pavēli man! — turpināja Chotabičs, padevības pilnām acīm lūkodamies Voļkā. — Vai tev nav kādas bēdas, o Voļka Ibn Aļoša? Saki, un es tev palīdzēšu! Vai tevi nenomāc kādas Raizes?
Nomāc, — bikli atbildēja Voļka. — Šodien man ir eksanens ģeogrāfijā.
Eksāmens ģeogrāfijā? — iesaucās vecais un svinīgi pacēla savas izdēdējušās, spalvām apaugušās rokas. — Eksamens ģeogrāfijā?! Tad zini jel, o visubrīnišķīgākais no brīnišķīgajiem, ka tev ir nedzirdēti laimējies, jo, raugi, man vairāk par visiem citiem džiniem ir zināšanu ģeogrāfijā, man, tavam uzticamajam kalpam Hasanam Abdurachmanam ibn Chotabam.
Mēs abi dosimies uz skolu, lai svētīti tās pamati un jumts! Pats paliekot neredzams, es tev teikšu priekšā atbildes uz visiem jautājumiem, kurus tev uzdos, un tu kļūsi slavens starp savas skolas skolēniem un arīdzan starp visiem savas krāšņās pilsētas skolu skolēniem.
— Pateicos, Hasan Chotabič, — Voļka smagi jo smagi nopūtās. — Pateicos, tikai nekada priekšā teikšana man nav vajadzīga. Mēs, pionieri, principā esam pret priekšā teikšanu. Mēs pret to organizēti cīnāmies.
Kā gan vecais džins, kas tik daudzus gadus bija pavadījis ieslodzījumā, būtu varējis saprast zinātnisko vārdu «principā»? Bet nopūta, ar kādu viņa jaunais glābējs pavadīja šos cēlo skumju pilnos vārdus, nostiprināja Chotabičā pārliecību, ka viņa palīdzība Voļkam ibn Aļošam nepieciešama vairāk kā jebkad.
— Tu mani ļoti sarūgtini ar savu atteikšanos, — Chotabičs teica. — Un, pats galvenais, iegaumē: neviens manu priekšā teikšanu nemanīs.
— Kā tad! — Voļka rūgti iesmējās. — Sergejam Semjonovičam ir tik smalka dzirde, ka nekur glābties!
— Nu tu mani ne tikai sarūgtini, bet arī apvaino, o Voļka ibn Aļoša. Ja Hasans Abdurachmans ibn Chotabs saka, ka neviens nemanīs, tad tā arī būs.
— Itin neviens pats? — drošības dēļ pārvaicāja Voļka.
— Neviens pats. Tas, ko man būs tā laime pateikt tev priekšā, no manām godbijības pilnajām lūpām nokļūs tieši tavās augsti cienījamās ausīs.
— Tiešām nezinu, ko lai ar jums daru, Hasan Chotabič, — Voļka liekuļoti nopūtās. — Briesmīgi negribas atsakoties jūs apbēdināt.. . Labi, lai arī notiek!… Ģeogrāfijā — tā nav ne matematika, ne arī krievu valoda. Matematikā vai krievu valodā es jau neparko nepiekristu pat vismazākai priekšā teikšanai. Bet tā kā ģeogrāfijā tomēr nav pats svarīgākais priekšmets.. . Nu, tad ejam ātrāk! … Tikai… — Te viņš pārlaida kritisku skatienu vecā Chotabiča neparastajam ietērpam. — M-m-m- ja-a-a . .. Kā gan jūs varētu pārģērbties, Hasan Chotabič?
— Vai tad mans apģērbs netiksmina tavas acis, o visucienījamakais no Voļkām? — Chotabičs bēdājās.
— Tīksmina, noteikti tīksmina, — Voļka diplomātiski atbildēja, — bet jūs esat ģērbies … kā lai to pasaka … Mums ir mazliet citāda mode … Jūsu tērps būs pārāk uzkrītošs . ..
Pēc mirkļa no mājas, kura kopš šās dienas dzīvoja Kostiļkovu ģimene, izgāja Voļka, turēdams zem rokas Chotabiču. Vecais izskatījās lielisks jaunajā audekla uzvalkā ar izšūtu ukraiņu kreklu mugurā un cietu salmu cepuri galvā. Vienīgais, ko viņš nevēlējās apmainīt, bija apavi. Atsaukdamies uz trīstūkstošgadīgām varžacīm, viņš paturēja savas sārtās kurpes ar uzliektajiem purngaliem, kuras savā laikā droši vien būtu padarījušas vai gluži traku vislielāko modes noteicēju kalifa Haruna al Rašida galma.
Un tā, lūk, Voļka ar pārvērtušos Chotabiču gandrīz vai skriešus tuvojās 245. zēnu vidusskolas ieejai. Vecais koķeti pa-
vēras stikla durvīs kā spogulī un bija ar sevi apmierināts.
Šveicars, pavecaks vīrs, kas pašreiz solidi lasīja avīzi, Voļku un viņa pavadoni ieraugot, labprāt nolika avīzi sāņus. Viņam bija karsti un gribējās parunāties.
Lēkdams uzreiz pāri vairākiem pakāpieniem, Voļka traucās augšup. Gaiteņos bija tukšs un kluss — droša un bēdīga pazīme, ka eksāmeni jau sākušies un Voļka tātad nokavējies.
— Un kur tad jūs, pilsoni? — šveicars vēlīgi jautāja Chotabičam, kas gribēja sekot savam jaunajam draugam.
— Viņam vajag direktoru! — Voļka no augšas atsaucās Chotabiča vietā.
— Atvainojiet, pilsoni, direktors aizņemts. Viņš pašreiz ir eksāmenā. Pienāciet, lūdzu, pievakarē!
Chotabičs pikti sarauca uzacis:
— Ja man būtu atļauts, o godājamais sirmgalvi, es uzskatītu par labāku pagaidīt viņu šeit. — Tad viņš uzsauca Voļkam:
Steidzies ašāk klasē, o Voļka ibn Aļoša, esmu pārliecināts, ka tu ar savām zināšanām pārsteigsi savus skolotājus un savus biedrus!
— Vai jūs, pilsoni, būtu viņa vectēvs? — šveicars mēģināja uzsākt sarunu.
Bet Chotabičs, nočāpstinājis ar lūpām, neteica neko. Viņš uzskatīja par sevis necienīgu sarunāties ar durvju sargu.
— Atļaujiet piedāvāt jums vārītu ūdeni, — turpināja šveicars. — Šodien tāds karstums — nedod dievs.
Ielējis no karafes pilnu glāzi, viņš pagriezās, lai pasniegtu to nerunīgajam svešiniekam, un ar šausmām pārliecinājās, ka šis bija diez kur nozudis, liekas, tīri vai parketam cauri izkritis. Šā neticamā fakta satriekts, šveicars vienā paņēmienā izdzēra Chotabičam domāto ūdeni, ielēja un iztukšoja otru glāzi, trešo un apstājās tikai tad, kad karafē nebija vairs nevienas lāses. Tad viņš atlaidās pret krēsla atzveltni un lielā pagurumā sāka vēdināties ar laikrakstu.
Tikmēr otrajā stāvā, tieši virs šveicara, sestajā «b» klasē risinājās ne mazāk uztraucoša aina. Pie klases tāfeles, uz kuras bija sakarinātas ģeografijas kartes, aiz svinīgi klātā galda bija sasēdušies pedagogi līdz ar skolas direktoru Pāvelu Vasiļjeviču. Viņu priekšā svinīgi nopietni solos sēdēja skolēni. Klasē bija tāds klusums, ka varēja dzirdēt kaut kur pie pašiem griestiem monotoni dūcam kādu vientuļu mušu. Ja sestās «b» klases skolēni vienmēr uzvestos tik klusu, tad neapšaubāmi tā būtu pati disciplinētākā klase visā Maskavā.
Ir tomērvjāaizrāda, ka klusumu radīja ne tikai eksaminācijās apstākļi vien, bet arī tas, ka pie tāfeles nupat izsauca Kostiļkovu un izrādījās, ka klasē viņa nav.
Vladimirs Kostiļkovs! — direktors atkārtoja un neizpratnē pārlaida skatienu apklusušajai klasei.
Iestājās pilnīgs klusums.
Gaitenī pēkšņi atskanēja steidzīgu soļu dipoņa, un tieši taja pašā acumirklī, kad direktors trešo un pēdējo reizi izsauca «Vladimirs Kostiļkovs!», durvis ar troksni plaši atvērās un Voļka aizelsies iepīkstējās:
— Es!
- Lūdzu pie tāfeles, — direktors sausi piebilda. — Par tavu nosebošanos mēs parunāsim vēlāk.
Es … es . .. esmu slims, — Voļka nomurmināja to, kas iešāvās prātā, un nedrošiem soļiem devās pie galda.
Kamēr viņš pārdomāja, kuru no izliktajam biļetēm ņemt, gaitenī tieši no sienas iznāca vecais Chotabičs un cauri otrai sienai nobažījies iegāja blakus klasē.
Beidzot Voļka sadūšojās, paņēma pirmo biļeti, kas pagadījās, lēni lēni, pārbaudīdams savu likteni, atvēra to un apmierināts pārliecinājās, ka viņam jāatbild par Indiju. Tieši par Indiju viņš zināja daudz. Viņš jau sen bija interesējies par šo zemi.
— Nu tad jau sāc stāstīt, — direktors teica.
Biļetes sākumu Voļka pat atcerējās pēc mācību grāmatas vārdu vārdā. Viņš jau atvēra muti un gribēja teikt, ka Indostanas pussalas apveids atgādina trīsstūri, ka šo milzīgo trīsstūri apskalo Indijas okeāns un tā daļas — rietumos Arabijas jūra, bet austrumos — Bengalijas jūras līcis, ka uz šīs pussalas atrodas divas lielas valstis — Indija un Pakistana, kā arī daudzas prinču valstiņas, kas saucas par neatkarīgām, bet, tāpat kā Indija un Pakistana, būtībā ir Anglijas kolonijas, ka šīs ir ļoti nabadzīgas zemkopības valstis, un tā tālāk un tamlīdzīgi. Bet tobrīd blakus klasē Chotabičs piekļāvās pie sienas un, rokas pielicis pie mutes, centīgi sāka murmināt:
— Indija, o mans augsti cienījamais skolotāj … — Un pēkšņi Voļka, pašam negribot, sāka melst galīgas aplamības:
— Indija, o mans augsti cienījamais skolotāj, atrodas gandrīz pašā zemes diska malā, un no šās malas to šķir neapdzīvoti un neizpētīti tuksneši, jo, raugi, uz austrumiem no tās nedzīvo nedz zvēri, nedz putni. Indija ir ļoti bagāta valsts, bagāta ar zeltu, ko tur nerok vis no zemes laukā kā citās valstīs, bet dienu un nakti nenogurstoši sanes īpašas zelta nesējas skudras, katra gandrīz suņa lielumā. Tās rok sev mītnes apakš zemes un trīs reizes dienā iznes no turienes virszemē zelta smiltis, kā arī tīrradņa zeltu, un saliek to lielās kaudzēs. Bet ak vai tiem indiešiem, kas bez pienācīgas izveicības mēģina nolaupīt šo zeltu! Skudras metas ķert viņus rokā un panākušas nogalina uz vietas. Ziemeļos un rietumos Indija robežojas ar tādu valsti, kur dzīvo plikpauraini cilvēki. Kā vīrieši, tā sievietes, kā pieaugušie, tā bērni — visi šajā zemē ir plikpauraini, un šie dīvainie cilvēki pārtiek no jēlām zivīm un koku čiekuriem. Vēl tuvāk viņiem ir kāda valsts, kurā nemaz nevar skatīties uz priekšu un nevar paiet, tāpēc ka tur neiedomājamā daudzumā izkaisītas spalvas. Spalvas tur piepilda gaisu un zemi: tās, lūk, neļauj redzēt. ..
— Pagaidi, pagaidi, Kostiļkov! — ģeografijas skolotājs pasmaidīja. — Neviens tev neliek stāstīt, kā mūsu senči izpratuši Āzijas ģeogrāfiju. Pastāsti, kādas ir tagadējās ziņas par Indiju.
Ai, cik Voļka būtu laimīgs, ja varētu izteikt to, ko viņš zina šajā jautājumā! Bet ko viņš varēja darīt, ja pats vairs nebija noteicējs par savu runu un par savu rīcību! Piekritis priekšā teikšanai, viņš kļuva par nevarīgu rotaļlietu labvēlīga, bet neizglītotā Chotabiča rokās. Viņš gribēja apliecināt, ka visam tam, ko viņš tikko pateicis, nav nekā kopēja ar mūslaiku zinātni, bet Chotabičs aiz sienas izbrīnījies paraustīja plecus, noraidoši pakratīdams galvu, un Voļka arī šeit, pie eksaminācijās galda, bija spiests tāpat paraustīt plecus un noraidoši pakratīt galvu.
— Viss, ko man bija gods tev pateikt, o augsti godājamais, pamatojas uz visdrošākajiem avotiem, un nav nekādu citu zinātnisku ziņu par Indiju kā vienīgi tās, ko es ar tavu atļauju tev nupat pavēstīju.
— Kopš kura laika tad tu, Kostiļkov, esi sācis pieaugušos uzrunāt ar «tu»? — ģeografijas skolotājs brīnījās. — Un beidz, lūdzu, runāt niekus! Tu esi eksāmenā, nevis masku ballē. Ja tu šo biļeti nezini, tad godīgāk būtu to pateikt. Starp citu, ko tu te sastāstīji par zemes disku? Vai tad tu nezini, ka Zeme ir lode?
Voļka Kostiļkovs, Maskavas planetarija astronomijas pulciņa īstenais loceklis, lai nezinātu, ka Zeme ir apaļa! To taču zina katrs pirmskolnieks!
Bet Chotabičs aiz sienas iesmējās, un Voļka arī pasmaidīja.
— Tu atļaujies dzīt jokus ar savu vispadevīgāko skolnieku! Ja Zeme būtu apaļa, tad visi ūdeņi no tās notecētu un cilvēki nomirtu aiz slāpēm, bet augi nokalstu. Zemei, o cienījamākais un cēlākais no skolotājiem un audzinātājiem, bijusi un ir plakana diska forma, un to no visām pusēm apskalo dižena upe, tā saucamais «Okeāns». Zeme balstās uz sešiem ziloņiem, bet tie stāv uz milzīga bruņurupuča. Tā ir uzbūvēta pasaule, o skolotāj!
Eksaminētāji vērās Voļkā, arvien vairāk brīnīdamies. Zēns aiz šausmām un apzinādamies savu pilnīgo bezpalīdzību, svīda aukstus sviedrus.
Zēni klasē joprojām nevarēja aptvert, kas īsti noticis ar viņu biedru, bet vienam otram jau paspruka smiekli. Iznāca taču varen uzjautrinoši par plikpauru zemi, par spalvām pildīto valsti, par zelta nesējām skudrām suņa lielumā, par plakano Zemi, kas balstās uz sešiem ziloņiem un viena bruņurupuča. Turpretim Zeņa Bogorads, Voļkas sirdsdraugs un viņa posma vadītājs, bija uztraucies pavisam nopietni. Lai nu kam, bet viņam gan bija pilnīgi skaidrs, ka Voļka — astronomijas pulciņa vecākais noteikti zina, ka Zemei ir lodes veids. Vai tad tiešām Voļka ne no šā, ne no tā pēkšņi būtu sadomājis uzvesties kā huligāns un pie tam vēl eksāmenā! Acīm redzot Voļka ir saslimis. Bet kas viņam kaiš? Kas tā tāda par tik dīvainu, neredzētu slimību? Un bez tam ir ļoti nepatīkami posma dēļ. Visos eksāmenos posms sekmju ziņā bija pirmais, un pēkšņi disciplinētā un apzinīgā pioniera Kostiļkova muļķīgo atbilžu dēļ viss draud sabrukt.
— Vai tu visu to domā nopietni, Kostiļkov? — jau dusmodamies jautāja skolotājs.
— Nopietni, o skolotāj, — Voļka atbildēja.
— Un tev nav nekā ko piebilst? Vai tiešām tu domā, ka atbildēji to, kas ir tavā biļetē?
— Nē, nav nekā, — Chotabičs aiz sienas noraidoši papurināja galvu.
Arī Voļka, mocīdamies bezpalīdzības apziņā, ka nespēj pretoties varai, kas viņu dzen postā, noraidoši papurināja galvu.
— Nē, nav nekā. Varbūt tikai tas, ka bagātās Indijas apvāršņi rotāti ar zeltu un pērlēm.
— Neticami! — eksaminētājs noplātīja ar rokām.
Nevar būt, ka Kostiļkovs ir gribējis izjokot savus skolotājus.
Eksaminētājs pieliecās un čukstēja direktoram ausī:
— Manuprāt, zēns nav gluži vesels.
— Tas ļoti var būt, — direktors piekrita.
Eksaminētāji, iesānis uzmezdami ašus skatienus Voļkam,
saka klusu apspriesties. Tad ģeografijas skolotājs Sergejs Sem- jonovičs pačukstēja:
— Mēģināsim uzdot viņam kādu jautājumu tikai ar tādu nolūku, lai viņš nomierinātos. Atļaujiet jautāt no pagājušā gada kursa?
Visi piekrita, un Sergejs Semjonovičs pievērsās Voļkam:
— Tā, Kostiļkov, nomierinies, noslauki asaras un nenervozē. Vai tu varētu vispirms pateikt, kas ir apvārsnis? Tas ir no piektās klases kursa.
— Par apvārsni? — Voļka kļuva priecīgs. — Tas, Sergej Semjonovič, ir ļoti vienkārši. Par apvārsni sauc to iedomāto līniju …
Bet aiz sienas tūdaļ sāka rosīties Chotabičs, un Voļka atkal kļuva par priekšā teikšanas upuri.
— Par apvārsni, o augsti godājamais skolotāj, — viņš pārlaboja, — es saucu to robežu, kur debesu kristālā jumols pieskaras Zemes malai.
Arvien trakāk! Kā lai saprot tavus vārdus par debesu kristālā jumolu: burtiski vai pārnestā nozīmē?
Burtiski, o skolotāj, — blakus klasē teica Chotabičs.
Un Voļkam vajadzēja tūdaļ atkārtot:
— Burtiski, o skolotāj.
Pārnestā nozīmē! — čukstēja kāds no pēdējiem soliem.
Bet Voļka vēlreiz noteica:
— Protams, burtiski.
Tātad, ka tas būtu? — ģeografijas skolotājs joprojām neticēja savām ausīm. — Tātad debesis, pēc tavām domām, ir ciets jumols?
— Ciets.
Un tātad ir tāda vieta, kur Zeme beidzas?
— Ir tāda vieta, o mans augsti cienījamais skolotāj.
Chotabičs aiz sienas piekrizdams māja ar galvu un apmierināts berzēja savas kalsnās plaukstiņas.
Klasē iestājās mokošs klusums. Visdraiskulīgākie zēni pārstāja smaidīt: ar Voļku noteikti nebija labi.
Direktors piecēlās no galda un nobažījies pataustīja Voļkas Dieri. Temperatūras nebija.
Bet Chotabičs aiz sienas jutās aizkustināts, viņš zemu pa- daiiijās un, kaut ko čukstēdams, pēc austrumu paražas pieskaras pie pieres un krūtīm. Voļka, pakjauts šim pašam nelabajam spēkam, uz mata atkārtoja šīs kustības:
— Pateicos tev, o visuaugstsirdīgais Pavel ibn Vasilij! Pa- eicos par raizēm, bet tās ir nevietā. Tās ir pilnīgi liekas, jo es, ai slavēts allahs, esmu pilņīgi vesels.
Tas izskatījās ārkārtīgi muļķīgi un smieklīgi. Bet zēnu sa- raukums par Voļku bija tik liels, ka nevienam no viņiem pat ;maida atspulgs nepavīdēja sejā. Tad direktors laipni paņēma /oļku aiz rokas, izveda no klases un noglāstīja viņa noliekto galvu:
Nekas, Kostiļkov, neskumsti. . . Acīm redzot tu esi maz- iet pārpūlējies … Atnāksi, kad būsi krietni atpūties, vai ne?
— Labi, — atteica Voļka. — Tikai, Pavel Vasiļjevič, pioniera goda vārds, es nemaz, gluži nemaz neesmu vainīgs!
— Bet es jau tevi nebūt nevainoju, — saudzīgi atbildēja direktors. — Vai zini, iegriezīsimies pie Pjotra Ivaniča.
Pjotrs Ivaničs — skolas ārsts minūtes desmit izklausīja un izklauvēja Voļku, lika viņam aizmiegt acis, izstiept uz priekšu rokas un stāvēt ar izplestiem pirkstiem; padauzīja viņam pa kāju zem ceļgala, ar stetoskopu vilka līnijas uz Voļkas kailās miesas. Pa šo laiku Voļka pilnīgi atguvās. Viņa vaigi atkal kļuva sārti, garastāvoklis uzlabojās.
— Pilnīgi vesels zēns, — Pjotrs Ivaničs teica direktoram.
— Tas ir, teikšu atklāti: sevišķi vesels zēns! Jādomā, ka tas no nelielas pārpūlēšanās . .. Būs pārcentics pirms eksāmeniem . . . Citādi vesels, ve-sels! īsts Mikula Seļjaņinovičs!
Un tomēr viņš drošības dēļ iepilināja glāzē kaut kādas zāles, un Mikulam Seļjaņinovičam ar smagu sirdi vajadzēja tās izdzert.
Pēkšņi Voļkam iešāvās prātā pārgalvīga doma. Kā būtu, ja tieši šeit, Pjotra Ivaniča kabinetā, izmantojot Chotabiča prombūtni, mēģinātu nolikt eksāmenu pie Pavēla Vasiļjcviča?
— Pavel Vasiļjevič! — viņš uzrunāja skolas direktoru.
— Lūk, arī Pjotrs Ivaničs saka, ka esmu vesels. Atļaujiet, es jums šeit pat atbildēšu uz visiem jautājumiem ģeogrāfijā. Tad jūs redzēsiet…
— Nē-nē-nē! — Pjotrs Ivaničs sāka vēcināt ar rokām. — Nekādā ziņā neieteicu. Lai labāk bērns kādas dieniņas atpūšas. Ģeogrāfijā no viņa nekur neaizbēgs.
— Kas tiesa, tas tiesa, — direktors atviegloti noteica, apmierināts, ka galu galā viss tik labi beidzies. — Ej vien, draugs Kostiļkov, uz mājām un atpūties! Atpūties labi, tad atnāksi un atbildēsi. Esmu pārliecināts, ka tu katrā ziņā noliksi uz piecnieku … Bet kā jūs domājat, Pjotr Ivanič?
— Šitāds spēkavīrs? Domāju, ka bez pieci ar krustu viņš pat neiesāks .. .
— Jā, tad vēl ko .. . — teica direktors. — Vai nebūtu labāk, ja kāds viņu pavadītu uz mājām?
— Ko jūs, ko jūs, Pavel Vasiļjevič! — Voļka uztraucās. — Es pats lieliski aiziešu.
Tā tikai vēl trūka, lai pavadonis satiktos tieši vaigu vaigā ar šo veco nedarbnieku Chotabiču!
Voļka jau izskatījās pavisam žirgts, un Pavels Vasiļjevičs ar mierīgu sirdi viņu atlaida mājās.
Gaitenī aiz Voļkas muguras no sienas smaidošs iznira Chotabičs, bet, pamanījis direktoru, atkal nozuda. Atvadījies no Pavēla Vasiļjeviča, Voļka devās pa platajām kāpnēm lejā uz vestibilu.
Šveicars tūlīt steidzās pavēstīt:
— Kostiļkov! Te (tev līdzi atnāca vectēvs vai nu kas, un viņš
Bet tieši šaja brīdī no sienas iznira Chotabičs. Viņš bija jautrs kā cīrulis, ļoti apmierināts un kaut ko pie sevis dungoja.
— Ai! — šveicars klusu iesaucas un veltīgi meģinaja no tukšās karafes ieliet sev ūdeni.
Bet, kad viņš nolika karafi un atskatījās, vestibilā vairs nebija ne Voļkas Kostiļkova, ne viņa mīklainā pavadoņa. Viņi jau bija izgājuši uz ielas un aizgriezās gar stūri.
— Zvēri pie visa, kas svēts, o mans jaunais pavēlniek, — pārtraukdams ilgstošo klusumu, Chotabičs lepni uzrunāja Voļku,
- vai tu ar savām zināšanām pārsteidzi savus skolotājus un savus biedrus?
— Pārsteidzu gan! — Voļka nopūtās un naidīgi paskatījās uz večuku.
Chotabičs pašapmierināts pavīpsnāja.