— Nē jau, I-ā, — sacīja Pūks. — Baloni ir par lieliem, lai tos varētu glabāt podiņos. Balonu vajag turēt aiz aukliņas vai...
— Tikai ne manējo, — I-ā lepni atbildēja. — Paskaties, Sivēn! — Un, kad Sivēns paskatījās uz viņu ar saraudātām acīm, I-ā paņēma zobos balona skrandiņu un rūpīgi ielika to podiņā, tad tikpat uzmanīgi izvilka to laukā un nolika zemē, tad atkal lika podiņā un atkal ņēma laukā...
— Patiešām! — iesaucās Pūks. — Iet gan iekšā!
— Patiešām! — iesaucās Sivēns. — Un nāk ārā!
— Redziet nu! — I-ā teica. — Iet iekšā un nāk ārā tik labi, ka labāk nevajag.
— Es ļoti priecājos, ka man ienāca prātā uzdāvināt tev noderīgu podiņu, kurā tu vari likt, ko gribi, — laimīgi sacīja Pūks.
— Un es atkal priecājos, — Sivēns tikpat laimīgi piebilda, — ka man ienāca prātā uzdāvināt kaut ko tādu, ko tu vari ielikt noderīgajā podiņā.
Bet I-ā neklausījās. Viņš ņēma balonu ārā, lika atkal iekšā un bija tik laimīgs, cik vien tas iespējams.
— Un es viņam neko neuzdāvināju? — Kristofers Robins bēdīgi jautāja.
— Kā tad ne, — es atbildēju, — tu ēzelītim uzdāvināji... man piemirsās... dažus...
— Es viņam iedevu krāsu kasti, lai viņš var krāsot.
— Pareizi.
— Bet kāpēc es viņam to neiedevu jau no paša rīta?
— Tev bija ļoti daudz darba, rīkojot viņam viesību galdu. Tur bija torte ar glazūru, trim svecēm un viņa vārdu, kas bija uzrakstīts uz tortes ar rožaina cukura burtiem, un...
— Jā, es atceros, — sacīja Kristofers Robins.
Liekas, neviens nezināja, no kurienes viņi uzklīda, bet klāt viņi bija. Pa Mežu staigāja Kenga un Mazulītis Rū. Kad Pūks jautāja Kristoferam Robinam, kā viņi te nokļuvuši, Kristofers Robins atbildēja: — Vistaisnākajā ceļā, ja tu saproti, ko tas nozīmē, Pūk. — Un Pūks, kas to nesaprata vis, izvairīgi norūca: — O! — Tad viņš divas reizes pakratīja galvu un piebilda: — Vistaisnākajā ceļā! Skaidrs!
Un Pūks gāja apciemot savu draugu Sivēnu, lai uzzinātu, ko Sivēns par to domā. Pie Sivēna viņš satika Trusīti. Tā nu viņi apsprieda jautājumu trijatā.
— Redziet, kas man visā šajā lietā sevišķi nepatīk, — teica Trusītis. — Mēs te dzīvojam Mežā: tu, Pūk, un tu, Sivēn, un es, un tad pēkšņi...
— Un I-ā, — sacīja Pūks.
— Un I-ā, un tad pēkšņi...
— Un Pūce, — piebilda Pūks.
— Un Pūce, un tad pavisam negaidot...
— Ak, un I-ā, — teica Pūks. — Es biju viņu aizmirsis.
— Mēs te dzīvojam Mežā, — Trusītis ļoti lēni un svinīgi teica, — mēs visi kopā, un tad mēs pēkšņi kādu rītu pamostamies, un ko mēs redzam? Mēs redzam starp mums Savādu Dzīvnieku. Dzīvnieku, par ko mums pat dzirdēt nav gadījies! Dzīvnieku, kas staigā apkārt ar savu ģimeni kabatā. Iedomājieties, ka es sāktu staigāt ar savu ģimeni kabatā! Cik kabatu man vajadzētu?
— Sešpadsmit! — teica Sivēns.
— Septiņpadsmit, vai ne? — Trusītis piekrita. — Un vēl vienu mutautiņam, tātad astoņpadsmit. Astoņpadsmit! Astoņpadsmit kabatu vienā uzvalkā! Galvu var pazaudēt!
Iestājās ilgs un domīgs klusums... un tad Pūks, kurš jau labu brīdi bija raucis pieri, sacīja: — Man iznāk piecpadsmit.
— Kas? —jautāja Trusītis.
— Piecpadsmit.
— Kas piecpadsmit?
— Tava ģimene.
— Nu un tad?
Pūks paberzēja degunu un teica, ka Trusītis taču nupat esot runājis par savu ģimeni.
— Patiešām? — Trusītis nicīgi apvaicājās.
— Jā, tu teici...
— Nē jel, Pūk, — Sivēns nepacietīgi sacīja. — Mēs runājam, ko mums darīt ar Kengu?
— Ā, skaidrs, — saprata Pūks.
— Vislabākais, — sacīja Trusītis, — būtu nozagt Mazulīti Rū, noslēpt viņu, un, kad Kenga prasītu: «Kur ir Mazulītis Rū?» — mēs teiktu: — AHĀ!
— AHĀ! — Pūks izmēģināja balsi. — AHĀ! AHĀ!... Protams, protams, — viņš turpināja, — bet mēs varētu sacīt AHĀ, pat ja nebūtu nozaguši Mazulīti Rū.
— Pūk, — Trusītis pacietīgi teica, — tev galvā ir tikai zāģu skaidas.
— Es zinu, — Pūks pazemīgi piekrita.
— AHĀ mēs sacīsim tā, lai Kenga saprastu, ka mēs gan zinām, kur ir Mazulītis Rū. AHĀ! nozīmēs: «Mēs varam tev pateikt, kur ir Mazulītis Rū, ja tu apsolies iet projām no mūsu Meža un nekad vairs nenākt atpakaļ.» Un tagad nepļāpājiet, ļaujiet man domāt.
Pūks nosēdās kaktiņā un pūlējās izsacīt AHĀ! nozīmīgā balsī. Reizēm viņam likās, ka iznāk tā, kā Trusītis domājis, un reizēm atkal — ka neiznāk. «Vajag tikai labi ievingrināties,» viņš domāja. «Bet vai Kenga būs ievingrinājusies saprast mūsu AHĀ?»
— Ir vēl viena lieta, — Sivēns diezgan nemierīgi iebilda. — Es runāju ar Kristoferu Robinu, un viņš teica, ka Kenga vispār ir no Plēsonīgo Zvēru Sugas. No parasta plēsīga zvēra es, protams, nebaidos, bet ir taču labi zināms, ka Viens Plēsonīgs Zvērs, Kam Nolaupīts Viņa Mazulis, ir niknāks nekā Divi Plēsonīgi Zvēri kopā. Un tādam sacīt AHĀ! varbūt nav prātīgi?
— Sivēn, — teica Trusītis, izvilkdams zīmuli un aplaizīdams tā galiņu, — tu esi bailīgs.
— Grūti būt varonim, — Sivēns bēdīgi nošņaukājās, — ja tu esi tikai Ļoti Mazs Dzīvnieciņš.
Trusītis, kurš bija sācis kaut ko steidzīgi rakstīt, pacēla acis un sacīja:
— Taisni tāpēc, ka tu esi ļoti mazs dzīvnieciņš, tu būsi sevišķi noderīgs mūsu pasākumā.
Sivēnu tā iepriecināja doma, ka viņš būs noderīgs, ka viņš aizmirsa visas savas bailes. Kad Trusītis jau stāstīja tālāk, ka Kengas ir plēsīgas vienīgi ziemas mēnešos un citos gadalaikos ir piemīlīgas dabas, Sivēns aiz nepacietības gandrīz vairs nevarēja nosēdēt uz vietas, tik ļoti viņam gribējās tūlīt būt noderīgam.