— Nebēdājies, Pūk, — Sivēns mierināja, — varbūt kādu citu reizi.
— Bez Pūka, — Trusītis, zīmuli drāzdams, svinīgi paziņoja, — pasākums būtu neiespējams.
— O! — iesaucās Sivēns, pūlēdamies neizrādīt savu vilšanos. Bet Pūks aizgāja uz istabas otru galu un lepni nodomāja: «Neiespējams bez Manis! Tāds Lācis es esmu!»
— Un tagad klausieties! — sacīja Trusītis, kad bija beidzis rakstīt. Pūks un Sivēns apsēdās, klausīdamies tik uzmanīgi, ka pat muti aizmirsa pievērt. Lūk, ko Trusītis nolasīja:
PLĀNS, KĀ NOĶERT MAZULĪTI RŪ
1. Vispārīgas Piezīmes. Kenga skrien ātrāk par jebkuru no Mums, pat par Mani.
2. Vēlreiz Vispārīgas Piezīmes. Kenga nekad nenolaiž acis no Mazulīša Rū, ja vien Rū nav droši iepogāts viņas kabatā.
3. Tātad. Ja mēs gribam aizbēgt ar Rū, mums jābūt Tālu Priekšā, jo Kenga skrien ātrāk par jebkuru no Mums, pat par Mani (skat. 1.).
4. Ideja. Ja Rū izlēktu no kabatas ārā, bet Sivēns ielēktu iekšā, Kenga nemanītu nekādas starpības, jo Sivēns ir Ļoti Mazs Dzīvnieciņš.
5. Kā Rū.
6. Bet Kengai vajadzētu skatīties kaut kur projām, lai viņa neredz, ka ielecis Sivēns.
7. Skat. 2.
8. Atkal Ideja. Bet, ja Pūks viņai kaut ko aizraujošu stāstītu, viņa varētu kādu laiciņu paskatīties uz citu pusi.
9. Un tikmēr es aizbēgtu ar Rū.
10. Ātri.
11. Un Kenga nepamanītu starpību līdz Vēlākam Laikam.
Tātad Trusītis lepni nolasīja savu plānu, un neviens vēl labu brīdi pēc lasīšanas neko neteica.
Un tad Sivēns, kurš bija bez nevienas skaņas vārstījis muti vaļā un ciet, aizsmakušā balsī izgrūda:
— Un vēlākā laikā?
— Ko tu nesaproti?
— Kad Kenga pamanīs starpību?
— Tad mēs visi teiksim: AHĀ!
— Visi trīs? — Jā.
— Kā tad...
— Es nesaprotu, ko tu uztraucies, Sivēn?
— Neko, — sacīja Sivēns. — Ja tikai mēs visi trīs teiktu. Kamēr mēs to sakām visi trīs, es neiebilstu. Bet es negribētu sacīt AHĀ! viens pats. Tas neskanēs ne pustik labi. Starp citu, — viņš piebilda, — tu esi drošs, ka tas par ziemas mēnešiem ir patiesība?
— Par ziemas mēnešiem?
— Jā, ka plēsīga tikai ziemas mēnešos.
— Protams, protams, vari nebaidīties. Ko tu teiksi, Pūk? Tu saprati, kas tev jādara?
— Nē, — atzinās Pūks. — Vēl ne. Kas man būtu jādara?
— Tev jārunā ar Kengu tik aizrautīgi, ka viņa vairs neko citu nepamana.
— Ā! Un ko lai es runāju?
— Ko vien gribi.
— Tu domā, es varētu noskaitīt viņai kādu dzejoli vai kaut ko tamlīdzīgu?
— Kaut vai dzejoli, — sacīja Trusītis. — Lieliski! Ejam! Un tā viņi devās meklēt Kengu.
Kenga un Rū jauko pēcpusdienas laiku pavadīja Meža smiltiņās. Mazulītis Rū vingrinājās ķengurlēcienos, krizdams kurmju alās un rāpdamies atkal ārā, bet Kenga uztraukti skraidīja viņam pakaļ un runāja: — Tikai vēl vienu lēcienu, dārgumiņ, un tad mums jāiet mājās! — Un kas gan šajā brīdī lāčoja pāri smilšu kalniņam, ja ne Pūks?
— Labdien, Kenga!
— Labdien, Pūk!
— Paskaties, kā es lēkāju, — spiedza Rū un iekrita nākamajā kurmja alā.
— Sveiks, Mazulīti Rū!
— Mēs nupat taisījāmies iet mājās, — sacīja Kenga. — Labdien, Trusīt! Labdien, Sivēn!
Trusītis ar Sivēnu, pienākuši no smilšu kalniņa otras puses, teica — «Labdien!» un «Sveiks, Rū!», un Rū gribēja, lai viņi paskatās, cik vareni viņš lēkā. Trusītis ar Sivēnu stāvēja un skatījās. Un Kenga arī stāvēja un skatījās.
— Kenga, — ieminējās Pūks, kad Trusītis jau divas reizes bija pamirkšķinājis viņam ar aci, — saki: vai tev patīk dzejoļi?
— Ne visai, — atbildēja Kenga.
— Ā, — teica Pūks.
— Rū, dārgumiņ, tikai vēl vienu lēcienu, un tad mums jāiet mājās. — Uz brīdi visi apklusa, jo Rū atkal bija iekritis kurmja alā.
— Sāc! — Trusītis, ķepu mutei priekšā aizlicis, skaļi nočukstēja.
— Ja mēs runājam par dzejoļiem, — teica Pūks, — es nupat, šurp nākdams, vienu sacerēju. Tas skan tā. Ē... pagaidi, tūlīt atcerēšos...
— Iedomājieties tikai, dzejoli! —sacīja Kenga. — Rū, dārgumiņ, nu gan mums...