Labi, ka Voļka nebija tumšmatis. Zeņam Bogoradam, piemēram, pēc noskušanās vaigi izskatītos zilgani. Bet Voļkas vaigi, kad viņš izgāja no frizētavas, ne ar ko neatšķīrās no pārējiem viņam līdzīga vecuma zēnu vaigiem.
Jau astotā vakara stunda, bet laukā vēl gaišs un ļoti karsts laiks.
— Vai jūsu cildenajā pilsētā nav veikalu, kur pārdod sorbetu vai sorbetam līdzīgus spirdzinošus dzērienus, proti, lai mēs varētu veldzēt slāpes? — Chotabičs vaicāja.
— Pareizi gan! — piebalsoja Voļka. — Pašreiz būtu labi iedzert aukstu limonādi vai krušonu!
Viņi iegāja tuvākajā augļūdeņu un minerālūdeņu paviljonā, apsēdās pie galdiņa un pieaicināja oficianti.
— Lūdzu divas pudeles citrona limonādi, — teica Voļka.
Oficiante pamāja ar galvu un devās pie letes, bet Chotabičs
dusmīgi uzsauca viņai:
- Ej tu, panāc nu tuvāk, necienīgā kalpotāja! Man nepatīk, kā tu atbildēji manam jaunajam draugam un pavēlniekam.
— Chotabič, beidz, vai dzirdi! Beidz … — Voļka čukstot mēģināja viņu apsaukt.
Bet Chotabičs maigi aizlika viņa mutei priekšā savu kalsno plaukstiņu:
— Neliedz vismaz man aizstāvēt tavu cieņu, ja jau tu pats tev raksturīgās mīkstsirdības dēļ viņu neizrāji…
— Tu nekā neesi sapratis! — Voļka pavisam nopietni satrūkās oficiantes dēl. — Chotabič, es taču tev skaidri saku, ka …
Bet pēkšņi viņš ar šausmām juta, ka bija zaudējis valodu. Viņš gribēja mesties starp veci un meiču, kas vēl neko neno- jauda, bet nespēja pakustināt ne roku, ne kāju.
Lai Voļka netraucētu darīt to, ko Chotabičs uzskatīja par savu goda lietu, tas ar savas kreisās rokas lielo un rādītāja pirkstu bija viegli satvēris zēna labās auss ļipiņu, tā padarīdams viņu klusu un pilnīgi nekustīgu.
— Kā tu atbildēji uz mana jaunā drauga pavēli? — Chotabičs atkārtoja, no jauna pievērsdamies oficiantei.
— Es jlīs nesaprotu, pilsoni, — meiča viņam pieklājīgi atteica. — Nekādas pavēles neesmu dzirdējusi. Mani lūdza, un es devos šo lūgumu izpildīt. Tas, pirmkārt; otrkārt, pie mums nav pieņemts «tuinat». Pie mums nepazīstamus cilvēkus mēdz uzrunāt ar «jūs». Man jābrīnās, ka jums tas nav zināms, kaut gan to zina katrs kulturāls padomju cilvēks.
— Ko tu, mani mācīt gribi, vai?! — Chotabičs iekliedzās.
— Uz ceļiem! Jeb es tevi pīšļos pārvērtīšu! .. .
— Kaunieties, pilsoni! — iejaucās kasiere, kas bija vērojusi šo sašutumu izraisošo skatu, jo bez Voļkas un Chotabiča paviljonā citu apmekletaju nebija. — Vai tad drīkst tik huligāniski uzvesties, pie tam jūsu gados!
— Uz ceļiem! — Chotabičs ierēcās ārprātīgās dusmās. — Arī tu uz ceļiem! — viņš rādīja ar pirkstu uz kasieri. — Un tu arī! — viņš uzsauca otrai oficiantei, kas steidzās savai biedrenei palīgā.
— Visas trīs uz ātrāko metieties ceļos un lūdziet manu jauno draugu, lai viņš jūs apžēlo!
Līdz ar šiem vārdiem Chotabičs pēkšņi sāka stiepties garumā līdz pašiem griestiem. Tas bija briesmīgs un dīvains skats. Kasiere un otrā oficiante aiz šausmām zaudēja samaņu, bet pirmā oficiante, kaut gan gluži bāla, mierīgi teica Chotabičam:
— Kaunieties, pilsoni! Uzvedieties, kā pienākas, sabiedriskā vietā … Un ja jūs esat kārtīgs hipnotizētājs . ..
Tā domāja, ka večuks ar viņām izdara hipnotizēšanas mēģinājumu.
Uz ceļiem! — Chotabičs atkal ierēcās. — Kam es saku — uz ceļiem?!
Viņa trīs tūkstoši septiņi simti trīsdesmit divu gadu garajā mūžā šis bija pirmais gadījums, kad vienkāršie mirstīgie uzdrošinājās neklausīt tā pavēli. Chotabičam šķita, ka tas viņu pazemo Voļkas acīs, bet viņam briesmīgi gribējās panākt, lai Voļka viņu cienītu un vērtētu tā draudzību.
— Meties zemē, o nicināmā, ja tev ir dārga tava dzīvība!
— Par to nevar būt pat ne runas, — drebošā balsī atbildēja
drosmīgā oficiante. — Tā tikai ārzemēs, kapitalistiskajās valstis, sabiedriskas ēdināšanas darbinieki ir spiesti klausīties visādas klientu rupjībās, bet pie "mums … Un vispār nav saprotams, kādēļ jūs paceļat balsi… Ja ir par ko sūdzēties, varat kasierei pieklājīgi palūgt sūdzību gramatu. Sūdzību grāmatu izsniedz uz pirmo pieprasījumu . . . Mūsu paviljonu, vai zināt, apmeklē vispopulārākie hipnotizētāji un iluzionisti, taču kaut ko .tādu viņi nekad nav atļāvušies… Vai nav tiesa, Katja? — viņa meklēja atbalstu pie draudzenes, kas jau bija atguvusi samaņu.
— Vēl ko izdomājis! — Katja iešņukstēdamās atbildēja. — Ceļos krist! Kāda nejēdzība! r. .
— Ak šitā?! — Chotabičs sāka vai trakot. — Tad tik talu iet jūsu nekaunība?! Labi, ja jus pašas to gribat!
Ar ierastu kustību viņš izrāva no savas bārdas trīs matus un atbrīvoja Voļkas ausi, lai saplucinātu tos vissīkākās daļiņās.
Bet, tikko Chotabičs bija to izdarījis, zēns vecim par lielu nepatiku atguva valodu un spēju brīvi valdīt pār savu ķermeni. Vispirms viņš satvēra Chotabiču aiz rokas:
— Ko tu, Chotabič! Ko tu esi nodomājis?
— Esmu nodomājis viņas sodīt, o Voļka. Iedomājies tikai, kauns pat atzīties: sākumā es gribēju viņas nospert ar pērkonu. Ar pērkonu nospert cilvēkus — to taču var katrs visniecīgākais efrits!
Tad Voļka, neskatoties uz nopietno stāvokli, saņēma drosmi aizstāvēt zinātni.
— Pērkona grāviens… — viņš teica, drudžaini pārdomādams, kā novērst nabaga meičām uzbrukušo nelaimi, — pērkona grāviens nevienu nogalināt nevar. Cilvēkus var nogalināt atmosfēras elektrības izlādēšanās — zibens. Bet pērkons nenogalina. Pērkons ir skaņa.
— Nezinu, — Chotabičs sausi attrauca, nevēlēdamies ielais- iies strīdos ar nepiedzīvojušu zēnu. — Nedomāju vis, ka tev būtu taisnība. Bet es esmu pārdomājis. Es nenogalināšu viņas ar pērkonu. Labāk pārvērtīšu tās par. . . zvirbuļiem. Jā gan, par zvirbuļiem.
- Bet kādēļ?
Man viņas jāsoda, o Voļka. Vainai jātop sodītai.
— Nav iemesla viņas sodīt! Dzirdi!
Voļka parāva Chotabiču aiz rokas. Šis jau taisījās saplucināt izplēstos bārdas matus: tad būtu bijis par vēlu.
Bet matiņi, kas bija nokrituši uz grīdas, paši no sevis atkal atradās Chotabiča tumšajā saujā.
— Pamēģini tikai! — Voļka iekliedzās, pamanījis, ka vecis atkal no jauna taisās saraut matus. — Ak tā! … Tad pārvērt arī mani par zvirbuli! Vai par krupi! Pārvērt, par ko vien gribi! Un vispār zini, ka līdz ar to mūsu draudzībai būs beigas, tāpēc ka man galīgi apriebušās tavas izdarības! Tas ir viss! Pārvērt mani par zvirbuli! Un lai tad mani aprij pirmais kaķis, kam pa- gadīšos ceļā!
Vecais apmulsa:
— Vai tad tu neredzi, ka es to gribu darīt tāpēc, lai turpmāk neviens neuzdrošinātos izturēties pret tevi bez tās sevišķās cieņas, kādu tu ar savām neskaitāmām labām īpašībām esi pelnījis?
— Neredzu un nevēlos redzēt!
— Tava pavēle man ir likums, — Chotabičs pazemīgi atbildēja, sirds dziļumos brīnīdamies par sava jaunā glābēja neizprotamo iecietību. — Labi, es viņas nepārvērtīšu par zvirbuļiem.
Un ne par ko citu arī ne! — Voļka drošības dēļ piebilda, atviegloti nopūzdamies.
Un ne par ko citu arī ne-! — večuks padevīgi piekrita, bet tomēr ķērās pie izplūktajiem matiem ar skaidri redzamu nolūku saplucināt tos.
— Kādēļ tu gribi saplucināt matus? — Voļka atkal uztraucās.
— Pārvērtīšu putekļos visas preces, visus galdus un visu šā nicināmā veikala iekārtu!
— Vai tu traks esi! — Voļka galīgi sašuta. — Tā taču ir valsts manta, tu vecais stulbeni!
— Lai man būtu atļauts zināt, ko tu, o manas sirds briljant, gribi teikt ar šo man nesaprotamo vārdu «stulbeni»? — Chotabičs ar lielu interesi apvaicājās.
Voļka nosarka kā burkāns.
— Vai zini, tas … nu, kā lai tev saku .. . ē-ē-ē … Nu vispār, «stulbenis» — tas ir kaut kas līdzīgs gudriniekam.
Tad Chotabičs nolēma iegaumēt šo vārdu, lai pie gadījuma ar to varētu izcelties sarunā.
— Bet… — viņš iesāka.
— Nekādus «bet»! Es skaitīšu līdz trīs. Ja pēc tam, kad es būšu pateicis «trīs», tu neliksi mieru šim paviljonam, tad zini, ka man ar tevi vairs nekā kopēja nav un ka starp mums viss ir izbeigts, un ka … Es skaitu: viens! … divi! … tr .. .
Voļka nepaguva izteikt šo īso vārdiņu «trīs». Bēdīgi pametis ar roku, vecais pieņēma atkal savu parasto izskatu un drūmi teica:
— Lai notiek tavs prāts, jo, raugi, tava labvēlība man ir dārgāka par manu acu gaišumu.
— Tā arī būtu teicis, — Voļka sacīja. — Tagad tikai vēl jāatvainojas un varam mierīgi aiziet.
— Pateicieties jel savam jaunajam glābējam! — Chotabičs bargi uzkliedza meičām.
Voļka saprata, ka 110 veča lūpām izdabūt atvainošanos neizdosies.
— Lūdzu, piedodiet mums, biedri, — viņš teica. — Un, ja iespējams, tā pārāk neļaunojieties uz šo pilsoni. Viņš ir iebraucējs un vel nezina mūsu — padomju kartību. Dzīvojiet veselas!
— Dzīvojiet veseli! — meičas pieklājīgi atbildēja.
Viņas vēl nebija pilnīgi atģidušās. Viņas reizē ir brīnījās, ir šausminājās. Tomēr viņām pat prātā nevarēja iešauties, cik nopietnas varēja būt briesmas, kas tām pagāja secen.
Tūdaļ pēc Chotabiča un Voļkas viņas izgāja uz ielas un, apstājušās pie durvīm, nolūkojās, kā lēni aizgāja šis dīvainais večuks ar vecmodīgo salmu cepuri galvā, līdz beidzot, sava jaunā ceļabiedra vilkts, tas nozuda aiz stūra.
— Nevar saprast, kur tik nesavaldīgi veči var rasties! — Katja nopūtās un atkal sāka šņukstēt.
— Būs bijis kāds pirmsrevolūcijas laika hipnotizētājs, — lidzjūtīgi teica viņas drosmīgā draudzene. — Droši vien pensionārs. Nogarlaikojies, varbūt drusku pavairāk iemetis… Cik nu daudz tādam vecītim vajag!
— Jā-a-a, — viņas domām piekrita ari kasiere, — vecums nevienu neielīksmo … Iesim, meitenes, iekšā! . ..
Bet acīm redzot šāsdienas likstas ar to vēl nebija beigušās. Tikko Voļka ar Chotabiču izgāja uz Gorkija ielas, viņiem acīs iesitās žilbinoša automobiļa spuldžu gaisma. Likās, ka lielā sani- tara mašīna, griezīgiem sirēnas svilpieniem piepildot vakara gaisu, drāztos viņiem tieši virsū.
Te nu Chotabiča seja briesmīgi pārvērtās un viņš skaļi iebrēcās:
Vai man, vecam un nelaimīgam džinam! Džirdžiss, sātanu un efritu varenais un nežēlīgais ķēniņš, nav aizmirsis mūsu seno naidu, rau, viņš tagad man uzsūtījis vienu no visšausmīgākajiem briesmoņiem!
Līdz ar šiem vārdiem viņš aši pacēlas no trotuārā un kaut kur gaisā, trīs vai četrstāvu mājas augstumā, noņēma savu salmu cepuri, pamāja ar to Voļkam un lēni izgaisa, atvadoties uzsaukdams:
Es pacentīšos tevi sameklēt, o Voļka ibn Aļoša! Skūpstu zemi pie tavām kājām! … Uz redzēšanos! . ..
Starp mums runājot, Voļka pat ļoti priecājās par veča nozušanu. Negribējās par viņu ir domāt. Voļkam sāka ļodzīties kājas, apzinoties, ka viņam pašreiz jāatgriežas mājās.
Nu patiesi, pamēģiniet iedomāties sevi viņa vieta. Cilvēks izgājis no mājas, lai noliktu eksāmenu ģeogrāfijā, aizietu uz kino UN pusseptiņos vakarā svinīgi un cēli pārrastos mājās ieturēt pusdienas. Viņš turpretī atgriežas mājās ap pulksten desmitiem, apkaunojoši izgāzies eksāmenā, un, kas pats šausmīgākais, ar skūtiem vaigiem! Bet viņam tikai nepilni trīspadsmit gadi! Lai kā viņš gudroja, taču atrast izeju no pašreizējā stāvokļa viņam neizdevās. Tā arī, neko neizdomājis, viņš gausiem soļiem devās uz kluso, garās vakarīgās ēnās slīgstošo Trjochprudnajas šķērsielu.
Viņš pagāja garām pārsteigtajam sētniekam, iegāja parādes durvīs, uzkāpa līdz otrajam stāvam un, smagi nopūties, piespieda zvana pogu. Dzīvoklī bija dzirdami soļi, un nepazīstama balss aiz neatvērtajām durvīm jautāja:
— Kas tur ir?
— «Es esmu,» — Voļka jau gribēja teikt, bet pēkšņi atcerējās, ka kopš šā rīta viņš te vairs nedzīvo.
Nekā neatbildējis jaunajam īrniekam, viņš aši metās pa kāpnēm lejā, ļoti pašapzinīgi pagāja garām sētniekam, kas vēl arvien izbrīnījies nolūkojās viņā, un, iznācis no šķērsielas, iekāpa trolejbusā. Bet nelaime šodien vajāja viņu ik uz soļa. Kaut kur, visvairāk gan domājams kinoteātrī, viņš bija pazaudējis naudas maku. Vajadzēja kāpt laukā no trolejbusa un iet kājām.
Jaunajā dzīvoklī Voļku sagaidīja vecmāmiņa, kas bija noraizējusies par viņa ilgo prombūtni. Tēvs no darba vēl nebija pārnācis. Viņš bija aizkavējies rūpnīcas komitejas sēdē. Māte pēc mācībām vakara universitātē acīm redzot būs iegriezusies pie tēva rūpnīcā.
Kaut gan Voļka ļoti centās izlikties mierīgs un laimīgs, viņam tomēr bija tik drūma sejas izteiksme, ka vecmāmuļa nolēma vispirms viņu pabarot un tikai tad sākt izprašņāt.
— Nu, kā tad ir, Voļeņka? — viņa nedroši apvaicājās, kad viņas vienīgais mazdēliņš aši vien bija ticis galā ar pusdienām.
— Ka lai tev saku … — Voļka nenoteikti atbildēja, ejot vilkdams nost sporta kreklu un posdamies uz guļu.
Vecmāmiņa klusā līdzjūtībā ar maigu un skumju skatienu pavadīja mazdēlu. Ko tur vairāk tirdīt — viss jau bija skaidrs.
Voļka nopūzdamies izģērbās, apgūlās uz dzestrā, tīrā palaga, bet mieru neatguva.
Uz galdiņa pie viņa gultas krāsaina apvākā mirdzēja bieza, liela formātā grāmata. Voļkam nodrebēja sirds: ka tad, ta pati sen karotā astronomijas grāmata! Un titullapā kopš bērnības pazīstamā rokrakstā lieliem burtiem ierakstīts: «Augsti izglītotajam septītās klases skolniekam, Maskavas Planetarija astronomijas pulciņa īstenajam loceklim Vladimiram Alekseja dēlam Kosliļkovam no viņa mīļās vecmāmiņas.»
Cik jocīgs ieraksts! Vecmāmiņa vienmēr izdomā kaut ko jocīgu. Bet kāpēc tas Voļku nemaz neuzjautrina, ai, nepavisam neuzjautrina! Un viņam, iedomājieties tikai, itin nemaz nav patīkami, ka beidzot ir sagaidīta šī valdzinošā grāmata, par kuru viņš jau tik sen sapņojis. Skumjas, skumjas viņu nomāc! Krūtis žņaudzas elpa … Nē, tā viņš vairs ilgāk nevar izturēt!
— Vecmamiņ! — Voļka sauca, novērsdamies 110 grāmatas.
— Vecmāmiņ, vai varētu tevi palūgt uz brītiņu?
— Nu ko tad tev vajag, draiskuli? — sirdīga izlikdamās, atsaucās vecāmāte, gluži apmierināta, ka pirms gulēt iešanas varēs vēl patērzēt ar mazdēlu. — Nemaz tu nevari rimties, astronoms tāds, naktsputns!
— Vecmāmiņ! — Voļka dedzigi čukst. — Aizver durvis un apsēdies pie manis uz gultas malas. Man tev jāpastāsta kas briesmīgi svarīgs.
— Bet varbūt līdz rītiņam atlikt to ļoti svarīgo sarunu? — atbild vecāmāte, pati vai degdama aiz ziņkārības.
— Nē, tūdaļ, katrā ziņā šajā pašā acumirklī. Es … Vecmāmiņ, es vēl neesmu pārcelts uz septīto klasi… Tas ir, es pagaidām vēl neesmu pārcelts… Es neizturēju eksāmenu …
— Izkriti? — vecmāmiņa klusu nopūšas.
— Nē, neizkritu … Es nenoliku un tomēr neizkritu … Es sāku stāstīt par Indiju no senču viedokļa, tāpat arī par apvārsni un vēl dažnedažādi … To visu es pareizi pastāstīju … Bet no zinātniskā viedokļa man kaut kā neizdevās atbildēt… Es nejutos visai labi, un Pavels Vasiļjevičs man teica, lai es atnakot tad, kad būšot labi atpūties …
Pat šobrīd, pat vecmāmiņai viņš nevarēja saņemties pateikt par Chotabiču. Un viņa jau arī nemaz nenoticētu, nodomātu vēl, kas zina, ka viņš patiešām ir slims.
— Pirmīt es biju domājis to noslēpt, pateikt tikai tad, kad nolikšu, bet sirdsapziņa neļāva … Vai tu saproti? .. .
— Kas nu tur, Voļeņka, ko nesaprast! — vecāmāte teica.
— Sirdsapziņa ir visvarena. Nav nekā sliktāka ka rīkoties pret savu sirdsapziņu . .. Nu, guli mierīgi, mans mīļais astronom!
— To grāmatu pagaidām ņem līdzi, — Voļka drebošā balsī teica.
— Ir prātā nenāk. Kur tad es šo likšu? Uzskati, ka es to līdz zināmam laikam esmu nodevusi tavā glabāšanā … Nu, guli! Vai gulēsi?
— Es jau guļu, — atbildēja Voļka, juzdamies tā, it kā pēc atzīšanās viņam vesels kalns no pleciem būtu novēlies. — Un es tev apsolos, es tev dodu pioniera goda vārdu, ka ģeogrāfiju atbildēšu uz «pieci». Vai tu man tici?
— Protams, ticu. Nu, guli, guli, uzkrāj spēkus .. . Bet kā tad vecākiem — vai lai es pastāstu, vai tu pats pateiksi?
— Labāk jau tu.
— Nu, guli mierīgi!
Vecmāmiņa noskūpstīja Voļku, izdzēsa gaismu un izgāja no istabas.
Kādu brīdi Voļka gulēja, elpu aizturējis. Viņam gribējās dzirdēt, kā vecmāmuļa vecākiem pastāstīs bēdīgo ziņu, taču, nekā nesadzirdējis, viņš aizmiga.