Krastā Voļku jau sen gaidīja 2eņa un Chotabičs. Visapkārt bija kluss. Bezgalīgā naksnīgā debess plētās pār mūsu draugiem.
Pilnais mēness viesa savu nedzīvo, zilgano gaismu.
2eņa bija iedomājies paķert līdzi savu jūras binokli un pašreiz ar to aizrautīgi pētīja mēnesi.
— Bet tagad, biedri, pārtrauciet savas nodarbības astronomijā! — Voļka pienākdams teica. — Mūsu plašās programas nākošais numurs — mums visiem labi pazīstamā Omara Jusufa izlaišana brīvībā! Muziķa, tušu!
— Tāds ļaunprātis iztiks ari bez mūzikas! — 2eņa skarbi atsaucās.
Lai apliecinātu savu nicinājumu nīstajam džinam, viņš pagrieza traukam muguru un ar binokli tik ilgi pētīja mēnesi, kamēr aiz muguras izdzirda Omara Jusufa čērkstošo balsi:
— O varenais Voļka, lai tavam vispadevīgākajam kalpam būtu atļauts apjautāties, kas tās par melnām caurulēm, kurās ar savām cēlajām acīm tā ieurbies mans karsti mīļotais kungs un tavs draugs 2eņa?
— Citiem 2eņa, bet jums — Jevgeņijs Nikolajevičs! — 2eņa nepagriezies braši attrauca.
— Tas ir binoklis … Tas … lai tuvāk varētu redzēt, — Voļka mēģināja paskaidrot. — Zeņa apskata mēnesi ar binokli, lai labāk to redzētu. Lai tas izskatītos lielāks.
— O, cik patīkams, man domāt, ir šāds laika kavēklis! — Omārs Jusufs glaimīgi piebilda.
Viņš grozījās ap 2eņu, mēģinādams kaut ar acs kaktiņu ielūkoties binoklī, bet 2eņa tīši grieza viņam muguru, un pašiedomī- gais džins bija līdz sirds dziļumiem aizvainots par tik necienīgu izturēšanos. Ak, kaut nebijis šeit visuvarenā Voļkas, kas ar vienu pašu vārdu uz vairākām dienām apturēja saules kustību! Tad gan Omārs Jusufs zinātu, kā tikt galā ar nepaklausīgo puišeli! Bet Voļka stāvēja viņam līdzās, un saniknotajam džinam
neatlika nekas cits kā pazemīgi lūgt Zeņu dot viņam iespēju palūkoties uz lielo nakts spīdekli ar binokli, kas tik ļoti viņu bija ieinteresējis.
— Es arī lūdzu tevi parādīt laipnību manam brālim, — Chotabičs, kas līdz šim bija klusējis, atbalstīja brāļa lūgumu.
Zeņa negribēdams sniedza Omaram Jusufam binokli.
— Nicināmais jauneklis ir apbūris maģiskās caurules! — pēc dažiem acumirkļiem iekliedzās Omārs Jusufs, dusmās mezdams binokli zemē. — Tagad jau tās vairs nepalielina, bet gan gluži otrādi — daudzkart pamazina mēness vaigu! O, gan jau
kādreiz es tikšu klāt šim zenkim!
— Tu mūžīgi ne par ko uzbrēc cilvēkiem! — Voļka netīksmē teica. — Kur te Žeņas vaina? Tu pats skaties binoklī NO otra gala. — Viņš pacēla zāle nokritušo binokli un pasniedza to ļaunuma pilnajam džinam. — Jāskatās caur mazajiem stikliņiem.
Omārs Jusufs neticīgi paklausīja Voļkas padomam un drīz vien ar nožēlu teica:
— Ak vai, es biju labākās domās par šo spīdekli. Izrādās, ka tas ir dobuļains, izgrauztām malām kā pēdējā algādža paplāte. Nesalīdzināmi labākas ir zvaigznes! Kaut gan tās daudzkārt mazākas par mēnesi, taču bez redzamām vainām.
— Atļauj man, o mans brāli, pārliecināties par tavu vārdu pareizību, — ieinteresējies teica Chotabičs; paraudzījies binoklī, viņš izbrīnījies piekrita: — Šoreiz, kā liekas, manam brālim ir taisnība …
Pēc Chotabiča vārdiem nebija grūti secināt, ka Omara Ju- sufa autoritate viņa acīs jau sen ļoti stipri sašķobījusies.
— Kāda tumsonība! — Zeņa sašuta. — Būtu laiks jums zināt, ka mēness ir vairāk miljonu reižu mazāks par jebkuru zvaigzni.
— Nē, es vairs nevaru paciest šā puišeļa nemitīgos zaimus! — Omārs Jusufs ierēcās un sagrāba Zeņu aiz apkakles. — Vai tikai tu nesāksi mani pārliecināt, ka smilšu graudiņš ir lielāks par kalnu? No tevis to var sagaidīt. Nē, tagad nu es reiz pa visām reizēm ar tevi izrēķināšos!
— Rimsties! — Voļka viņam uzkliedza. — Rimsties, vai es tev uzgāzīšu virsū mēnesi un no tevis nekas pāri nepaliks! Man tas, bral, tikpat kā nospļauties. Tu taču mani pazīsti.
Sakaitinātais Omārs Jusufs negribot palaida vaļā ne pa jokam pārbijušos Zeņu.
— šoreiz tu pilnīgi veltīgi sāki trakot, — teica Voļka. — Zeņam ir taisnība. Apsēdies, un es tev visu pacentīšos izskaidrot.
— Man nekas nav jāskaidro, es pats visu lieliski zinu! — Omārs Jusufs uzpūtīgi iebilda, taču nepaklausīt Voļku neuzdrošinājās.
Par astronomijas tēmām Voļka varēja runāt stundām ilgi. Tā bija viņa sirdslieta. Viņš bija izlasījis visas populārzinātniskās grāmatas par kosmosu un ar aizrautību klāstīja to saturu visiem, kas vien vēlējās dzirdēt. Bet Omārs Jusufs acīm redzami nevēlējās viņu uzklausīt. Visu laiku viņš nicinoši krekstēja un beidzot neizturējis norūca:
— Nekad neticēšu taviem vārdiem, kamēr nebūšu par tiem īstenībā pārliecinājies.
— Kā tad tas būtu «īstenībā?» — Voļka brīnījās. — Vai tikai tu nevēlies aizlidot uz mēnesi, lai pārliecinātos, ka tas nav vis nekāds mazs disks, bet milzīga lode?
— Un kādēļ gan lai neaizlidotu? — Omārs Jusufs vīzdegunīgi jautāja. — Ņemšu un šodien pat aizlidošu.
— Bet mēness taču ir neiedomājami tālu.
— Omāru Jusufu nebiedē lieli atstatumi. Jo vairāk tāpēc, piedod man, ka es stipri šaubos par tavu vārdu patiesīgumu.
— Bet ceļš uz to iet pa bezgaisa telpu, — Voļka godīgi iebilda.
— Es ļoti labi varu iztikt bez gaisa.
— Lai jau lido! — Zeņa nikni pačukstēja Voļkam. — Citādi mēs ar viņu vēl daudz raižu piedzīvosim.
— Protams, lai jau lido, — Voļka klusu piekrita. — Taču es uzskatu, ka mans pienākums brīdināt viņu par to, kas sagaidāms ceļā . .. Iegaumē, Omar Jusuf, — viņš turpināja, pievērsdamies uzpūtīgajam džinam, — iegaumē, ka tur ir' briesmīgi auksts.
— Es aukstuma nebaidos. Uz drīzu redzešanos! — Omārs Jusufs nevērīgi noteica. — Es aizlidoju!
— Tādā gadījumā, ja nu tu esi nolēmis lidot uz mēnesi, lai būtu kā būdams, uzklausi mani vismaz vienā ziņā. Vai tu apsoli bez ierunām pakļauties maniem vārdiem?
_ — Lai notiek, apsolu, — piekāpīgi teica džins, manāmi atbrīvodamies no Voļkas ietekmes.
— Lidojums no Zemes tev jāsāk ar ātrumu, ne mazāku kā vienpadsmit kilometri sekundē. Pretējā gadījumā, varu apgalvot, tu nekad nesasniegsi mēnesi.
— Ar prieku un labpatiku! — Omārs Jusufs saknieba savas plānās, zilās lūpas. — Bet cik liels tad ir kilometrs? Pasakiet, jo tāda garuma mēra nezinu.
— Nu, kā lai tev to paskaidro … — Voļka kļuva domīgs. — Raugh kilometrs — tas ir apmēram tūkstoš un četri simti soļu.
— Vai tavu soļu? — noprasīja džins. — Tātad manu soļu' kilometrā būs ne vairāk kā tūkstoš divi simti. — Viņam bija pārspīlētas domas par savu augumu. Viņš nebija lielāks par Voļku, bet pārliecināt viņu par to tā arī neizdevās.
— Pielūko, nesasities pret cieto debess jumolu, — Chotabičs teica, vēlēdams brālim labu ceļa vēju, taču arī pats ne visai ticēdams Voļkas stāstījumiem par Visuma uzbūvi.
— Labi, nemāci mācīto! — dzestri atsaucās Omārs Jusufs, ar briesmīgu ātrumu uzšāvās gaisā, acumirklī nokaita līdz baltkvēlei un nozuda skatienam, atstādams aiz sevis garu ugunīgu svītru.
— Pagaidīsim viņu, mani draugi, — Chotabičs bikli ieteica, juzdamies savu draugu priekšā vainīgs par Omara sagādātajām nepatikšanām.
— Nē, tagad jau nu gaidi viņu vai negaidi, tā kā tā nesagaidīsi, — Voļka attrauca. — Viņš neuzklausīja manu padomu, kas pamatojas uz zinātniskiem pētījumiem, un tagad nekad vairs neatgriezīsies uz Zemes. Ja tavs Omārs aizlidojis ar mazāku ātrumu nekā vienpadsmit kilometri sekundē, tad viņš tagad visu
laiku riņķos ap Zemi. Ja gribi zināt, viņš tagad ir pārvērties par Zemes pavadoni.
— Ar jūsu atļauju es tomēr mazliet pagaidīšu, — čukstēja noskumušais Chotabičs.
Vēlu nakti viņš nepamanīts ielavījās Voļkas istabā un, pārvērties par zelta zivtiņu, klusu ielēca akvarijā. Vienmēr, kad Chotabičs par kaut ko bija satraukts, viņš nepārnakšņoja vis zem gultas, bet gan akvarijā. Šoreiz viņš bija sevišķi satraukts. Viņš bija nogaidījies Omāru Jusufu vairāk nekā piecas stundas, bet tā arī nesagaidīja …
Kādreiz zinātnieki izgudros tik prccizus aparatus, ar kuriem būs iespējams noteikt visniecīgāko pievilkšanas spēku, kāds jūtams uz Zemes, kad tai garām virzās vissīkākie debess ķermeņi. Un kāds astronoms, kas varbūt bērnībā būs lasījis mūsu gra- matu, pēc ilgiem un rūpīgiem aprēķiniem konstatēs, ka kaut kur, samērā netālu no Zemes, riņķo sešdesmittrīsarpus kilograma smags debess ķermenis. Tad plašajā astronomijas katalogā ar kādu daudzzīmju skaitli ierakstīs Omāru Jusufu, ķildīgo un aprobežoto džinu, kas pārvērties par Zemes pavadoni vienīgi sava neciešamā rakstura dēļ un tāpēc, ka viņš kā tumsonis noniecināja zinātnes atziņas.
Kāds cilvēks, no mūsu mutes uzzinājis šo pamācošo atgadījumu, kas noticis ar Chotabiča brāli, nopietni apgalvoja, ka reiz naktī viņš redzējis pie debesīm strauji pazibam spīdekli, kas pēc formas atgādinājis veci ar garu, plīvojošu bārdu. Kas attiecas uz šā stāsta autoru, tad viņš minētajam apgalvojumam netic: Omārs Jusufs taču bija pārlieku niecīgs radījums.