mājās iet negribējās. Ap sirdi Voļkam bija riebīgi, un vecais jauda kaut ko nelāgu. Protams, viņš neapzinājās, ka bija iegāzis Voļku. Bet skaidrs bija, ka zēns ar kaut ko ir nemierā un ka pie tā acīm redzot nav vainīgs neviens cits ka
vienīgi viņš, Hasans Abdurachmans ibn Chotabs. Vajadzēja uzjautrināt Voļku, drīzāk izkliedēt viņa slikto omu.
— Vai tavai sirdij būtu tīkami, o mēnesim līdzīgais, stāsti par dīvainiem un neparastiem nolikumiem? — viņš šķelmīgi apjautājās sapīkušajam Voļkam. — Vai tev, piemēram, ir zināms notikums ar Bagdades bārddziņa trim melniem gaiļiem un viņa klibo dēlu? Un par vara kamieli ar sudraba kupri? Un par ūdens- nesēju Achrnetu un viņa burvju spaini?
Voļka sapīcis klusēja, bet vecais neapmulsa un steidzīgi iesāka:
- Lai tev top zināms, o visujaukākais no zēnu vidusskolas skolniekiem, ka kādreiz Bagdadē dzīvojis veikls bārddzinis, vārdā Selims, un viņam bijuši trīs gaiļi un klibs dēls, saukts Badja. Un noticis tā, ka viņa veikalam garām gājis kalifs Haruns al Rašids … Tikai zini ko, o visuzmanīgākais no jaunekļiem: vai mēs neapsēstos uz tuvākā sola, proti, lai tavas jaunās kājas nenogurtu no iešanas šā garā un pamācošā stāstījuma laikā?
Voļka piekrita; viņi apsēdās bulvārī vēsumā vecas liepas paēnā.
Veselas trīsarpus stundas Chotabičs stāstīja par šo tiešām saistošo notikumu un nobeidza to valšķīgiem vārdiem: «Bet vēl brīnišķīgāks ir stāsts par vara kamieli ar sudraba kupri.» Un tūlīt, elpu neatvilcis, sāka to klāstīt, līdz nonāca pie vārdiem: «Tad svešinieks paņēma no ogļu pannas oglīti un ar to uzzīmēja uz sienas kamieli, un šis kamielis pavēcināja asti, papurināja galvu un nokāpa no sienas uz ceļa akmeņiem . ..»
Te viņš apstājās, lai patīksminātos, kādu ietekmi uz viņa jauno klausītāju būs atstājis stāstījums par zīmējuma atdzīvi- nāšanos. Bet Chotabiču sagaidīja vilšanās: Voļka savā mūžā bija redzējis pietiekami daudz multiplikācijas filmu. Toties Chotabiča vārdi uzvedināja viņu uz interesantu domu.
— Zini ko, — viņš teica, — ņemsim un aiziesim uz kino. Bet par to notikumu tu man pastāstīsi vēlāk, pēc kino.
— Tavi vārdi man ir likums, o Voļka ibn Aļoša, — vecais lēnprātīgi teica. — Bet esi tik laipns un pasaki man: ko tu gribi teikt ar šo nesaprotamo vārdu «kino»? Vai tā nav pirts? Vai
varbūt pie jums tā sauc tirgu, kur ^ var pastaigāties un patērzēt ar saviem draugiem un paziņām?
— Še tev nu bija! — Voļka pārsteigts iesaucās. — Katrs bērns taču zina, kas ir kino. Kino — tas ir … — Te viņš tā nenoteikti no- platīja ar roku pa gaisu un piebilda: — Nu, vispār, aiziesim, tad redzēsi.
Pie kinoteatra «Saturns» kases bija izlikts uzraksts: «Bērniem līdz sešpadsmit gadiem vakara seansos ieeja aizliegta.»
— Kas tev notika, o visudaiļā- kais no daiļākajiem? — Chotabičs uztraucās, pamanījis, ka Voļka atkal sadrūma.
— Nu tas, ka esam nokavējuši dienas seansus! Tagad atļauts
ieiet tikāt no sešpadsmit gadiem . .. Nudien nezinu, ko darīt… Mājas iet negribas . ..
— Tu neiesi mājās! — Chotabičs iesaucās. — Nepaies ne paris mirkļu, kad mūs ielaidīs un mums veltīs tādu cieņu, kādu tu esi pelnījis ar savām patiesi neskaitāmajām dotībām!… Es til <ai paskatīšos, kadas lapiņas apmckletaji rada tai bargajai sievietei, kas stāv pie tava sirdsmīļā kino ieejas …
«Vecais lielībnieks!» Voļka aizkaitināts nodomāja. Un pēkšņi viņš ieraudzīja sev labajā rokā divas biļetes.
Nu, iesim! — teica Chotabičs, vai plīsdams aiz laimes. Iesim, tagad viņi tevi noteikti ielaidīs. ' — Esi pārliecināts?
Tāpat kā par to, ka tevi gaida liela nākotne! Viņš piestūma Voļku pie spoguļa, kas atradās turpat netālu. No spoguļa apstulbumā atvērtu muti Voļkā lūkojās zēns, kura veselīgo, mūsaino sēju rotāja krāšņa, gaišbrūna bārda.