Un Lācis, kas dzejo un dzied.
It viss, kas te rakstīts, no tevis nāk
Un pie tevis atpakaļ iet.
Tā radusies grāmata. Tava balss ik rindiņai cauri skan.
Es varētu tev to kā dāvanu sniegt, Ja tā nebūtu dāvana man.
Iepazīšanās ir, kad cilvēkus iepazīstina, bet Kristofers Robins un viņa draugi, kas ar jums ir jau iepazīstināti, taisās teikt: — Ardievu! — Un tas nu ir kaut kas gluži pretējs. Kad mēs jautājām Pūkam, kāds vārds ir gluži pretējs vārdam Iepazīšanās, viņš iepleta acis: — Pretējs pret ko? — Tāpēc viņa atbilde nedeva mums to skaidrību, uz kuru mēs bijām cerējuši. Par laimi, Pūce prātīgi piešķieba galvu un teica, ka vārdam Iepazīšanās, mīļo lācīt, Pretējs Vārds ir Atpazīšanās, un gari vārdi, kā zināms, bija Pūces stiprā puse, tādēļ mēs varam būt droši, ka tā patiešām ir. Bet Atpazīties mums vajadzēs tāpēc, ka pirms nedēļas, kad Kristofers Robins jautāja, kas būšot ar to stāstu, ko es esot taisījies viņam pastāstīt par Pūku, un Pūkam atgadījies... es laikā paspēju iesaukties: — Cik ir deviņreiz simt septiņi? — Tikuši galā ar šo uzdevumu, mēs ķērāmies pie otra — par govīm, kas nāca sētā, ik minūti divas govis, bet aiz vārtiem bija trīs simti govju, un cik tur vēl bija palicis pēc pusotras stundas? Mēs ļoti uztraucāmies par nelaimīgajām govīm, kas palika aiz vārtiem, un, kad mēs jau bijām pavisam saguruši no ilgiem uztraukumiem, mēs saritinājāmies zem segas un aizmigām... Pūks vēl kādu brīdi sēdēja nomodā pie mūsu pagalvja un domāja Sevišķu Domu par Neko Sevišķu, kamēr arī viņa acis aizvērās, galva sāka klanīties, un viņš uz pirkstu galiņiem sekoja mums Mežā... Un tur mēs piedzīvojām brīnumainas lietas, daudz brīnumainākas, nekā es jums spētu izstāstīt, bet no rīta, kad mēs modāmies, viss pagaisa kā nebijis. Mēs ne attapties nepaspējām. Patiešām, kā sākās pēdējais piedzīvojums? «Kādu dienu, kad Pūks staigāja pa Mežu, pie vārtiem stāvēja simt septiņas govis...» Nē, jūs paši redzat, ka mums aizmirsies. Un tas, ja nemaldos, bija mūsu visskaistākais piedzīvojums. Neko darīt, stāstīsim citus, kurus mēs tomēr atceramies. Bet par Atpazīšanos nebēdājiet, tā nav nekāda īsta Atpazīšanās, jo Mežs ir bijis un paliks savā vietā un katrs, kas Draugos ar Lāčiem, var to atrast.
A. A. M.
Kādu dienu, kad lācītim Pūkam nebija nekā cita, ko darīt, viņš sēdēja un gudroja, ka viņam vajadzētu kaut ko darīt, un tāpēc viņš cēlās un gāja pie Sivēna, lai paskatītos, ko Sivēns dara. Sniegs vēl arvien sniga, un, brizdams pa baltu meža taku, Pūks domāja, ka atradīs Sivēnu, sēžot pie uguns un sildot kājas. Sev par lielu brīnumu, Pūks ieraudzīja, ka Sivēna durvis pamestas vaļā, un, jo vairāk viņš skatījās pa durvīm iekšā, jo vairāk Sivēna nebija mājās.
— Viņš ir aizgājis, — Pūks bēdīgi teica. — Aizgājis citur. Nav mājās. Sasodīts! Vajadzēs apmest kādu ātru Domāšanas Riksi.
Bet vispirms viņš tomēr nolēma ļoti skaļi pieklauvēt, lai tā lieta būtu pavisam droša. Klausīdamies, kā Sivēns neatsaucas, viņš lēkāja augšā lejā, lai mazliet sasildītos. Lēkājot Pūkam gluži nejauši ienāca prātā maza dungā-dziesmiņa, un šī dungā dziesmiņa viņam likās tik laba, ka cerams, tā patiks citiem arī.
— Nu es zinu gan, ko darīšu, — Sacīja Pūks. — Es iešu tūlīt mājas un paskatīšos, cik pulkstenis. Tad varbūt es aplikšu kaklautu, aiziešu ciemos pie I-ā un nodziedāšu viņam savu dungā-dziesmiņu.
Pūks steidzās atpakaļ uz mājām un bija tik ļoti sadomājies par dungā-dziesmiņu, ko gatavoja ēzelītim I-ā, ka, ieraudzījis Sivēnu sēžam savā vismīkstākajā krēslā, viņš varēja tikai stāvet, kasīt pakausi un nesaprast, kurā mājā viņš īsti atrodas.
— Sveiks, Sivēn, — viņš teica. — Man likās, ka tu nebiji mājas.
— Nē, — atbildēja Sivēns. — Tas esi tu, kas nebija mājās, Pūk.
— Pareizi, — piekrita Pūks. — Viens no mums nebija mājās. Viņš pacēla acis uz pulksteni, kas bija apstājies jau pirms nedēļas, rādot bez piecām minūtēm vienpadsmit.
— Tūlīt būs vienpadsmit, — Pūks laimīgi teica. — Tu esi atnācis pašā laikā, Sivēn. Mēs drusciņ iestiprināsimies, — viņš iebāza galvu skapī, — un tad mēs iesim pie I-ā nodziedāt manu dziesmiņu.
— Kuru dziesmiņu, Pūk?
— To, kuru mēs dziedāsim viņam, — Pūks paskaidroja. Pulkstenis vēl arvien rādīja bez piecām vienpadsmit, kad Pūks ar Sivēnu pēc pusotras stundas devās ceļā. Vējš vairs nepūta, un sniegs, kam bija apnicis griezties riņķī un ķert savu asti, tagad krita vien mierīgi lejā, līdz atradās kāda vieta, kur nosēsties. Reizēm šī vieta bija Pūka deguns, reizēm atkal ne, un drīz Sivēnam ap kaklu uzauga balts, auksts kaklauts — un viņš juta aiz ausīm tādu sniegainību, kādu vēl nekad nebija jutis.
— Pūk, — viņš beidzot nedroši ieminējās, jo negribēja, lai Pūks domātu, ka viņš padodas. — Zini, ko es nupat izdomāju? Kā būtu, ja mēs tagad ietu mājās, labi samēģinātu tavu dziesmiņu un tad pa īstam to nodziedātu rīt vai citu reizi, kad mēs satiksim I-ā?
— Ļoti prātīga doma, — Pūks sacīja. — Bet mums vajadzēs to mēģināt pa ceļam. Nav nekādas nozīmes mēģināt istabā Tikai Āra Dziesmu, kas Noteikti Jādzied Sniegā.
— Tu domā? — Sivēns šaubīgi prasīja.
— Klausies — un tu pats sapratīsi. Tāpēc ka dziesma tā sākas. Jo vairāk snieg, tidlī-bums...
— Tidlī-kas? — jautāja Sivēns.
— Bums! — atbildēja Pūks. — To es tur ieliku, lai labāk dungojas. — Jo vairāk tiek, tidlī-bums, jo vairāk...
— Vai tad tu neteici — snieg?
— Jā, bet tas bija iepriekš.
— Iepriekš tidlī-buma?
— Tas bija pavisam cits tidlī-bums, — sacīja Pūks un pēkšņi pats vairs nesaprata, pie kura tidlī-buma palicis. — Es nodziedāšu visu pēc kārtas, un tad tu redzēsi.
Pūks sāka atkal no gala.
No jauna un šādā veidā dziesma izklausījās vēl labāk, un, kad Pūks bija beidzis, viņš gaidīja, lai Sivēns iesaucas, ka no visām Āra un Sniegaina Laika Dziesmām, ko viņš jebkad dzirdējis, šī ir visskaistākā. Bet Sivēns, krietni padomājis, pateica pavisam ko citu.
— Pūk, — viņš nopietni sacīja, — kājas nemaz tik briesmīgi nesalst kā ausis.
Pa to laiku viņi jau bija nonākuši pavisam tuvu Drūmajam Kaktam, kur dzīvoja I-ā. Sivēnam aiz ausīm nu bija sakrājusies tik sniegaina sajūta, ka to vairs nemaz nevarēja izturēt, tāpēc viņi nogriezās sīku priedīšu pudurī. Priekšā bija redeļu vārti, un viņi apsēdās uz tiem.
No sniega te varēja patverties, bet no aukstuma ne, un viņi, lai sasildītos, nodziedāja Pūka dziesmu sešas reizes pēc kārtas. Sivēns dungoja tidlī-bums, Pūks visu pārējo, un katras rindas galā viņi vēl uzsita ar sprunguļiem pa vārtu redelēm. Īsā laikā viņi bija tik krietni atsiluši, ka atkal varēja parunāt.
— Es domāju, — teica Pūks. — Un zini, par ko es domāju? Es domāju par I-ā.
— Kas tur ko domāt?
— Nabaga ēzelītim nav kur dzīvot.
— Nav gan, — Sivēns piekrita.
— Tev ir māja, Sivēn, un man ir māja. Mums ir labas mājas. Kristoferam Robinam ir māja, Pūcei, Kengai un Trusītim ir mājas, un pat Trusīša radiem un draugiem ir mājas vai kaut kas tamlīdzīgs, un tikai nabaga ēzelītim nav nekā. Es domāju, ka mums vajag uzcelt viņam māju.
— Tā ir Varena Doma! — iekviecās Sivēns. — Kur mēs būvēsimies?
— Būvēsimies tepat, — sacīja Pūks, — Meža malā, jo te ir aizvējš, un te es izdomāju, ko mums vajag darīt. Mēs nosauksim šo vietu par Pūka Priedītēm un uzcelsim no sprunguļiem Ēzeļmāju Pūka Priedītēs.
— Turpat otrā pusē bija vesela kaudze sprunguļu, — teica Sivēns. — Es redzēju. Milzums sprunguļu. Un visi vienā čupā.
— Paldies, Sivēn, — sacīja Pūks. — Tas, ko tu nupat teici, mums būs tik ļoti Palīdzīgs, ka es nosauktu šo vietu par Pūkunsivēna Priedītēm, ja Pūka Priedītes neskanētu labāk, jo tad vārds ir īsāks un vairāk izklausās pēc mazām priedītēm. Ejam!
Viņi norāpās no vārtiem un gāja uz priežu puduriņa otru pusi pēc sprunguļiem.
Kristofers Robins visu rītu bija pavadījis istabā, ceļodams uz Āfriku un atpakaļ. Viņš tikko bija izkāpis no kuģa un jau saka domāt, kāds laiks varētu būt ārā, kad pie durvīm kāds pieklauvēja, — un kas gan tas bija cits, ja ne ēzelītis I-ā?
— Sveiks, I-ā! — sacīja Kristofers Robins, atvērdams durvis un iznākdams ārā. — Kā tev iet?
— Snieg un snieg, — I-ā drūmi atsaucās.
— Snieg gan.
— Un nejauki auksts.
— Patiešām?