— Kas noticis, I-ā?
— Nekas, Kristofer Robin. Nekas sevišķs. Tu jau droši vien nebūsi redzējis kādu māju vai vismaz kaut ko mājai līdzīgu...
— Kādu māju?
— Parastu māju.
— Un kas tur dzīvo?
— Es. Tas ir, man likās, ka es tur dzīvoju. Bet izrādās, ka ne. Galu galā — kāpēc lai kaut kādam ēzelim arī būtu māja? Kuram katram jau nepienākas.
— Bet, I-ā, es taču nezināju! Es vienmēr domāju...
— Es arī nezinu, Kristofer Robin, tikai ja snieg, salst un puteņo, par lāstekām un citām nepatikšanām nemaz nerunājot, tad manā kaktā ap trijiem no rīta nav tik karsts, kā daži varbūt iedomājas. Protams, plašuma pietiek. Neteiksim, ka nav kur apgriezties. Svaiga gaisa arī papilnam. Bet, taisnību sakot, — I-ā tagad čukstēja, — cieši starp mums, un nesaki nevienam: tur ir auksts!
— Ak, nabaga I-ā!
— Un tad es nodomāju: citiem būs žēl, ja es nosalšu. Lai arī nevienam no viņiem nav smadzeņu galvā, labi, ja kāda zāģu skaida — un tā pati aiz pārskatīšanās tur nokļuvusi, un domāt viņi nav spējīgi, tad tomēr, ja snigs un puteņos vēl sešas nedēļas, kāds no viņiem var netīšām ieminēties, ka ēzelītim I-ā gan laikam nav sevišķi karsti viņa kaktā, īpaši ap trijiem no rīta. Bet tad būtu jau par vēlu. Un tad viņiem būtu žēl.
— Nabaga I-ā! — iesaucās Kristofers Robins, kuram jau tagad bija ļoti žēl.
— Uz tevi tas neattiecas, Kristofer Robin. Tu neesi tāds. Bet, lai nevienam nebūtu jāraud, es uzcēlu māju savā mežiņā.
— Ko tu saki? Brīnišķīgi!
— Būs vēl brīnišķīgāk! — I-ā sāpīgi teica. — Šorīt, kad es gāju laukā, man bija māja. Kad es pārnācu, man mājas vairs nebija. Un kas par to?... Ļoti dabīgi. Kaut kāda ēzeļa māja... Viss skaidrs. Es jau tikai tāpat vien ieminējos...
Toties Kristofers Robins nu vairs netērēja laiku nekādai minēšanai. Viņš ieskrēja savā mājā un, cik vien ātri varēdams, iegrūda kājas gumijas zābakos, apvilka lietusmēteli un uzsvieda galvā cepuri.
— Tūlīt mēs noskaidrosim, kas tur noticis, — viņš ģērbdamies izkliedza pa logu.
— Reizēm, — teica I-ā, — kad ļaudis ir pievākuši cita māju, paliek pāri viens otrs sprungulis, kas viņiem nav bijis vajadzīgs, un viņi pat ir priecīgi, ja mājas saimnieks to sprunguli paņem atpakaļ. Nu, tu jau pats sapratīsi, ko es ar to gribēju sacīt. Es domāju, ja mēs tagad pasteigtos...
— Ejam! — uzsauca Kristofers Robins. Viņi teciņus vien devās ceļā un pēc īsa brīža nonāca klajuma stūrī pie priežu puduriņa, kur vairs nebija ēzelīša mājas.
— Šeit! —sacīja I-ā. — Ne sprunguļa galiņa nav atstājuši. Protams, man te ir palicis viss sniegs, ar ko es varu darīt, ko vien gribu. Nav ko žēloties.
Bet Kristofers Robins neklausījās ēzelīša vaimanās, viņš klausījās tālākās skaņās.
— Tu dzirdi? — Kristofers Robins jautāja.
— Kas tur ir? Kāds smejas?
— Klausies!
Viņi abi klausījās un dzirdēja dobju, resnu balsi dziedam par sniegu, kas, jo vairāk snieg, ja vairāk tiek, un sīku, smalku balstiņu, kas tidlībumsojās resnajai pa vidu.
— Tas ir Pūks! — priecīgi teica Kristofers Robins.
— Iespējams, — drūmi norūca I-ā.
— Un Sivēns! — vēl priecīgāk iesaucās Kristofers Robins.
— Ļoti var būt, — vēl drūmāk piekrita I-ā. — Pašlaik mums gan labāk derētu kāds asinssuns pēdu dzīšanai.
Dziesmas vārdi pēkšņi mainījās.
— Ir pabeigts NAMS! — gavilēja rupjā balss.
— Tidlī-bums! — nokviecās smalkā balstiņa.
— Cik varens NAMS!
— Tidlī-bums!
— Kaut tas būtu MANS!
— Tidlī-bums!
— Pūk! — iekliedzās Kristofers Robins. Dziedātāji uz vārtiem pēkšņi apklusa.
— Tas ir Kristofers Robins! — jūsmīgi nodvesās Pūks.
— Viņš ir tajā pusē, no kuras mēs nesām sprunguļus, — teica Sivēns.
— Ejam! — sacīja Pūks.
Viņi nokāpa no vārtiem un skrēja apkārt priedītēm. Pūks aiz priekiem elsa vien.
— Skaties, I-ā arī ir te! — iesaucās Pūks, kad bija apmīļojis Kristoferu Robinu. Viņš iegrūda dunku Sivēnam, un Sivēns iegrūda dunku viņam, un abi klusībā nodomāja, cik jauku pārsteigumu sagādājuši ēzelītim.
— Sveiks, I-ā!
— Sveiks tu arī, Lāci Pūk, un pa Ceturtdienām divreiz, — ēzelītis drūmi atbildēja.
Pirms Pūks paguva apvaicāties, kāpēc pa ceturtdienām divreiz, Kristofers Robins jau sāka Nozudušās Mājas Bēdu Stāstu. Pūks ar Sivēnu klausījās, un viņu acis pletās arvien platākas.
— Kur, jūs teicāt, šī māja stāvēja? —Pūks jautajā.
— Taisni te, — atbildēja I-ā.
— Celta no sprunguļiem?
— Jā.
— Ak! — iekunkstējās Sivēns.