Tas bija balons!
— Ak vai! — noelsās Sivēns. — Ak vai manu, vaimanu, vaimandieniņ, vai! Viss pagalam! Atpakaļ iet ir jau par vēlu, un cita balona man arī nav... Bet varbūt ēzelītim ne sevišķi patīk baloni?
Un tā nu viņš bēdīgi rikšoja tālāk, līdz nonāca strautmalā, kur vēl arvien, galvu nokāris, stāvēja ēzelītis I-ā.
— Labrīt, I-ā! —Sivēns uzsauca.
— Labrīt, labrīt, Sivēntiņ, — sacīja I-ā. — Ja šis rīts vispār ir labs. Par ko es šaubos. Bet tam jau nav nekādas nozīmes, — viņš piebilda.
— Daudz laimes dzimšanas dienā! — tuvāk pienācis, novēlēja Sivēns.
— I-ā pacēla acis no strauta, kurā bija tik sērīgi spoguļojies, un neizprotoši skatījās uz Sivēnu.
— Ko tu teici? — viņš jautāja.
— Daudz laimes...
— Vienu brīdi!
Grīļodamies uz trim kājām, viņš pūlējās ceturto kāju pacelt pie auss. — Vakar es tā izdarīju, — viņš paskaidroja, kad bija nokritis zemē jau trešo reizi. — Tas ir pavisam viegli. Un tad es labāk dzirdu... Tā, gatavs ir! Nu, ko tu man gribēji sacīt, Sivēntiņ? — jautāja I-ā, paslējis ausi ar pakavu.
— Daudz laimes dzimšanas dienā! — Sivēns atkārtoja.
— Tu man to saki?
— Nu protams, I-ā.
— Manā dzimšanas dienā? -Jā.
— Tātad man ir īsta dzimšanas diena — kā visiem?
— Jā, un es tev atnesu dāvanu.
I-ā atņēma labo pakavu no labās auss un ar lielām grūtībām pacēla kreiso pie kreisās auss.
— To man vajadzētu dzirdēt ar otru ausi arī, — viņš teica. — Atkārto, lūdzu.
— Dāvanu! — kliedza Sivēns.
— Arī man? -Jā.
— Manā dzimšanas dienā?
— Protams, I-ā.
— Un mana dzimšanas diena patiešām būs kā īsta?
— Jā. Es atnesu tev balonu.
— Balonu? — jautāja I-ā. — Tu teici: balonu? Tas ir tāds krāsains bumbulis, kas lido pa gaisu? Prieks un gaviles, vai ne? Mēs dejojam un dejojam, un citus neievērojam...
— Jā, bet es baidos... man ļoti žēl, I-ā... bet, kad es skrēju pie tevis ar balonu, es pakritu.
— Vai, Sivēntiņ, cik nelaimīgi tev tas atgadījies. Tu pārak ātri skrēji, ko? Vai tu stipri sasities, Sivēntiņ?
— Nē. Bet es... bet man, I-ā... saplīsa balons.
Iestājās ilgs, nepatīkams klusums.
— Mans balons? — I-ā beidzot jautāja. Sivēns pamāja ar galvu.
— Mans dzimšanas dienas balons?
— Jā, — Sivēns iešņukstējās. — Te nu tas ir. Daudz laimes dzimšanas dienā... — Viņš pastiepa ēzelītim mitro lupatiņu.
— Tas ir balons? — I-ā izskatījās mazliet pārsteigts. Sivēns pamāja ar galvu.
— Mana dāvana? Sivēns atkal pamāja.
— Balons? — Jā.
— Paldies, Sivēn, — teica I-ā. — Neņem, lūdzu, ļaunā, — viņš turpināja, — bet kādā krāsā šis balons bija, kad tas vēl bija balons?
— Sarkanā.
— Es taisni tā domāju... Sarkans, — viņš pie sevis murmināja. — Mana mīļākā krāsa... Un cik liels tas bija?
— Gandrīz tikpat liels kā es.
— Es jau domāju... Gandrīz tik liels kā Sivēns, — viņš bēdīgi runāja. — Mans mīļākais lielums. Jā, jā...
Sivēns jutās bezgala nelaimīgs un nezināja, ko teikt. Viņš jau pavēra muti, lai sacītu vismaz kaut ko, bet tūlīt iedomājās, ka nekas labs viņam no tādas sacīšanas neiznāks. Šajā brīdī strauta otrā krastā atskanēja priecīga balss. Tas bija Pūks.
— Daudz laimes dzimšanas dienā! — Pūks kliedza, aizmirsis, ka ir to jau vienreiz teicis.
— Paldies, Pūk, man jau ir, — I-ā drūmi atbildēja.
— Es atnesu tev mazu dāvanu! — jautri paziņoja Pūks.
— Man jau ir, — teica I-ā.
Pūks pašlaik brida pāri strautam pie ēzelīša, bet Sivēns, galvu priekškājās iespiedis, sēdēja maliņā un klusi šņukstēja.
— Tas ir ļoti noderīgs podiņš, — Pūks sacīja. — Lūdzu! Un virsū ir rakstīts: «Ļoti daudz laimes dzimšanas dienā vēlē Pūks.» Tā tur ir rakstīts! Un iekšā vari likt, ko gribi! Paskaties!
Kad I-ā ieraudzīja podiņu, viņš apskurba no prieka.