airākas dienas Chotabičs skuma pēc brāļa, slēpdamies akvarijā, bet vēlāk aprada, un dzīve ritēja kā iepriekš. Reiz mūsu draugi tā paklusu tērzēja ar Chotabiču, kas, ievērojot agro rīta stundu, turpināja zvilnēt pagultē.
— Iespējami nokrišņi, — Zeņa teica, palūkojies pa logu.
Drīz vien visu debesi tiešam aizsedza mākoņi un saka smidzināt nemīlīgs lietus.
— Varbūt paklausīsimies? — Voļka it kā nevērīgi pamāja uz jauno radiouztvērēju, ko vecāki bija dāvājuši par veiksmīgu pāreju septītajā klase, un ar manāmu prieku ieslēdza radio.
Simfoniskā orķestra varenās skaņas pildīja istabu.
Chotabičs brīnīdamies izbāza galvu no gultas apakšas: Kur gan atrodas tāds vairums cilvēku, kas tik līksmi spēlē uz dažādiem mūzikas instrumentiem?
— Ak jā! — Zeņa iesaucās. — Chotabičs taču nekā nezina par radio!
(Lai cik dīvaini tas arī būtu, taču steigas dēļ «Ladogas» kop- kajitei bija aizmirsuši iegādāties radiouztvērēju.)
Paris stundu zēni ar labpatiku vēroja Chotabiču. Radio- technikas sasniegumi bija vecīti galīgi satraukuši. Voļka uzgrieza viņam Vladivostoku, Tbilisi, Kijevu, Ļeņingradu, Alinsku, Taškcntu. No radioaparata paklausīgi plūda laukā dziesmu skaņas, dārdēja marši, bija dzirdamas runas visdažādākās valodās. Vēlāk zēniem radio apnika. Laukā sāka spīdēt saulīte, un viņi aizgāja izklaidēties, atstādami savaldzināto Chotabiču pie radiouztvērēja.
Tieši uz šo laiku attiecināms noslēpumainais gadījums, kurarn
Voļkas vecmāmiņa vēl šobaltdien nav atradusi izskaidrojumu.
Drīz pēc zēnu aiziešanas viņa gāja izslēgt radiouztvērēju un pilnīgi tukšā istabā dzirdēja kada veca cilvēka krekstēšanu. Pēc tam viņa pamanīja, ka pa skalu pati no sevis virzās variometra zilganā šautriņa .. .
Pārbiedētā vecīte nolēma pati nepieskarties radio uztvērējam, bet skriet pec Voļkas. Viņa to panāca pie autobusu pieturas. Voļka apjuka, teica, ka viņš papildinot radiouztvērēju, automatizējot to, un ļoti lūdza vecmāmiņu nekā neteikt vecākiem, jo viņš, sak, gatavojot tiem pārsteigumu. Kaut gan šie vardi nemaz nespēja nomierināt vecmāmiņu, viņa tomēr apņēmās šo noslēpumu neizpaust.
Līdz pašam vakaram viņa drebēdama klausījās, kā tukšā istabā brīžiem atskanēja dīvaina, apspiesta klepošana.
Šajā dienā radiouztvērējam nebija ne mirkli atpūtas. Ap pulksten diviem naktī gan tas tiešam apklusa. Izrādījās, ka vecais vienkārši bija aizmirsis, kā uztvert Taškentu. Viņš pamodināja Voļku, iztaujaja viņu un atkal devās pie radiouztvērēja . ..
Notika kaut kas negaidīts: vecais līdz neprātam bija aizrāvies ar radio.