Hotabičs līksmodams vilka Voļku pa kāpnēm augšā otrajā stāvā uz foajē.
Pie pašas skatītāju zāles ieejas kvernēja Zeņa Bogorads, kuru apskauda visi sestās «b» klases skolēni. Šis laimes luteklis bija kinoteatra «Saturns» vecākā administratora tuvs radinieks, itāpēc viņam atļāva apmeklēt vakara seansus. Jau tādēļ vien viņš varēja būt līksms, bet šis, ko domājat, briesmīgi cieta. Viņš cieta aiz vientulības. Viņam bija ārkārtīgi vajadzīgs sarunu biedrs, ar kuru viņš varētu apspriest Voļkas Kostiļkova pārsteidzošo uzvešanos šodien ģeografijas eksāmenā. Bet kā par spīti — neviena pazīstama!
Tad viņš nolēma noiet lejā. Varbūt tur viņam liktenis kādu atsūtīs. Uz kāpņu laukumiņa viņu tikko no kājām nenotrieca kāds vecis, tērpies audekla uzvalkā, ar cietu salmu cepuri galvā un izšūtām safjanādas kurpēm kājās, kurš vilka aiz rokas, — nu, ko gan jūs domājat? — pašu Voļku Kostiļkovu! Voļka nez kādēļ ar abām rokām bija aizsedzis seju.
— Voļka! — Bogorads nopriecājās. — Kostiļkov!
Bet Voļka, gluži otrādi, acīm redzot nemaz nepriecājās par šo sastapšanos. Pat vēl vairāk: viņš izlikās, it kā nepazītu savu labāko draugu, un iespraucās ļaužu drūzmā, kas klausījās orķestri. >
«Nu nevajag ar!» Zeņa apvainojas un gribēja iet uz bufeti iedzert kādu glāzi sitro. Bet šajā brīdī plaši atvērās skatītāju zāles durvis un Zeņa devās uz savu parasto vietu — administrācijās ložu.
Divās trijās minūtēs foajē bija tukšs. Pēdējie no tā izgāja Voļka un Chotabičs. Viņi iegāja skatītāju zālē tikai tad, kad tur nodzisa gaisma. Tas bija Voļkas labi izdomāts piesardzības paņēmiens, jo viņš vairāk par visu vēlējās, lai itin neviens viņu nepamanītu ar bārdu.-*
Patiesību sakot, Voļka sākuma bija tik satraukts, ka apņēmās aiziet no kinoteatra, filmu neredzējis. Bet Chotabičs sāka lūgties:
— Ja jau tev tik netīkama bārda, ar kuru es tevi esmu izrotājis tava paša labā, tad es tevi no tās atbrīvošu, tikko mēs apsēdīsimies savās vietās. Tas man tīrais nieks. Iesim taču tur, kur iet visi citi, jo, raugi, man ārkārtīgi gribas zināt, kas tad īsti ir šis kino. Cik lieliskam tam vajag būt, ja šādā nogurdinošā vasaras tveicē to apmeklē pat šādi pieredzējuši vīri!
Un tiešām, tikko viņi bija apsēdušies sestajā rindā brīvajās vietās, Chotabičs tūdaļ ar kreisās rokas pirkstiem uzsita knipi.
Tomēr par spīti viņa solījumiem ar Voļkas bārdu nekas nenotika.
— Ko tu te tūļājies? — Voļka vaicāja. — Un vel tā izlielījies!
— Es nelielījos, o visuskaistākais no sestās «b» klases skolēniem! Par laimi es vēl laikus pārdomāju. Ja tev nebūs bārdas, tevi izdzīs no tava sirdsmīļā kino.
Kā drīz vien noskaidrojās, vecais bija tikai mānījies. Bet Voļka to vēl nezināja. Viņš teica:
— Nekas, no šejienes vairs neizdzīs.
Chotabičs izlikās, it kā viņš nebūtu dzirdējis šos vārdus. Voļka atkārtoja, bet Chotabičs joprojām izlikās kurls. Tad Voļka pacēla balsi:
— Hasan Abdurachman ibn Chotab?
— Klausos, o mans jaunais pavēlniek, — vecais padevīgi atbildēja.
— Vai nevarētu klusāk? — teica kāds no blakussēdētājiem. Voļka turpināja čukstus, pieliecies sašļukušajam Chotabičam
pie pašas auss.
— Dari tā, lai man tūdaļ vairs nebūtu šīs muļķīgās bārdas! Tā nebūt nav muļķīga! — vecais čukstot atbildēja. — Tā
ir augstākā mērā cienījama un godājama bārda.
— Šajā pašā acumirklī! Dzirdi, šajā pašā acumirklī!. Dzirdu un paklausu, — Chotabičs atkal noteica un sāka
kaut ko čukstēt, ar pirkstiem dziļdomīgi sizdams knipjus. Bet bārda uz Voļkas sejas kā bija, tā palika. Nu? — Voļka nepacietīgi iesaucās. Vēl vienu mirklīti, o visucildenākais Voļka ibn Aļoša, —
vecais atsaucās, turpinādams nervozi čukstēt un knakšķināt ar pirkstiem.
Bet bārda ir nedomāja nozust no Voļkas sejas.
— Palūk, palūk, kas tur sēž devītajā rindā! — Voļka pēkšņi čukstēja, uz brīdi aizmirsis savu nelaimi.
Devītajā rindā sēdēja divi cilvēki, kas, pēc Chotabiča domām, ne ar ko sevišķu neizcēlās.
— Tie ir ārkārtīgi brīnišķīgi aktieri! — Voļka dedzīgi paskaidroja, nosaukdams divus katram mūsu lasītājam pazīstamus uzvārdus. Chotabičam, protams, tie nekā neizteica.
— Vai tu gribi teikt, ka viņi ir jokdari? — Vecais laipni pasmaidīja. — Vai viņi dejo uz virves?
— Viņi tēlo filmā! Tie ir visiem pazīstami kinoaktieri, lūk, kas viņi ir!
— Bet kādēļ tad viņi netēlo? Kādēļ viņi sēž, rokas salikuši? — Chotabičs nosodoši tincināja. — Viņi acīm redzot ir ļoti nevīžīgi jokdari, man žēl, ka tu viņus tik neapdomigi slavē, o manas sirds kino!
— Ko tu! — Voļka sāka smieties. — Kinoaktieri nekad netēlo kinoteātros. Kinoaktieri tēlo kinostudijās.
— Tātad pašreiz mēs neredzēsim vis kinoaktieru spēli, bet gan kādu citu jokdaru spēli?
— Nē, tieši kinoaktieru. Saproti, viņi spēlē kinostudijās, bet mēs viņu spēli skatāmies kinoteātros. Manuprāt, tas saprotams jebkuram zīdainim.
— Tu sapļāpāji, piedod man, kaut kādas aplamības, — nosodoši teica Chotabičs. — Bet es nedusmojos uz tevi, jo, raugi, tavos vārdos es nejaušu iepriekšēju nolūku izsmiet savu padevīgo kalpu. Tu tā runā droši vien tāpēc, ka šajās telpās ir ļoti karsts. Ak vai, es neredzu neviena paša loga, ko varētu atvērt, lai atsvaidzinātu gaisu.
Voļka saprata, ka dažās minūtēs, kas vēl atlikušas līdz seansa sākumam, viņš nepaspēs izskaidrot večukam kinoaktieru darba būtību, un tāpēc nolēma izskaidrošanu atlikt uz vēlāku laiku. Jo vairāk tādēļ, ka atcerējās sev uzbrukušo nelaimi.
— Chotabič, mīļais, nu vai tas tev ir grūti, nu pacenties taču drīzāk!
Večuks smagi nopūtās, izrāva no savas bārdas vienu matu, otru, trešo, pēc tam dusmās izplēsa veselu šķipsnu un saniknots sāka to plucināt sīkās drisciņās, kaut ko murminādams un no Voļkas acis nenolaizdams.
Taču digums no viņa jaunā drauga ārkārtīgi veselīgas fizio- nomijas ne tikai nenozuda, bet pat nepakustējās. Tad Chotabičs sāka visdažādākos veidos ar pirkstiem sist knipjus: gan ar atsevišķiem pirkstiem, gan ar visiem pieciem labās rokas, gan ar kreisās, gan ar abu roku pirkstiem reizē, gan vienu reizi ar labo roku un divas — ar kreiso, gan otrādi. Bet viss veltīgi. Tad pēkšņi Chotabičs sāka plēst savu apģērbu, ka stirk- šķēja vien.
— Vai tu esi pavisam jucis? — Voļka satrūkās. — Ko tu dari?
— Vai man! — Chotabičs atbildot čukstēja un sāka skrāpēt sev seju. — Vai man! Gadu tūkstoši, kas pavadīti nolādētajā traukā, ak vai, liek sevi just! Prakses trūkums postoši iedarbojies uz manu specialitāti.. . Piedod man, o mans jaunais glābēj, bet es nekā nevaru darīt tavai bārdai! … Ak vai, vai man, nabaga džinam Hasanam Abdurachmanam ibn Chotabam! …
— Ko tu tur čuksti? — Voļka vaicāja. — Čuksti skaidrāk! Es nekā nevaru saprast.
Un Chotabičs, neatlaidīgi plēsdams savu apģērbu, viņam atbildēja:
— O visudārgākais no jaunekļiem, visujaukākais no jaukajiem, neizgāz uz mani savas taisnīgās dusmas! … Es tevi nevaru atpestīt no bārdas!…. Esmu aizmirsis, kā to dara!…
— Kaunietes jel, pilsoņi! — kaimiņi sāka viņus apsaukt. — Pagūsiet izrunāties mājās. Jūs taču traucējat! .. . Vai tiešām būs jāsauc biļešu kontrolieris?
— Lai negods krīt uz manu veco galvu! — Chotabičs tagad tikko dzirdami iekunkstējās. — Aizmirst tik vienkāršu burvestību! Un kas ir aizmirsis?! Es, Hasans Abdurachmans ibn Chotabs, visvarenākais no džiniem, es, tas pats Hasans Abdu- rachrnans ibn Chotabs, kuram veselus divdesmit gadus neka nevarēja padarīt pats Suleimans ibn Dauds, lai miers viņiem abiem! . . .
— Nečinksti! — Voļka čukstēja, neslēpdams savu nicināšanu. — Saki rrian, kā pieklājas, vai tu uz ilgu laiku mani esi apbalvojis ar šo bārdu?
— O nē, apmierinies, mans labais pavēlniek! — atbildēja vecais. — Par laimi es tevi esmu apbūris ar mazo burvestību. Rīt ap šo laiku tava seja atkal kļūs tik gluda kā jaundzimu- šam . .. Bet varbūt man pat vēl ātrāk izdosies atcerēties, kā atburt mazo burvestību …
Tieši ap to laiku uz ekrana izbeidzās daudzie uzraksti, ar kuriem parasti sakas katra filma, pēc tam uz ekrana parādījās, sāka kustēties un sarunāties cilvēki. Chotabičs pašapmierināti pačukstēja Voļkam:
— Nu, to visu es saprotu. Tas ir ļoti vienkārši. Visi šie cilvēki ieradušies šeit caur sienu. To es arī protu.
— Nekā tu nesaproti! — Voļka pasmīnēja par veča nezināšanu. — Kino, ja gribi zināt, ir konstruēts pēc principa …
Priekšējās un pakaļējās rindās sāka šņākāt, un Voļkas paskaidrojumi aprāvās pusvārdā.
Apmēram minūti Chotabičs sēdēja ka apburts. Pēc tam viņš sāka nemierīgi grozīties un bieži skatīties atpakaļ, kur devītajā rindā, kā mūsu lasītāji atceras, sēdēja abi kinoaktieri. Viņš to darīja vairākkārt, iekāms nebija īsti pārliecinājies, ka viņi, cienīgi salikuši rokas pār krūtīm, sēž tam aiz muguras un tajā pašā laikā auļo ar straujiem zirgiem tur priekšā uz vienīgās apgaismotās sienas šajā dīvainajā telpā.
Nobālis, izbailēs paceltām uzacīm, vecais čukstēja Voļkam:
— Paskaties atpakaļ, o bezbailīgais Voļka ibn Aļoša!
— Nu ja, — Voļka teica, — tie ir kinoaktieri. Viņiem šajā filmā ir galvenās lomas, un tie atnākuši pārliecināties, vai mums, skatītājiem, patīk viņu spēle.
— Man nepatīk, — Chotabičs ātri paziņoja. — Man nepatīk, kad cilvēki dubultojas. Pat es neprotu vienā un tajā pašā laikā saliktām rokām sēdēt uz krēsla un aulekšot uz strauja, vētraina
zirga. To pat Suleimans ibn Dauds, — lai miers viņiem abiem! — nevarēja izdarīt. Un tāpēc man ir baigi.
— Viss ir kārtībā, — Voļka mierinadams pavīpsnāja. — Paveries uz pārējiem skatītājiem! Redži, neviens nebaidās. Vēlāk es tev paskaidrošu, kā tas notiek.
Pēkšņi spēcīgs lokomotives svilpiens ielauzās klusumā. Cho- tabičs saķēra Voļku aiz rokas.
— O ķēnišķīgais Voļka! — viņš izdvesa, svīzdams aukstus sviedrus. — Es pazīstu šo balsi. Tā ir džinu ķēniņa Džirdžisa balss! … Bēgsim, kamēr vēl laiks.
— Ak, kas par muļķībām! Sēdi mierīgi!.. . Nekas mums nedraud.
— Dzirdu un paklausu, — Chotabičs pazemīgi nomurmināja, joprojām vēl drebēdams.
Taču pēc sekundes, kad uz ekrana, skaļi svilpdama, skatītājiem tieši virsū traucās lokomotive, skatītāju zālē atskanēja spalgs šausmu kliedziens.
— Bēgsim! .* . Bēgsim! … — pilnīgi pārvērstā balsī brēca Chotabičs, mukdams prom no zāles.
Tikai pie pašas izejas viņš atcerējās Voļku, dažos lēcienos atgriezās, satvēra viņu aiz elkoņa un vilka uz durvīm .
— Bēgsim, o Voļka ibn Aļoša! Bēgsim, kamēr vēl laiks!. ..
— Pilsoņi… — ierunājās biļešu kontrolieris, aizstādamies viņiem ceļā.
Taču, to izteicis, viņš tūdaļ uzšāvās gaisā un, apmetis skaistu, slaidu loku, nolaidās uz estrādes pie paša ekrana …
— Kādēļ tu kliedzi? Kādēļ sacēli tik mežonīgu paniku? — Voļka nikni jautāja Chotabičam, kad viņi bija izgājuši uz ielas.
Šis atbildēja:
— Kā lai es nebūtu kliedzis, kad tev draudēja vislielākās briesmas? Spļaudams uguni un nāvi, mums tieši virsū brāzās lielais sātans Džirdžiss ibn Redžmus, krustmātes Ikrišas mazdēls!
— Kas par Džirdžisu! Nudien, posts un bēdas ar tevi! Kāda krustmāte? Visparastākā lokomotive!
— Vai rnans jaunais pavēlnieks nesāks mācīt vecajam džinam Hasanam Abdurachmanam ibn Chotabarn, kas tas ir sātans? — dzēlīgi apvaicājās Chotabičs.
Un Voļka saprata: kas ir kino un kas ir lokomotive, to viņam nevarēs ieskaidrot ne piecās minūtēs, ne pat veselā stundā.
Atvilcis elpu, Chotabičs pazemīgi vaicāja:
— Ko gan tu pašreiz vēlētos, o mans visudārgais acuraugs?
— It kā tu nezinātu! Protams, tikt vaļā no bārdas.
— Ak vai, — vecais satriekts bilda, — esmu vēl bezspēcīgs izpildīt šo tavu vēlēšanos. Bet vai tad tev nav nevienas citas vēlēšanās? Saki, un es to tajā pašā acumirklī izpildīšu.
— Noskūties … cik ātri vien iespējams!
Pēc dažām minūtēm viņi jau bija frizētavā.
Vēl pēc kādām desmit minūtēm noguris frizieris, pabāzis galvu pa vīriešu nodaļas atvērtajām durvīm, uzsauca:
— Nākošais!
Tad no kāda tumšāka stūra pie paša drēbju pakaramā iznāca un steidzīgi apsēdās krēslā zēns, kura seja bija ietīta dārgā zīda drānā.
— Atļausiet apgriezt matus? — frizieris vaicāja.
— Nē, noskūties, — zēns klusi atbildēja un noraisīja šalli, kas bija aizsegusi viņa seju līdz pat acīm.