— Sveiks, Sivēn! — viņš spiedza.
Sivēns, būdams pārak aizņemts, lai atbildētu, tikai pamāja viņam ar priekškāju.
— Sveiks, I-ā! — Sauca Rū.
I-ā drūmi palocīja galvu. — Drīz būs lietus, jūs redzēsiet. Tas vēl neko nenozīmē, ka pašlaik nelīst.
Rū pacēla galvu, redzēja, ka nelīst, ka nekas neko nenozīmē un viņš var mierīgi uzsaukt Pūcei: — Sveika, Pūce! — Un Pūce mīļi atņēma: — Sveiks, mazais draudziņ! — Tad viņa turpināja stāstīt Kristoferam Robinam par nelaimes gadījumu, kas gandrīz noticis ar kādu viņas draudzeni, ko Kristofers Robins nepazina. Un Kenga teica Mazulītim Rū: — Izdzer savu pienu, bērniņ, tad tu varēsi runāt tālāk. — Tad Rū, dzerdams savu pienu, mēģināja iebilst, ka to visu var darīt reizē... un vēl ilgu laiku pēc tam viņu vajadzēja slaucīt un plikšķināt viņam pa muguru.
Kad visi jau bija tikpat kā paēduši, Kristofers Robins padauzīja karoti pret galdu, neviens vairs nerunāja un klusi gaidīja, izņemot Rū, kas nupat bija skaļi nožagojies un mēģināja izlikties, ka to izdarījis kāds no Trusīša radiem un draugiem.
— Šīs viesības, — runāja Kristofers Robins, — ir par godu vienam no mums, ko mēs visi zinām un kurš ir izdarījis to, ko mēs visi zinām. Un tās ir viņa viesības tāpēc, ka viņš to ir izdarījis, un es viņam uzdāvināšu dāvanu, ko jūs šeit redzat! — Viņš apmulsis paskatījās apkārt un nočukstēja: — Jūs neredzējāt, kur tā palika?
Kamēr viņš meklēja, I-ā cienīgi atklepojās un sāka runāt.
— Draugi, — viņš teica, — pat nelūgtos viesus ieskaitot, man ir liels prieks vai, pareizāk sakot, līdz pat šim brīdim ir bijis liels prieks redzēt jūs pie manu viesību galda. Tas, ko esmu izdarījis, nav nekas. Katrs no jums, izņemot Trusīti, Pūci un Kengu, manā vietā arī būtu to izdarījis. Jā, un vēl izņemot Pūku. Mana piezīme, dabīgi, neattiecas uz Sivēnu un Rū, jo viņi ir pārāk maziņi. Ikviens no jums būtu rīkojies tāpat. Tikai gadījuma pēc tas izrādījos Es. Man nevajadzēs jums teikt, ka es nedarīju to tāpēc, lai saņemtu lietu, ko Kristofers Robins pašlaik meklē. — I-ā, pacēlis pakavu pie mutes, skaļi nočukstēja: — Paskaties zem galda! — Tad viņš turpināja: — Ko es izdarīju, to izdarīju vienīgi tāpēc, ka jutu — ikviens no mums būtu izdarījis visu, kas viņa spēkos. Es jutu, ka mēs visi...
— I-k! — pēkšņi nožagojās Rū.
— Rū, bērniņ! — Kenga pārmetoši teica.
— Vai tad tas biju es? — mazliet izbrīnīti atsaucās Rū.
— Ko I-ā te tik savādi runā? — Sivēns čukstus apvaicājās Pūkam.
— Es nezinu, — diezgan bēdīgi atbildēja Pūks.
— Es biju domājis, ka šīs ir tavas viesības.
— Es arī kādreiz tā domāju. Bet acīmredzot nav vis manas.
— Man labāk patiktu, ka viesības būtu tavas, nevis viņa.
— Man tāpat, — Pūks nopūtās.
— Ik! — Rū atkal nožagojās.
— KĀ ES JAU TEICU, — I-ā skaļi un bargi sacīja, — kā es jau teicu, pirms mani pārtrauca Nepieklājīgas Skaņas, es jutu, ka...
— Atradu! — Kristofers Robins uzgavilēja. — Padodiet to tālāk vecajam lāga Pūkam. Dāvana Pūkam!
— Pūkam? — jautāja I-ā.
— Nu protams! Viņš ir labākais lācis pasaulē.
— Man vajadzēja to zināt, — teica I-ā. — Protams, es arī nevaru žēloties. Man ir tik jauki draugi. Vēl vakar mani viens uzrunāja. Bet pagājušā vai varbūt aizpagājušā nedēļā Trusītis lēkdams ietriecās man sānos un sacīja: «Sasodīts!» Jauka Sabiedrība. Par garlaicību nevar sūdzēties.
Neviens neklausījās, jo visi skubināja Pūku: — Taisi vaļā, Pūk!... — Kas tur ir iekšā, Pūk?... — Es zinu, kas tur ir!... — Neko tu nezini!...Tādas un līdzīgas piezīmes skanēja no visām pusēm, un Pūks, protams, arī pats ļoti steidzās atraisīt sainīti, bet viņš to darīja uzmanīgi, lai nesarautu aukliņu, jo ar aukliņu nekad neko nevar zināt, tā var izrādīties Noderīga Saimniecībā. Beidzot dāvana bija attīta.
Kad Pūks to ieraudzīja, viņam no laimes apreiba galva tā, ka viņš gandrīz nokrita. Tā bija Sevišķa Zīmuļu Kaste. Tajā bija zīmuļi ar burtu «L» — Lācim un zīmuļi ar burtiem «GL» — Glābējam Lācim, un ar burtiem «DL» — Drošsirdīgajam Lācim. Vēl tur bija nazītis zīmuļu asināšanai un dzēšgumija, ar ko izdzēst visu, kas nepareizi uzrakstīts, bija lineāls, ar ko novilkt līnijas, pa kurām vārdiem jāiet, un uz lineāla bija centimetru svītriņas, lai var izmērīt, cik centimetru gara ir jebkura lieta, un Zili Zīmuļi, un Sarkani Zīmuļi, un Zaļi Zīmuļi, ar ko rakstīt īpaši zilus, sarkanus vai zaļus vārdus. Katrai no šīm brīnišķīgajām lietām bija sava kabatiņa Sevišķajā Kastē, kas vērās vaļā un ciet ar jauku knikšķi. Un tas viss nu piederēja Pūkam!
— O! — nodvesās Pūks.
— O, Pūk! — nodvesās visi, izņemot I-ā.
— Paldies! — Lāča balsī ierēcās Pūks.
Bet I-ā pie sevis noņurdēja: — Atkal šī rakstīšanas mode. Zīmuļi un citi krāmi. Ja kāds grib zināt manas domas, tad rakstīšana nav nekāda lielā gudrība. Tukša blēņošanās. Nekas vairāk.
Vēlāk, kad zeltainā saulrieta stundā visi bija pateikuši Kristoferam Robinam «paldies!» un «uz redzēšanos!», Pūks ar Sivēnu klusi un domīgi gāja mājās.
— Kad tu no rīta pamosties, Pūk, — Sivēns pēc ilga klusuma ierunājās, — par ko tu iedomājies vispirms?
— Kas būs brokastīs, — Pūks atbildēja. — Un tu, Sivēn? Par ko tu iedomājies?
— Es domāju, kas šodien notiks neparasts un aizraujošs, — Sivēns teica.
Pūks domīgi paklanīja galvu.
— Tas ir viens un tas pats, — viņš teica.
— Un kas notika? — jautajā Kristofers Robins.
— Kad?
— Nākamajā rītā.
— Es nezinu.
— Vai tu nevarētu padomāt un izstāstīt to mums ar Pūku citreiz?
— Ja jūs ļoti gribat, lūdzu.
— Pūks grib, — teica Kristofers Robins.
Viņš dziļi nopūtās, paņēma savu lāci aiz kājas un gāja uz durvīm, vilkdams Vinniju Pūku sev pakaļ. Pie durvīm viņš pagriezās pret mani un jautāja: — Tu nāksi paskatīties, kā es mazgājos?
— To var, — es piekritu.
— Vai Pūka zīmuļu kaste bija labāka par manējo?
— Tā bija tieši tāda pati, — es atbildēju.
Viņš pamāja un izgāja no istabas. Pēc brīža es dzirdēju, kā Vinnijs Pūks — bum! bum! bum! — bumsījās pa kāpnēm augšā.
VELTĪJUMS