Ziemas brīvlaikā Zeņa aizbrauca pie radiem uz Zveņigorodu. Ceturtajā janvarī uz viņa vārda pienāca vēstule, kas bija sevišķi nozīmīga vismaz trejādi. Pirmkārt, tā bija pirmā vēstule viņa mūžā, adresēta nevis Zeņam vai Jevgeņijam, bet Jevgeņijam Nikolajevičain Bogoradam. Otrkārt, ta bija pirmā vēstule, ko Chotabičs rakstīja savam jaunajam draugam. Taču visnozīmīgākais bija šā augstākā mērā ievērojamā vēstījuma saturs.
Te tas būs ar dažiem īslnājumicm:
«O mans visucienījamais un visudargais draugs, nesalīdzināmi daiļā skolu un sporta laukumu rota, tēvijas zinātņu un mākslu reibinošā cerība, savu vecāku un draugu prieks un lepnums, Jevgeņij ibn Nikolaj no slavenās un augstdzimušās Bogo- radu dzimtas, lai rozes bez ērkšķiem klāj tavu dzīves ceļu un lai tas būtu tik ilgs, cik to novēl tev tavs skolnieks Hasans Abdurachmans ibn Chotabs!
Ceru, ka tev vēl ir prātā, cik liels bija mans prieks un mana pateicība, kad tu, o mans jaunais draugs un mana jaunā glābēja draugs, atbrīvoji no drausmīgā ieslodzījuma vara traukā manu
nelaimīgo brāli Omāru Jusufu ibn Chotabu, ar kuru mēs tik nežēlīgā kārtā bijām šķirti garus gadu tūkstošus.
Taču tūlīt pēc ilgi gaidītās atkalredzēšanās priekiem sekoja arī smaga vilšanās, jo, raugi, izrādījās, ka mans brālis ir nepateicīgs, aprobežots, ķildīgs un nenovīdīgs radījums. Un viņš, kā tu droši vien atceries, bija nolēmis aizlidot uz Mēnesi, lai pats pārliecinātos, vai patiešām tā virsma ir pārklāta ar kalniem, ka par to, pamatodamies uz zinātni, ko sauc par «astronomiju», paziņoja mūsu augsti mācītais draugs Voļka ibn Aļoša.
Ak vai! Ne jau godīga zinātkāre vadīja manu neprātīgo brāli, nevis cēla un slavējama tieksme izzināt pasauli, bet gan niecības pilna un tumsonīga vēlēšanās pazemot un apkaunot cilvēku, kas centās atturēt viņu no kļūmīga soļa.
Viņš neņema vērā arī citas zinātnes, tā sauktās «mecha- nikas» likumus un tadā kārta aiz paša vainas saka mūžīgi un bez kādas jēgas riņķot ap Zemi, kura, kā man nesen izdevās uzzināt (kas gan to būtu domājis!), savukārt pati riņķo ap Sauli.
Pirms četrām dienām saņēmu no tevis, o Zeņa ibn I\oļa, vēstījumu, ko zinātniskā vārdā sauc par «telegramu», kurā tu tik cēlsirdīgi un patīkami vēlēji man laimes Jaunajā gadā. Un tad es atcerējos, ka augām dienām un naktīm pa debesīm klimst mans nejaukais, bet tomēr dziļi nelaimīgais brālis un ka nav neviena, kas apsveiktu viņu Jaunajā gadā. Un tad es saposos un tieši pusdienā aizlidoju plašajās debesu tālēs, lai apciemotu Omāru Jusufu, apsveiktu viņu un, ja tas būtu iespējams, palīdzētu viņam atgriezties uz Zemes.
Es neapgrūtināšu tavu vēlīgo uzmanību, o Zeņa ibn Kola, ar aprakstiem, kā man izdevās tikt galā ar gravitacijas spēkiem, jo tas nav mana vēstījuma nolūks. Pietiks, ja pateikšu, ka arī es sākumā izlidoju apmēram ar tādu pašu ātrumu kā Omārs Jusufs un tāpat kā viņš pārvērtos Zemes pavadonī, bet pārvērtos tikai uz brīdi un tieši tik ilgi, cik rnan bija nepieciešams, lai tiktos ar Omāru. Bet tad, kad es redzēju, ka man laiks atgriezties uz Zemi, es pagriezos pret to ar seju un piešķīru savam ķermenim tieši tādu ātrumu, kāds vajadzīgs, lai pārvarētu spēku, kas bija licis
man riņķot ap zemeslodi kā riņķo cieši nostiptā auklā iesiets ar ūdeni piepildīts spainītis dažazēna rokās.Kāds ir šis ātrums par to te nav ko rakstīt. Kad satiksimies es tev parādīšu visus aprēķinus ko izdarīju jau iepriekš pateicotie zināšanām matemātikā, astronomijā un mechanikā, par ko man jāsaka paldies tev un Voļkam ibn Aļošam, jūsu eēlsirdībai un lielajai pacietībai. Taču tas nav tagad galvenais. Man gribējās apciemot savu brālīti …»
Šajā vietā Chotabičs acīm redzot bija apraudājies, jo vēstulē te izplūdusi tinte. Mums gribot negribot jāizlaiž dažas rindas.
«Pametis Zemi, kas rotājās spožā pusdienas gaismā, es drīz vien nokļuvu galīgā tumsā, baismīgā un neciešami aukstā. Un šajā stindzinošajā tumsā joprojām, blāvi mirdzot, zaigoja tālo zvaigžņu punkti, un acis žilbināja liesmojošās Saules mazliet iedzeltenais disks.
Ilgi es lidoju aukstumā, tumsā un klusumā un jau galīgi biju zaudējis cerības par sava nodoma izdošanos, kad pēkšņi pie melnā debess samta, Saules spilgti apmirdzēts, parādījās garš
un izkāmējis ķermenis. Tas tuvojās man ar milzīgu ātrumu, un pēc garās bārdas, kas plīvoja kā komētas aste, un no nepārtrauktās niknās murmināšanas es bez grūtībām pazinu savu brāli.
— Selam aleikum, Omariņ! — es iesaucos, kad mēs nonācām blakus. — Vai esi pie labas veselības?
— Nekas, veselība diezgan laba, — nelabprāt un pikti atteica man Omārs Jusufs. — Kā redzi, riņķoju palēnām apkart Zemei. — Viņš pačāpstināja ar lūpām un vēsi piebilda:
Bet tagad saki, kas tev vajadzīgs. Neaizmirsti, ka esi atlidojis pie aizņemta cilvēka. Dari, kas darāms, — un lido prom.
Ko tad tu tādu dari, o mans dārgais brāli? — es viņam pajautāju.
Un viņš man atbildēja:
Kā tā, ko daru?! Es taču tev teicu, ka strādāju par Zemes pavadoni. Riņķoju te kā nolādēts augām dienām un naktīm bez mazākās atpūtas .. .
— Ak es nelaimīgais! — tad es iesaucos dziļās skumjās. — Cik gan bēdīga un neinteresanta tava dzīve mūžīgā aukstumā un tumsā, nemitīgi un bez jēgas riņķojot tālu prom no visa dzīvā!
Un es sāku gauži raudāt, jo man bija bezgalīgi žēl mana braļa.
Bet Omārs Jusufs uz maniem sirsnīgajiem vārdiem tikai vēsi un augstprātīgi atteica:
— Nežēlo tu mani, jo man mazāk par visiem citiem vajadzīga tava līdzjūtība. Paraugies tik — un tu pārliecināsies: esmu vislielākais no visiem debesu ķermeņiem. Tiesa, Saule un Mēness gan spīd, un pat diezgan spoži, bet es nespīdu, toties es esmu nesalīdzināmi lielāks par tiem. Es nemaz nerunāju par zvaigznēm, kuras ir tik mazas, ka diezgan daudz tādu var viegli novietoties uz mana naga. — Šajā brīdī viņa sejā atplaiksnlja kaut kas līdzīgs labvēlīgam smaidam. — Ja vēlies, — viņš teica, — pievienojies man, kļūsti par manu pavadoni — riņķosim abi kopa. Un tad, mani neskaitot, tu būsi lielākais starp debesu ķermeņiem.
Taču veltīgi es nopriecājos par šo, kaut ari neparasto brāļa jūtu izpausmi, jo Omārs Jusufs savu priekšlikumu pamatoja šādiem vārdiem:
■— Redzi, visiem spīdekļiem ir pavadoņi, bet man nav. Pat drusku neērti citu spīdekļu priekšā.
Biju pārsteigts par sava brāļa gara nabadzību un muļķīgo patmīlību. Sapratu, ka viņš nevēlas atgriezties uz Zemes, un ar smagu sirdi pateicu:
— Paliec sveiks, jo man jāsteidzas: man vēl jāapsveic viens otrs no maniem jaunajiem draugiem.
Bet Omārs, kuram acīm redzot iepatikās viņa ideja, ierēcās:
— Bet kas būs mans pavadonis? Labāk paliec ar labu, citādi saplosīšu tevi gabalosl
Izteicis šos vārdus, viņš ieķērās manā kreisajā kājā, bet es nesamulsu, strauji pacirtos sāņus un izrāvos no Omara rokām, atstājis tajās tikai vienu no savām kurpēm. Viņš, protams, gribēja mani noķert, bet nespēja to izdarīt, jo tam bija jāturpina savs bezgalīgais ceļš pa slēgtu līkni, ko dēvē par «orbitu».
Taču, atlidojis pieklājīgā attālumā, es tomēr izjutu nelielu žēlumu pret savu nepatīkamo un patmīlīgo brāli un uzsaucu:
— Ja jau tev tā vajadzīgi pavadoņi, o Omar Jusuf, tad tā lieta ir glābjama!
Izrāvu no savas bārdas piecus matus, saplosīju tos sīkos gabaliņos un izkaisīju uz visām pusēm. Un tad ap Omāru Jusufu sāka riņķot daudz dažādas krāsas glītu lodīšu — no zirņa lieluma līdz krietna ķirbja lielumam. Tie bija viņam pilnīgi piemēroti pavadoņi gan lieluma, gan skaistuma ziņā.
Manam brālim kā jau ne visai gudram radījumam līdz šim mirklim laikam gan vienkārši nebija iešāvies prātā, ka viņš pats var radīt sev pavadoņus. Aiz sava lepnā prāta viņam tūdaļ iegribējās pavadoni kalna lielumā. Un šāds pavadonis viņam patiešām tūdaļ arī radās. Bet, tā kā šī kalna vielas masa tūkstoš un tūkstoš reizes pārsniedza mana aušīgā un stulbā brāļa Omara
Jusufa svaru, tad Omārs Jusufs turpat uz vietas ar visu sparu atsitās pret paša radīto jauno debess ķermeni, atsperīgi atlēca no tā kā futbola bumba un gaudodams sāka ātri ātri riņķot tam apkart.
Tā Omārs Jusufs krita par upuri savai nesamērīgajai godkārībai, pārvērzdamies par sava personīgā pavadoņa pavadoni.
Bet es atgriezos uz Zemes un apsēdos rakstīt tev, o visu labo īpašību iemiesojums, šo vēstuli, lai tu nepaliktu neziņā par notikušo.
Tāpat arī steidzos tev paziņot, ka man gadījas radioaparatu veikalā Gorkija ielā redzēt kādu brīnišķīgu deviņlampu uztvērēju. Tā labās īpašības nemaz nav uzskaitāmas, un arī ar savu izskatu tas iepriecina visizvēlīgāko aci, un man ienāca prātā, ja šim uztvērējam pielāgotu …»
Taču tālāk sākas jau tipiska aizrautīga radioamatiera vēstule, un citēt to nav nekādas nozīmes, jo tie, kas aizraujas ar šo darbu, neatradīs tajā nekā jauna, bet tie, kas ar sakaru līdzekļu rūpniecības nozari nav aizrāvušies, neatradīs tajā nekā tāda, kas būtu viņu uzmanības cienīgs.
LIH. Epilogs
adījumā, ja kāds no šās dziļi patiesās grāmatas lasītājiem, iedams pa Maskavu, pa Razina ielu, ieskatītos Galvenā Ziemeļu jūras ceļa pārvaldes pieņemamajās telpās, tad daudzu desmitu citu pilsoņu vidū, kas sapņo par darbu Arktikā, viņš ieraudzītu vecīti ar cietu salmu cepuri galvā, zeltā un sudrabā rotātām sārtām kurpēm kājās. Tas ir vecais Chotabičs, kas, neraugoties uz visām pūlēm, nekādi nevar iekārtoties par radistu kādā no polarajām stacijām.
Jau viņa ārējais izskats vien — garā, sirmā bārda līdz jostas vietai un tātad arī neapšaubāmi lielais vecums — ir nopietns šķērslis, lai viņu nosūtītu strādāt bargajos Arktikas apstākļos. Taču galīgi bezcerīgs viņa stāvoklis kļūst, kad vecītis sāk izpildīt anketu.
Uz jautājumu par savu nodarbošanos līdz 1917. gadam viņš godīgi ieraksta: «Džins-profesionalis.» Uz jautājumu par vecumu — «3732 gadi un 5 mēneši.» Uz jautājumu par ģimenes stāvokli viņš vientiesīgi atbild: «Bārenis. Neprecējies. Ir brālis, vārdā Omārs Jusufs, kas līdz pērnā gada jūlijam dzīvoja Ziemeļu Ledus okeana dibenā vara traukā, bet patlaban strādā par Zemes pavadoni» un tā tālāk, un tamlīdzīgi.
Izlasījuši anketu, visi domā, ka Chotabičs nav pie pilna prāta, kaut gan mūsu stāsta lasītāji labi zina, ka vecītis raksta pilnīgu patiesību.
Protams, tas viņam būtu nieks — pārvērst sevi par jaunu cilvēku, uzrakstīt sev kaut kādu pieklājīgu biogrāfiju vai ļaunākajā gadījumā izdarīt tādu pašu kombināciju kā pirms brauciena uz «Ladogas». Taču vecītis ir cieši apņēmies iekārtoties darbā Arktikā godīgi un bez jebkādas mānīšanās.
Starp citu, pēdējā laikā viņš aizvien retāk un retāk iegriežas Galvenā Ziemeļu jūras ceļa pārvaldes pieņemamajās telpās. Viņš ir nolēmis pastudēt radiotechnikas teoriju, lai iemācītos patstāvīgi konstruēt radioaparatus. Ievērojot viņa spējas un darba mīlestību, tas nemaz nav neiespējami. Viss atkarīgs no viņa skolotājiem. Chotabičs vēlas, lai viņa skolotāji būtu tā abi jaunie draugi, un, kā mēs jau to zinām, vienīgais, ko viņi varēja tam piedāvāt — tas ir, katru dienu kopīgi izņemt to, ko viņiem pašiem iemāca skolā. Chotabičs visu rūpīgi apsvēra un nolēma, ka galu galā tas nemaz nebūs tik slikti.
Un tāpēc kā Voļka, tā Zeņa patlaban mācās ļoti uzcītīgi, uz apaļiem piecniekiem, lai nebūtu jāsarkst sava sirmā skolnieka priekšā. Kopā ar Chotabiču viņi jau ir nolēmuši, ka viņš ar zēnu palīdzību un reizē ar viņiem beigs vidusskolas kursu. Un pēc tam kā viņš, tā arī viņi sāks mācīties augstskolā. Bet tur nu viņu ceļi šķirsies.
Zeņa, ja vien jūs atceraties, jau sen izvēlējies mediķa profesiju, bet Voļkam ir tādi paši nodomi kā Chotabičam. Viņš cer kļūt par radiokonstruktoru un, varu jums apgalvot, nebūs no pēdējiem šajā grūtajā, bet interesantajā darbā . ..
Mums atliek (tikai atsveicināties no šā jocīgā un aizkustinošā stāsta varoņiem un novēlēt viņiem labu veselību, panākumus mācībās un turpmākajā dzīvē. Ja jums kādreiz gadītos sastapt kādu no viņiem, tad lūdzami pasveiciniet tos no autora, kas ar lielu mīlestību viņus iecerējis un ar sirsnību vadījis visās gaitās.