— Ļoti, ļoti patiks! — uztraucās Sivēns.
— Bet tev jāklausās uzmanīgi, — teica Trusītis.
— Lai tu neko nepalaid garām, — piebilda Sivēns.
— Jā, jā, — sacīja Kenga, bet nenolaida acis no Mazulīša Rū.
— Kā tas skanēja, Pūk? — jautāja Trusītis. Pūks nokrekšķinājās un sāka:
DZEJISKAS PĀRDOMAS, KAS RADUŠAS LĀCIM AR ZĀĢU SKAIDIŅĀM GALVĀ
— Jauks dzejolītis, vai ne? — sacīja Kenga, netaisīdamās klausīties, kas notika piektdien. — Vēl vienu lēcienu, Rū, bērniņ, un tad mums patiešam jāiet.
Trusītis iegrūda Pūkam dunku sānā, lai viņš pasteigtos.
— Ja mēs runājam par dzeju, — ātri nobēra Pūks, — vai tu esi kādreiz ieskatījusies tajā kokā?
— Kurā? —pavirši apjautājās Kenga. — Nu, bērniņ...
— Kas tur aug, — sacīja Pūks, rādīdams uz koku Kengai aiz muguras.
— Nē, — teica Kenga. — Rū, dārgumiņ, lec nu kabatā, mēs ejam mājas.
— Tev noteikti jāpaskatās uz to koku, — teica Trusītis. — Gribi, Rū, es tevi pacelšu? — Un viņš cieši saņēma ķepās Mazulīti Rū.
— Es redzu, ka tur sēž putns, —sacīja Pūks. —Jeb vai tā būtu zivs?
— Protams, putnu no šejienes tu labi redzēsi, — teica Trusītis. — Ja tā nav zivs.
— Tā nav zivs, tas ir putns, — kvieca Sivēns.
— Nu jā, ka putns, — sacīja Trusītis.
— Tas būtu pelēkais strazds vai melnais? — Pūks prātoja.
— Patiešām sarežģīts jautājums, — teica Trusītis.
— Pelēkais vai melnais?
Tad arī Kenga beidzot pagrieza galvu, lai paskatītos. Un, kad viņa bija galvu pagriezusi, Trusītis skaļi iesaucās: — Kāp iekšā, Rū! — Sivēns ielēca Kengas kabatā, bet Trusītis ar Rū ķepās šāvās prom, cik ātri vien varēdams.
— Kur tad Trusītis? — nobrīnījās Kenga, kad bija apskatījusi koku un griezās atpakaļ. — Rū, bērniņ, tev ir labi?
Sivēns no Kengas kabatas iepīkstējās Mazulīša Rū balsī.
— Trusītim bija jāsteidzas, — sacīja Pūks. — Man liekas, viņš atcerējās, kur viņam pēkšņi bijis jāiet un kas jādara.
— Un Sivēns?
— Man liekas, Sivēns arī uzreiz kaut ko tādu iedomājas. Pēkšņi iedomājās — un viss.
— Labi, mums beidzot jātiek mājās, — teica Kenga. — Uz redzēšanos, Pūk! — Un trīs lielos lēcienos viņa bija projām.
Pūks noskatījās pakaļ, kā viņa aizlēca.
«Kaut es varētu lēkt tā kā Kenga,» viņš nodomāja. «Bet citi var — un citi atkal nevar. Tā nu tas reiz ir.»
Toties Sivēnam bija brīži, kad viņš gribēja, kaut jel Kenga to nevarētu. Bieži vien, no tāla ceļa pa Mežu mājās atgriezdamies, Sivēns vēlējās kļūt par putniņu, bet nu — Kengas kabatas dibenā — viņa domas lēkāja apmēram tā:
šī tās
«Ja pie
ir nekad nevarēšu
lidošana es pierast. »
Uzrauts gaisā, viņš teica: «Oooooo!» — un, gāzdamies lejā, viņš sacīja: «Ūū!» Tā viņš kunkstēja: «Ooooooūū! Ooooooūū! Ooooooūū!» —visu ceļu līdz Kengas mājai.
Protams, tikko Kenga bija atpogājusi savu kabatu, viņa redzēja, kas noticis. Pirmajā brīdī viņa izbijās, bet tad saprata, ka nav ko baidīties, jo viņa bija droša, ka Kristofers Robins nekad nepieļaus, lai ar Mazulīti Rū notiktu kaut kas ļauns. Tāpēc Kenga pie sevis nodomāja: «Ja viņi ir izjokojuši mani, tad es viņus arī izjokošu.»
— Un tagad, Rū, manu dārgumiņ, — viņa teica, izņemdama Sivēnu no kabatas, — laiks gulēt dienasvidu.
— AHĀ! —teica Sivēns, cik zīmīgi vien spēdams pēc tik Šausminoša Ceļojuma. Bet tas nebija nekāds labais «AHĀ!», un Kenga, liekas, nesaprata, ko tas nozīmē.
— Vispirms nomazgāsimies, — Kenga mundrā balsī sacīja.
— AHĀ! — Sivēns atkārtoja, bažīgi meklēdams ar acīm pārējos. Bet pārējo nebija. Trusītis savā mājā rotaļājās ar Mazulīti Rū, un jaunais draugs Trusītim patika ar katru brīdi vairāk, bet Pūks, nolēmis kļūt par ķenguru, Meža smiltiņās vēl arvien mēģinājās lēkšanā.
— Es neesmu gluži pārliecināta, — Kenga teica domīgā balsī, — ka šovakar derētu silta vanna. Man liekas, auksta būtu labāka. Kā tev tas patiktu, Rū, manu dārgumiņ?
Sivēns, kas palaikam necieta mazgāšanos, aiz sašutuma nodrebinājās un paziņoja tik varonīgi, cik vien spēja:
— Kenga, es redzu, ka nu mums ir laiks runāt skaidri un gaiši!
— Mazais jokupēteris Rū! — teica Kenga, liedama vanniņā aukstu ūdeni.
— Es neesmu Rū! — Sivēns iebrēcās. — Es esmu Sivēns!
— Jā, dārgumiņ, jā! — Kenga mierinādama sacīja. — Sivēna balss tev arī labi padodas. Kas par gudru bērnu! — viņa turpināja, paņemdama no skapja lielu, dzeltenu ziepju gabalu. — Kādus jokus viņš vēl rādīs?
— Vai tad tu neredzi? — kliedza Sivēns. — Tev nemaz nav acu pierē? Paskaties uz mani!
— Es skatos, dārgumiņ, —Kenga diezgan bargi atbildēja. —Tu labāk atceries, ko es tev vakar teicu par medīšanos. Ja tu saksi izmēdīt Sivēnu un vaibstīties viņam pakaļ, tu sāksi patiešam izskatīties pēc Sivēna, kad izaugsi liels, un iedomājies vien, ka tad tu to nožēlosi. Bet tagad ej vannā un neliec man to atkārtot vēlreiz.
Nepaspējis vēl īsti atjēgties, Sivēns jau bija vanna, un Kenga no visa spēka berza viņu ar lielu, saziepētu lupatu.