— Medus! — uzgavilēja Pūks, metās ūdenī, sagrāba pudeli un rāpās atpakaļ kokā.
— Sasodīts! — nošķendējās Pūks, kad bija izvilcis aizbāzni.
— Samirkt no galvas līdz kājām gluži par neko! Un kas tā par papīra strēmeli?
Pūks izvilka zīmīti un apskatīja to.
— Tas ir Paziņojums, — viņš nosprieda, — citādi nemaz nevar būt. Šis burts ir «P», šis arī un vēl šis arī. «P» nozīmē Pūkam, tātad tas ir ļoti svarīgs Paziņojums man. Žēl, ka es nevaru to izlasīt. Man jāuzmeklē Kristofers Robins, Pūce vai Sivēns. Viņi ir Lieli Lasītāji un varēs man pateikt, ko šis Paziņojums nozīmē. Bet es neprotu peldēt. Sasodīta būšana!
Un tad viņam ienāca prātā doma, un man liekas, ka no Lāča ar Zāģu Skaidām Galvā varenāku domu vispār neviens nav sagaidījis. Pūks nosprieda:
— Ja pudele var peldēt, pods arī var peldēt. Un, ja liels pods peld, es varu sēdēt tam virsū.
Viņš paņēma savu vislielāko podu un aizsēja tam galu.
— Katram kuģim ir vārds, — viņš teica. — Mans kuģis sauksies «Peldlācis». — Tā nolēmis, viņš nosvieda savu kuģi ūdenī un pats metās pakaļ. Kādu laiku ne Pūkam, ne «Peldlācim» nebija īsti skaidrs, kuram īsti jābūt virspusē, bet pēc īsa cīniņa, vienāda un otrāda, viņi laidās lejā pa straumi ar «Peldlāci» apakšā un Pūku tam virsū, un Pūks — uzvarētāja izskatā — dūšīgi airējās ar kājām uz priekšu.
Kristofers Robins dzīvoja pašā Meža vidū, kalna galā. Lietus lija un lija, un lija, bet ūdens netika un netika, un netika viņa mājai klāt. Kristoferam Robinam patika skatīties no kalna lejā un redzēt tikai ūdeni, bet lietus lija tik briesmīgi, ka viņam vajadzēja gandrīz visu laiku sēdēt istabā un domāt par negaidītajiem plūdiem. Katru rītu viņš izgāja laukā ar lietussargu un iesprauda kociņu ūdens malā. Katrā nākamajā rītā vakardienas kociņš vairs nebija redzams, un viņš sprauda jaunu kociņu un gāja mājās, un katru rītu ceļš no mājas līdz ūdens malai izrādījās īsāks nekā dienu iepriekš. Piektās dienas rītā ūdens bija visapkārt Kristofera Robina mājai, un viņš pirmo reizi mūžā dzīvoja uz īstas salas. Tas jau bija piedzīvojums!
Torīt pāri ūdeņiem atlidoja Pūce, lai apsveicinātos ar savu draugu Kristoferu Robinu un uzzinātu, kā viņam klājas.
— Iedomājies, Pūce, — teica Kristofers Robins, — es dzīvoju uz salas. Vai tas nav jocīgi?
— Atmosfēriskie apstākļi ir bijuši ļoti nelabvēlīgi pēdējā laikā, — sacīja Pūce.
— Kas?
— Lietus ir lijis, — paskaidroja Pūce.
— Ir gan, — piekrita Kristofers Robins.
— Ūdenslīmenis ir sasniedzis nepieredzētu augstumu.
— Kas, kas sasniedzis?
— Ļoti daudz ūdens visapkārt, — Pūce paskaidroja.
— Daudz gan, — teica Kristofers Robins.
— Tomēr izredzes drīzumā būs labvēlīgas. Pašreizējā momentā...
— Vai tu Pūku neredzēji?
— Nē. Pašreizējā momentā...
— Es ceru, ka viņam nekas ļauns nav noticis, — sacīja Kristofers Robins. — Es visu laiku par viņu domāju. Jādomā, ka Sivēns ir pie viņa. Kā tev liekas, Pūce, viņi ir drošībā?
— Ceru, ka jā. Redzi, pašreizējā momentā...
— Aizlido un paskaties, Pūce. Jo Pūks ar savām zāģu skaidām galvā var izdarīt kādu muļķību, un es viņu tik ļoti mīlu. Tu saproti mani, Pūce?
— Lai notiek, — teica Pūce, — aizlidošu. Drīz būšu atpakaļ. — Un Pūce aizlaidās.
Pēc īsa brīža viņa atgriezās.
— Pūka tur nav, — viņa sacīja.
— Pavisam nav?
— Viņš tur ir bijis. Viņš ir sēdējis savā kokā uz zara līdzās deviņiem medus podiem. Bet tagad viņa tur nav.
— Pūk, Pūk! — iešņukstējās Kristofers Robins. — Kur tu esi?
— Tepat! — viņam aiz muguras atskanēja brašs rūciens.
— Pūk!
Viņi no priekiem apkampās.
— Kā tu tiki šurp, Pūk? — jautāja Kristofers Robins, kad bija atkal atguvis valodu.
— Ar savu kuģi, — Pūks lepni atbildēja. — Man atsūtīts Ļoti Svarīgs Paziņojums pudelē, bet man bija ticis ūdens acīs, un es nevarēju izlasīt, tāpēc es atvedu to tev. Pats savā kuģī.
Ar šiem lepnajiem vārdiem viņš pasniedza Kristoferam Robinam zīmīti.
— Tā ir no Sivēna, — Kristofers Robins iesaucās, kad bija izlasījis.
— Vai tur nav nekas sacīts par Pūku? — lācis jautāja, skatīdamies viņam pār plecu.
Kristofers Robins nolasīja zīmīti balsī.
— A, tad tie «P» ir bijuši Palīgā. Un man izlikās, ka tie bija Pūki.
— Mums vajag viņu glābt bez kavēšanās. Es visu laiku domāju, ka viņš ir pie tevis, Pūk. Vai tu vari glābt Sivēnu uz muguras, Pūce?
— Nevarēšu vis, — pēc ilgām un nopietnām pārdomām atbildēja Pūce. — Ļoti apšaubāmi, vai nepieciešamā muguras muskulatūra...
— Tad aizlido tūlīt pie Sivēna un pasaki, ka Palīdzība būs Ātra. Mēs ar Pūku izdomāsim Palīdzību un ieradīsimies, cik drīz vien varēsim. Tikai nesāc atkal runāt, Pūce, pasteidzies!
Pūce, vēl arvien domādama par to, ko būtu varējusi pasacīt, aizlidoja.
— Un tagad, Pūk, — teica Kristofers Robins, — kur ir tavs kuģis?
Man gan jāsaka, — paskaidroja Pūks, kad viņš gāja uz salas krastu, — ka tas nav gluži parasts kuģis. Reizēm tas ir Kuģis, reizēm Avārija. Tas viss atkarājas.
— No kā atkarājas?