nav ko slēpt: kad Voļka ar vara trauku padusē atstāja viesmīlīgo «Ladogu», viņš sajuta ļoti lielu kārdinājumu iesviest trauku ūdenī. Bet, ja neesi vārdu devis, — saņemies, ja esi devis, — saturies. Un Voļka izkāpa piestātnē, apspiezdams sevī acumirklīgo kārdinājumu.
Ja uz «Ladogas» neviens ne reizes nebija painteresējies, ar kādām tiesībām Chotabičs un viņa draugi piedalās ekspedicijā, tad ir skaidrs, ka Chotabičam nemaz nebija grūti izdarīt apmēram tādu pašu kombināciju arī ar mūsu varoņu vecākiem un paziņām.
Vismaz tiklab vecāki, kā arī paziņas zēnu aizbraukšanu uz Arktiku uztvēra kā kaut ko pašu par sevi saprotamu, nemaz nejautādami, kādā noslēpumainā veidā viņi iekārtojušies uz «Ladogas».
Krietni ieturējuši pusdienas, zēni ilgi stāstīja saviem tuviniekiem par dažādiem piedzīvojumiem Arktikā, gandrīz neko nepiemelodami, taču ar gudru ziņu nepieminēja Chotabiču. Tikai Zeņa aizrāvies gandrīz vai izpļāpājās. Stāstot par pašdarbības vakariem, kas notika kopkajitē miglainā laikā, viņam paspruka:
— Bet te, saproti, izlien priekšā Chotabičs un saka …
— Kas par dīvainu vārdu — «Chotabičs»? — Tatjana Iva- novna brīnījās.
— Tas tev, māt, tikai izlikās. Es neteicu «Chotabičs», es sacīju «Potapičs». Tā sauca mūsu bocmani, — Zeņa neapjuka, kaut gan ļoti nosarka.
Starp citu, šim apstāklim neviens neveltīja nekādu uzmanību. Visi ar skaudību raudzījās uz Zeņu, kas diendienā kā ar sev līdzīgu bija saticies ar īstu, dzīvu bocmani.
Toties Voļkam tik tikko nenotika nelaime ar vara trauku. Viņš sēdēja ēdamistabā uz dīvana, ļoti lietpratīgi izskaidrodams vecākiem starpību starp ledlauzi un ledus lauzēju tvaikoni, un nepamanīja, ka no istabas nozuda vecmāmiņa. Pēc kādām piecām minūtēm viņa atgriezās, turēdama rokās… trauku ar Omāru Jusufu.
— Kas tas ir? — Aleksejs Aleksejevičs ziņkāri iejautājās. — Kur tu, māt, to dabūji?
— Iedomājies tikai, Aļoša, Voļkas čemodānā. Sāku kravāt lietas, redzu, — tur ir pavisam pieklājīga krūze. Noderēs spirta uzlējumiem. Vajadzēs tikai notīrīt, briesmīgi nosūbējusi.
— Tā nebūt nav uzlējumiem! — Voļka nobālēja un izrāva trauku vecmāmiņai no rokām. — Kapteiņa palīgs lūdza mani nodot to viņa paziņam. Es apsolīju jau šodien pat aiznest.
— Ļoti interesants trauks! — atzinīgi izteicās Aleksejs Aleksejevičs, kas sevišķi cienīja senus priekšmetus. — Dod šurp, Voļa, apskatīt! Ehē, izrādās, ka tam ir svina vāciņš! Interesanti, ļoti interesanti…
Viņš mēģināja atvērt trauku, bet Voļka saķēra krūzi ar abām rokām un murmināja:
— To nedrīkst taisīt vaļā! .. . Tas nemaz nav atverams .. . Tas ir gluži tukšs… Es apsolīju kapteiņa palīgam netaisīt
vaļa … lai vītņu iegriezums nesabojātos . ..
— Nu, paskat tikai, kā viņš uztraucies! Labi jau, labi, ņem savu trauku vesels! — Aleksejs Aleksejevičs sacīja, atdodams dēlam trauku.
Voļka kā bez spēka atkrita dīvānā, cieši spiezdams sev klāt drausmīgo trauku. Taču sarunas vairs nevedās, un drīz vien Kostiļkovs jaunākais piecēlās no savas vietas un, pateicis, cik vien iespējams, nepiespiesti, ka iešot atdot krūzi, gandrīz vai skriešus atstāja istabu.
— Tikai pielūko, neaizkavējies ilgi! — viņam nopakaļus sauca māte, bet no Voļkas vairs nebija ne vēsts.