— Tiešām? Kur ir tas kuģis?
— Te! — Pūks lepni parādīja «Peldlāci».
Tas neizskatījās gluži tā, kā Kristofers Robins bija gaidījis, bet, jo ilgāk viņš aplūkoja kuģi, jo skaidrāks viņam kļuva, cik Gudrs un Varonīgs Lācis ir Pūks, un, jo ilgāk Kristofers Robins tā domāja, jo kautrīgāk Pūks skatījās zemē un mēģināja izlikties, ka tā nemaz nav.
— Bet mums diviem tas ir par mazu, — Kristofers Robins bēdīgi sacīja.
— Ar Sivēnu trijiem.
— Tātad vēl un vēl par mazu. Ak vai, Pūk, — ko lai mēs darām? Un tad šis Nesalīdzināmais Lācis, šis Vinnijs Pūks, Sivēna Draugs, Trusīša Kompanjons, Ziemeļpola Atklājējs, I-ā Mierinātājs un Astes Atradējs — īsi sakot, Pūks — pateica kaut ko tik gudru, ka Kristoferam Robinam mute bija vaļā un acis apaļas no brīnumiem. Likās gandrīz vai neticami, ka tas ir viņa mīļais, bet dumjais lācis ar zāģu skaidiņām galvā.
— Mēs varam braukt tavā lietussargā, — teica Pūks.
— ?
— Mēs varam braukt tavā lietussargā, — teica Pūks.
— ??
— Mes varam braukt tava lietussarga, — teica Pūks.
— !!!!!!
Jo Kristofers Robins bija pēkšņi sapratis, ka tiešām var. Viņš atvēra lietussargu un ielika to ūdenī ar kātu gaisā. Lietussargs peldēja gan, bet ļoti valstījās. Pūks iekāpa. Viņš jau gribēja teikt, ka viss ir kārtībā, bet nebija vis, un, sarijies vairāk ūdens, nekā būtu gribējis, viņš brida atpakaļ pie Kristofera Robina. Tad viņi kāpa abi reizē — un lietussargs vairs nevalstījās.
— Šo kuģi mēs sauksim «Pūka Gudrība», — teica Kristofers Robins, un «Pūka Gudrība» pilnās burās aizpeldēja dienvidrietumu virzienā, skaisti griezdamās ap savu kātu.
Jūs varat iedomāties, cik priecīgs bija Sivēns, kad kuģis parādījās pie apvāršņa. Vēl pēc gadiem viņam patika atcerēties, ka viņš ir bijis Ļoti Lielās Briesmās Lielo Plūdu laikā, bet patiesībā viņš bija dzīvības briesmās tikai pēdējo pusstundu, kad atlidoja Pūce, nosēdās uz zara aiz viņa loga un, lai mierinātu Sivēnu nelaimē, sāka stāstīt garu stāstu par savu krustmāti, kas aiz pārskatīšanās reiz bija izdējusi kaijas olu, un stāsts stiepās un stiepās bezgalīgs kā šis teikums, kamēr Sivēns, kas, uz stāsta beigām pat vairs necerot, sēdēja un klausīdamies aizmiga; un miegā viņš sāka slīdēt pāri palodzei, arvien tuvāk ūdenim, un būtu jau izkritis, kad Pūce skaļi ieķērcās, kas arī piederējās pie stāsta, jo tā bija teikusi minētā krustmāte, bet Sivēns paspēja pamosties, noturēties uz palodzes un pateikt: — Cik interesanti! Viņa tiešām tā sacīja? — un tad... Jā, jūs paši varat iedomāties Sivēna prieku, kad viņš ieraudzīja krietno kuģi «Pūka Gudrība» (kapteinis K. Robins; stūrmanis V. Pūks) nākam pāri jūrai viņam palīgā... Un, tā kā šeit ir arī stāsta gals un esmu ļoti noguris no gara, pēdējā teikuma, es domāju, ka ar šo varu beigt.
Un tad kādu dienu pār Mežu atkal parādījās saule, nesdama sev līdzi pirmā pavasara zaļuma smaržu, visi Meža strautiņi laimīgi burbuļoja, atgriezušies savu skaisto krastu izlokos, sīkas peļķes sapņaini atcerējās aizgājušās dienas un lielos darbus, ko bija toreiz darījušas, dzeguze Meža mierā un klusumā piesardzīgi mēģināja balsi un pati klausījās, kā tas Mežam paticis, baloži, slinki dūdodami, pie sevis žēlojās un taisnojās, ka vainīgi citi, bet viņi gan ne, un nav jau arī svarīgi, kas vainīgs... Tāda bija šī diena, kad Kristofers Robins nosvilpa savu īpašo aicinājuma svilpienu Pūcei un Pūce izlidoja no Septiņjūdžu Meža uzzināt, ko no viņas vēlas.
— Pūce, — Kristofers Robins paziņoja, — es rīkošu viesības.
— Patiešām? — brīnījās Pūce.
— Un tās būs pavisam sevišķas viesības tāpēc, ka ir tāpēc, ka Pūks izdarīja, ko viņš izdarīja, kad viņš izglāba Sivēnu no plūdiem.
— Ak tāpēc tas ir tāpēc? — teica Pūce.
— Jā, un to nu steidzīgi vajag paziņot Pūkam un citiem arī, jo viesības būs rīt.
— Patiešām rīt? — sacīja Pūce — tikpat izdarīgi kā iepriekš.
— Tātad tu viņus apziņosi, Pūce?
Pūce mēģināja izdomāt kādu ļoti gudru sakāmo, bet nekas nenāca prata, un viņa aizlidoja aicināt visus uz viesībām. Viņa sāka ar Pūku.
— Pūk, — viņa teica, — Kristofers Robins rīko viesības.
— Ā, — sacīja Pūks. Redzēdams, ka Pūce gaida, lai viņš sacītu vēl kaut ko, Pūks piebilda: — Vai kūkas ar zemeņu glazūru būs?
Pūce juta, ka būtu zem viņas goda runāt par kaut kādām kūkām ar zemeņu glazūru, tāpēc atkārtoja tikai Kristofera Robina vārdus un aizlidoja pie I-ā.
— Viesības Manis dēļ! — Pūks pie sevis prātoja. — Cik lieliski! — Viņš sāka gudrot, vai citiem zvēriem arī ir zināms, ka tās būs Pūka Viesības, un vai Kristofers Robins ir viņiem pastāstījis par «Peldlāci» un «Pūka Gudrību», un citiem kuģiem, ko viņš bija izgudrojis un stūrējis, un domāja, cik netaisni būtu, ja citi to būtu jau aizmirsuši un neviens nezinātu, kādiem varoņdarbiem par godu viesības sarīkotas. Jo vairāk viņš par to domāja, jo neskaidrāk viss kļuva, un viesības likās līdzīgas sapnim, kurā viss notika ačgārni. Jocīgais sapnis Pūka galvā sāka pats no sevis dziedāt, kamēr izrādījās, ka jauna dziesma ir gatava. Tas bija
PŪKA SUMINĀJUMS
Kamēr Pūka galvā radās suminājuma dziesma, Pūce runāja ar I-ā.
— I-ā, — sacīja Pūce. — Kristofers Robins rīko viesības.
— Patīkami dzirdēt, — I-ā atbildēja. — Ceru, viņš man pēc tam atsūtīs pārpalikumus, kas būs nokrituši pagaldē un samīdīti ar kājām. Laipni un Rūpīgi. Nodod manus sveicienus un vissirsnīgāko pateicību!
— Es nododu tev Ielūgumu.
— Kas tas ir?
— Ielūgums!
— Tiktāl es pats dzirdēju. Kāds nav varējis to pats apēst?
— Ielūgums nav ēdams. Tas nozīmē, ka tevi lūdz uz viesībām. Rīt.
Ī-a lēni pašūpoja galvu.
— Tu būsi mani sajaukusi ar Sivēnu. Zini, to mazo zelli ar drebelīgajām ausīm. Es viņam pateikšu, ja vēlies.
— Nē, nē! — Pūce sacīja jau diezgan niknā balsī. — Tas domāts tev.
— Tu esi par to pārliecināta?
— Nu, protams, ka esmu. Kristofers Robins teica, lai es aicinot visus un pasakot visiem.
— Visiem, izņemot I-ā?
— Visiem, — Pūce īgni atcirta.
— Ā, — sacīja ēzelītis. — Lai nu gan tā ir acīm redzama pārskatīšanās, es tomēr atnākšu. Tikai nevainojiet mani, ja būs lietus.
Bet lietus nelija. No dažiem gariem dēļiem Kristofers Robins bija iztaisījis garu galdu, un visi sasēdās tam apkārt. Kristofers Robins sēdēja vienā galda galā, Pūks sēdēja otrā, bet starp viņiem pa labo pusi Pūce, I-ā un Sivēns, bet pa kreiso — Trusītis, Rū un Kenga. Visi Trusīša radi un draugi sēdēja zālītē un ar cerību gaidīja, ka arī viņiem kāds kaut ko pateiks, kaut ko nometīs vai vismaz pajautās, cik pulkstenis.
Mazulīša Rū mūžā tās bija pirmās viesības, un viņš ļoti uztraucās. Tikko visi bija apsēdušies, Rū uzsāka saviesīgu sarunu.
— Sveiks, Pūk! —viņš iespiedzās.
— Sveiks, Rū! — atsaucās Pūks.